Sērfmūzikas dzimšana saistīta ar strauju sērfinga (Polinēzijā radies ūdens sporta veids, kurā sērferis uz sērfinga dēļa pārvietojas pa viļņiem) izplatību Dienvidkalifornijas pludmalēs. Iekļaujoties populārajā instrumentālā rokenrola estētikā, sākotnēji šī mūzika bija instrumentāla – strauja tempa skaņdarbi ar uzsvērti distortētas un reverbētas, viļņu plūdumu un lūšanu imitējošas elektriskās ģitāras skaņas dominanti, agresīvu bungu spēli un vienkāršiem saksofona rifiem.

Pirmais ievērojamais žanra pārstāvis bija Diks Deils (Dick Dale, īstajā vārdā Ričards Entonijs Mensurs, Richard Anthony Mansour) – “sērfinga ģitāras karalis” (arī sērferis), kura ģitārspēlei piemita arābu un meksikāņu mūzikas ietekmes. 60. gadu sākumā D. Deils ar grupu The Del-tones uzstājās Kalifornijas pludmaļu izklaides vietās, kur viņa muzicēšana guva plašu sērferu ievērību. Līdzīgu izpildījuma stilistiku šajā laikā apguva arī tādas grupas kā The Ventures; The Bel-Airs; The Challengers; The Chantays; The Surfaris; The Sentinals; The Sandals; The Trashmen un citas.

Par nacionāla un pēc tam arī starptautiska mēroga fenomenu sērfinga žanrs kļuva, sākoties t. s. vokālās sērfmūzikas jeb sērfinga dziesmu modei. Arī šīs dziesmas bieži balstījās rokenrolā, taču tās bija romantiskākas un melodiskākas, ar stipru popmūzikas ietekmi un daudzbalsīgu dziedājumu. Savukārt to tematika aprobežojās ar saulaini idilliskām un bezrūpīgām pludmales ainām, sērfingu, automašīnām, pusaudžu mīlestību u. tml. Kalifornijas jauniešu dzīvesveida izpausmēm.

Ievērojamākā vokālas stilistikas pārstāve bija grupa The Beach Boys. Kaut arī tās dalībnieki bija uzauguši pie okeāna, vairums no viņiem nesērfoja – pludmales tematika bija vien pragmatiska izvēle, cenšoties runāt par saviem vienaudžiem nozīmīgiem jautājumiem. Beach Boys debijas singls saucās Surfin (1961), debijas albums bija Surfin’ Safari (1962), bet par grupas pirmajiem Top 10 singliem kļuva Surfin’ U.S.A. un Surfer Girl (abi 1963. gadā).

Savukārt pirmā sērfinga dziesma, kas sasniegusi ASV singlu topa virsotni, bija Beach Boys mūziķa Braiena Vilsona (Brian Wilson) sacerētā (kopā ar Dženu Beriju, Jan Berry) un producētā Surf City (1963), ko izpildīja duets Jan and Dean. Turpmāk Beach Boys un Jan and Dean bija paši populārākie sērfmūzikas izpildītāji. Sērfinga dziesmām zaudējot sākotnējo aktualitāti, Beach Boys veiksmīgi darbojās citos, mākslinieciski daudzslāņainākos žanros, bet Jan and Dean kādreizējo popularitāti vairs neatguva.

Sērfinga mūzikas popularitāte strauji pārsniedza ASV robežas – īpaši iecienīta tā kļuva Austrālijā (ievērojami vietējie sērfmūziķi bija The Deltones; The Denvermen; The Atlantics u. c.) un Anglijā, kur bagātīgas stilistikas ietekmes sastopamas populārās instrumentālās grupas The Shadows un citu mūziķu jaunradē. Viens no pazīstamākiem sērfmūzikas ietekmē tapušiem skaņdarbiem ir angļu komponista Montija Normena (Monty Norman) sacerētā filmas “Dr. Nē” (Dr. No, režisors Terenss Jangs, Terence Young, 1962) mūzikas pamattēma, kas pazīstama kā “Džeimsa Bonda tēma” (James Bond Theme).

Sērfmūzikas popularitāte strauji kritās 1964. gadā līdz ar The Beatles slavas un t. s. britu invāzijas fenomena sākumu.

Kaut arī žanra aktualitāte bija īslaicīga, tas atstāja paliekošu ietekmi uz daudziem nākamo paaudžu mūziķiem – Džimiju Hendriksu (Jimi Hendrix), grupu The Who; Ramones; The Go-Go’s; Van Halen; The Dead Kennedys; Pixies un citiem dalībniekiem, kā arī veicināja (visvairāk ar D. Deila u. c. sērfstila ģitāristu spēli) smagā metāla žanra rašanos.

Savukārt daudzu pankroka izpildītāju aizraušanās ar instrumentālo sērfmūziku 70. gadu nogalē ļāva rasties t. s. sērfpanka (surf punk) stilistikai, kurai pieskaitāmas grupas Forgotten Rebels; Agent Orange; JFA; Man or Astro Man?; Turbo AC’s; The Trash Women; The Cramps un citas.

20. gs. 90. gados interesi par žanra pirmsākumiem atmodināja spēlfilma “Lubene” (Pulp Fiction, režisors Kventins Tarantino, Quentin Tarantino, 1994), kuras sākumepizodē dzirdams D. Deila ieskaņojums Misirlou (1962), bet turpinājumā izmantoti arī citu 60. gadu sērfmūziķu ieraksti. Tomēr pārsvarā žanra atdzimšanas recidīvi palikuši ārpus masu aprites, koncentrējoties ierobežotā t. s. kulta publikā.

Kopš 20. gs. beigām sērfmūzikas jēdziens kādreizējo nozīmi ir tikpat kā zaudējis, un ar to biežāk tiek saprasta jebkura sērferu aprindās iecienīta mūzika bez vienojošām žanriskām pazīmēm – atskaitot vasaras un okeāna tematiku un saulaini optimistisku noskaņojumu, – piemēram, alternatīvā poproka grupas Weezer hits Surf Wax America (1994), rokgrupas The Kooks dziesma Shine On (2008) vai dziesminieka Maikla Franti (Michael Franti) un Spearhead albums The Sound of Sunshine (2010). Dažreiz sērfmūzikai pieskaitīti arī skaņdarbi, kuru autori pazīstami kā sērfošanas entuziasti, piemēram, grāndžroka grupas Pearl Jam dziesma Oceans (1991).

Starp vadošajiem mūsdienu sērfmūziķiem bieži minēts Havaju salās dzimušais folkroka dziesminieks (pagātnē arī profesionāls sērferis) Džeks Džonsons (Jack Jonson), arī amerikāņu grupas Aqua Velvets; The Buttertones; The Phantom Surfers.