Saksofonu izgatavo no metāla (misiņa), tas sastāv no koniskas caurules, vārstu sistēmas un iemutņa ar vienkāršo mēlīti. Konstruējis beļģu un franču mūzikas instrumentu meistars Antuāns Žozefs (kopš bērnības saukts par Ādolfu) Sakss (Antoine–Joseph ‘Adolphe’ Sax) 1840. gadā (patents 1846). Ā. Sakss vēlējās izveidot instrumentu, kuram būtu spēcīgāks un dziedošāks tonis nekā koka pūšaminstrumentiem un tas vairāk saliedētos ar metāla pūšaminstrumentiem. Ā. Sakss izveidoja dažādu reģistru saksofonus kvartas/kvintas skaņojuma pakāpēs. Spēlei militārajos pūtēju orķestros, kuriem saksofons izrādījās visvairāk noderīgs, piemērotākie bija in B/in Es skaņojuma saksofoni un tie kļuva skaņojuma ziņā par saksofona pamatveidiem. Notis visiem saksofoniem raksta vijoles atslēgā (b- f ³). Ir 7 dažāda izmēra saksofona paveidi ar atšķirīgu skanējumu augstumu: in Es sopranīno (skan mazo tercu augstāk par notīs rakstīto); alts skan lielo sekstu zemāk par notīs rakstīto; baritons vienu oktāvu, kontrabass divas oktāvas zemāk par altu; in B– soprāns (skan lielo sekundu zemāk par rakstīto); tenors skan vienu oktāvu, bass divas oktāvas zemāk par soprānu. Sopranīno un soprāna saksofoniem parasti ir taisna forma, pārējiem – S veida forma, instrumenta piltuve pavērsta uz priekšu. Saksofonam raksturīga skanīga, izteiksmīga skaņa, pilnasinīgs, sulīgs tembrs, virtuozas tehniskās iespējas.

Saksofons ir viens no džeza pamatinstrumentiem, bet to izmanto arī pūtēju un simfoniskajos orķestros, gan arī par soloinstrumentu. Simfoniskajā orķestrī saksofoni pilnībā nav iekļāvušies, jo to skaņa attiecībā pret pārējiem koka pūšaminstrumentiem izklausās pārāk spilgta, bet ar metāla pūšaminstrumentiem nesakrīt skaņas radīšanas veids un tembrs. Simfoniskā orķestra skaņdarbos vienu vai vairākus saksofonus iekļāvuši franču komponisti Žoržs Bizē svītā “Arlēziete” (Georges Bizet L'Arlésienne, 1872), Moriss Ravels savā skaņdarbā “Bolero” (Joseph-Maurice Ravel Boléro, 1928) un instrumentējot krievu komponista Modesta Musorgska (Модест Петрович Мусоргский) klavieru ciklu “Izstādes gleznas” (Картинки с выставки, Tableaux d'une exposition, 1922), Darjī Mijo (Darius Milhaud) baletā “Pasaules radīšana” (La Création du monde, 1922–1923), krievu komponisti Sergejs Prokofjevs (Сергей Сергеевич Прокофьев) baletā "Romeo un Džuljeta" (Ромео и Джульетта, 1935–1936), Sergejs Rahmaņinovs (Сергей Васильевич Рахманинов) skaņdarbā "Simfoniskās dejas" (Cимфонические танцы, 1940), Dmitrijs Šostakovičs (Дмитрий Дмитриевич Шостакович) baletā "Zelta laikmets" (Золотой век, 1929–1930), amerikāņu komponists Džordžs Geršvins (George Gershwin) skaņdarbos "Rapsodija blūza stilā" (Rhapsody in Blue, 1924) un "Amerikānis Parīzē" (An American in Paris, 1928), Leonards Bernstains (Leonard Bernstein) mūziklā "Vestsaidas stāsts" (West Side Story, 1957) un citi.

Ļoti saderīgs saksofona tembrs ir ar baznīcu akustiku un kopspēlei ar ērģelēm, piemērojot atbilstošu repertuāru. Izplatīts ansamblis ir saksofonu kvartets (soprāns, alts, tenors, baritons). Šim ansamblim ir daudzi aranžēti darbi. Nozīmīgākais oriģinālrepertuārs: krievu komponista A. Glazunova Saksofonu kvartets (1932), franču komponistu Florāna Šmita (Florent Schmitt) Kvartets saksofoniem (1939), Pjēra Maksa Dibuā (Pierre Max Dubois) Kvartets saksofoniem (1956), amerikāņu komponista P. Krestona Svīta saksofonu kvartetam (1979) un citi skaņdarbi. Džeza mūzikā un tās ansambļos saksofons ienāk izveidojoties Čikāgas džeza muzicēšanas stilam ap 1920. gadu. Instrumenta daudzveidīgās skaņas veidošanas, artikulācijas un spēles tehnikas iespējas ātri padarīja saksofonu par vienu no galvenajiem džeza instrumentiem. Svinga laika lielajos orķestros (bigband) ir četri un vairāk saksofoni. Saksofons skan popa, roka (sevišķi 20. gs. 80. gados), ritmblūza grupās.

Solo skaņdarbus saksofonam rakstījuši franču komponisti Klods Debisī (Claude Achille Debussy) – Rapsodija orķestrim un saksofonam (1901), Žaks Ibērs (Jacques François Antoine Ibert) – Koncertīno (Concertino da camera, 1935), D. Mijo – svīta "Skaramušs" (Scaramouche, 1937), krievu komponists Aleksandrs Glazunovs (Александр Константинович Глазунов) – Koncerts altsaksofonam ar orķestri (1934), vācu komponists Pauls Hindemits (Paul Hindemith) – Sonāte altsaksofonam un klavierēm (1943), zviedru komponists Larss Eriks Larsons (Lars-Erik Larsson) – Koncerts saksofonam (1934), amerikāņu komponists Pols Krestons (Paul Creston) – Sonāte altsaksofonam un klavierēm (1939).

19. gs. 2. puses un 21. gs. pasaulē pazīstamākie saksofonisti – akadēmiskajā mūzikā franču saksofonisti Žans–Ivs Furmo (Jean–Yves Fourmeau), Klods Delangls (Claude Delangle), Žanmarī Lonejs (Jean-Marie Loneix), Marsels Mīls (Marcel Mule), nīderlandiešu saksofonists Arno Bornkamps (Arno Bornkamp), amerikāņu saksofonists Džons Edvards Kellijs (John Edward Kelly), spāņu saksofonists – Pedro Ituralde (Pedro Iturralde), japāņu saksofonists Nobuja Sugava (Nobuya Sugawa), latviešu saksofonists Artis Sīmanis; džezā amerikāņu mūziķi Čārlzs ‘Čārlijs’ Pārkers (Charles ‘Charlie’ Parker), Džons Koltreins (John William Coltrane), Lesters Jangs (Lester Willis Young), Džerijs Maligens (Gerald Joseph ‘Gerry’ Mulligan), Stens Gecs (Stan Getz), Džošua Redmens (Joshua Redman), norvēģu saksofonists Jans Garbareks (Jan Garbarek) un citi.