Saksofonu izgatavo no metāla (misiņa), tas sastāv no koniskas caurules, vārstu sistēmas un iemutņa ar vienkāršo mēlīti. Konstruējis beļģu un franču mūzikas instrumentu meistars Antuāns Žozefs (kopš bērnības saukts par Ādolfu) Sakss (Antoine–Joseph ‘Adolphe’ Sax) 1840. gadā (patents 1846). Ā. Sakss vēlējās izveidot instrumentu, kuram būtu spēcīgāks un dziedošāks tonis nekā koka pūšaminstrumentiem un tas vairāk saliedētos ar metāla pūšaminstrumentiem. Ā. Sakss izveidoja dažādu reģistru saksofonus kvartas/kvintas skaņojuma pakāpēs. Spēlei militārajos pūtēju orķestros, kuriem saksofons izrādījās visvairāk noderīgs, piemērotākie bija in B/in Es skaņojuma saksofoni un tie kļuva skaņojuma ziņā par saksofona pamatveidiem. Notis visiem saksofoniem raksta vijoles atslēgā (b- f 3). Ir 7 dažāda izmēra saksofona paveidi ar atšķirīgu skanējumu augstumu: in Es sopranīno (skan mazo tercu augstāk par notīs rakstīto); alts skan lielo sekstu zemāk par notīs rakstīto; baritons vienu oktāvu, kontrabass divas oktāvas zemāk par altu; in B– soprāns (skan lielo sekundu zemāk par rakstīto); tenors skan vienu oktāvu, bass divas oktāvas zemāk par soprānu. Sopranīno un soprāna saksofoniem parasti ir taisna forma, pārējiem – S veida forma, instrumenta piltuve pavērsta uz priekšu. Saksofonam raksturīga skanīga, izteiksmīga skaņa, pilnasinīgs, sulīgs tembrs, virtuozas tehniskās iespējas.