Viena no savas paaudzes ievērojamākām un panākumiem bagātākām rokgrupām. Plašāko ievērību guva 20. gs. 90. gados, būdama starp grāndžroka kustības līderēm. Veiksmīgu darbību turpina arī 21. gs.

Kaut arī Sietlā (Vašingtonas pavalsts, Amerikas Savienotās Valstis, ASV) no Pearl Jam dalībniekiem dzimis tikai ģitārists Stouns Gasārds (Stone Gossard, pilnā vārdā Stouns Kārpenters Gasārds, Stone Carpenter Gossard), grupas rašanās un agrīnā darbība 20. gs. 90. gadu sākumā cieši saistīta ar šo pilsētu, kuras aktīvā nekomerciālās mūzikas vide tiek uzskatīta par grāndžroka dzimteni.

80. gadu vidū S. Gasārds iesaistījās vienā no pirmajām grāndža grupām Green River. Pēc Green River izjukšanas viņš ar tās basģitāristu Džefu Amentu (Jeff Ament, pilnā vārdā Džefrijs Alens Aments, Jeffrey Allen Ament) un vēl dažiem vienaudžiem izveidoja Mother Love Bone, kas drīz izvirzījās starp Sietlas daudzsološākajām jaunajām grupām. Neilgi pēc debijas albuma pabeigšanas vokālistam Endrū Vudam (Andrew Wood), letāli pārdozējot heroīnu, pastāvēt beidza arī Mother Love Bone, bet S. Gasārds un Dž. Aments sāka muzicēt ar ģitāristu Maiku Makridiju (Mike McCready, pilnā vārdā Maikls Deivids Makridijs, Michael David McCready). Meklējot vokālistu un bundzinieku, šis trio veica vairāku instrumentālu kompozīciju demoierakstus. Kasete ar viņu ieskaņojumiem nonāca pie Sandjego (Kalifornijas pavalsts, ASV) vokālista Edija Vedera (Eddie Vedder, pilnā vārdā Edijs Džeroms Veders, Eddie Jerome Vedder, līdz 1981. gadam Edvards Lūiss Sīversons III, Edward Louis Severson III), kurš vairākiem tajā dzirdamiem skaņdarbiem sacerēja un iedziedāja tekstu (t. sk. vēlākais Pearl Jam debijas singls Alive, kurā E. Veders pārstāsta savu pieredzi, 17 gadu vecumā uzzinot, ka cilvēks, ko viņš uzskatījis par tēvu, īstenībā ir patēvs, bet bioloģiskais tēvs nesen nomiris slimības dēļ). Sietlas trio un E. Veders nebija personīgi pazīstami, taču pa pastu saņemtais dziedātāja veikums S. Gasārdu, Dž. Amentu un M. Makridiju pamudināja piedāvāt E. Vederam vietu grupā.

Publisko debiju jaunā grupa, kas saucās Mookie Blaylock (Mukijs Bleiloks bija profesionāls basketbolists), piedzīvoja 1990. gada rudenī, nedēļu pēc E. Vedera pievienošanās. Turpmāk tā daudz koncertēja kopā ar pirmo nacionālā mērogā atzīto Sietlas grāndža grupu Alice in Chains, bet 1991. gada pavasarī, noslēdzot līgumu ar ierakstu kompāniju Epic Records un sākot ieskaņot albumu, pieņēma jaunu nosaukumu – Pearl Jam. Reizēm tas interpretēts kā ‘Pērlas [arī pērļu] ievārījums’, tomēr angļu valodas lietvārds jam šoreiz lietots nevis ar nozīmi ‘ievārījums’, bet kā brīvi improvizētas muzicēšanas neformāls apzīmējums (no angļu jam session ‘džemsesija’); uz šo izvēli mūziķus iedvesmoja nesen redzēts Nīla Janga (Neil Young) un grupas Crazy Horse koncerts, savukārt īpašvārda Pearl (no angļu ‘Pērla’; arī lietvārds ar nozīmi ‘pērle’) lietojumu noteica fonētiska labskanība.

Astoņos pirmajos pastāvēšanas gados Pearl Jam nomainīja piecus bundziniekus (t. sk. arī Red Hot Chili Peppers veterāns Džeks Aironss, Jack Irons), bet kopš 1998. gada sitamos instrumentus tajā spēlē Mets Kamerons (Matt Cameron, pilnā vārdā Metjū Deivids Kamerons, Matthew David Cameron), kurš paralēli darbojies arī grupā Soundgarden.

Tūlīt pēc E. Vedera pievienošanās Mookie Blaylock iesaistījās projektā Temple of the Dog un ar Sietlas grupas Soundgarden dalībniekiem Krisu Kornelu (Chris Cornell) un M. Kameronu ieskaņoja Mother Love Bone vokālistam E. Vudam veltītu albumu Temple of the Dog (1991). Pēc iznākšanas tas tika pamanīts vien Sietlas roka aprindās, bet vēlāk, Pearl Jam un Soundgarden kļūstot par starptautiskām slavenībām, iemantoja vispārēju grāndža un alternatīvā roka cienītāju ievērību.

Arī iznākot smagā roka un pankroka hibrīdalbumam Ten (1991), Pearl Jam saglabāja t. s. pagrīdes grupas statusu. Taču 1992. gada sākumā, negaidītus panākumus izpelnoties mēnesi pēc Ten izdotajam Sietlas grupas Nirvana albumam Nevermind (1991), grāndžroks u. c. alternatīvā roka novirzieni piesaistīja plašas publikas un mediju uzmanību, nodrošinot ievērību arī citiem Sietlas mūziķiem. Grāndža izplatību veicināja arī populāra spēlfilma Singles (režisors Kamerons Krovs, Cameron Crowe, 1992) – romantiska komēdija, kuras darbība risinās Sietlas jauniešu vidē. Tās skaņu celiņu veido Pearl Jam; Soundgarden; Alice in Chains; Mother Love Bone u. c. grupu mūzika; Pearl Jam dalībnieki arī redzami filmas epizodē.

Pearl Jam singla Jeremy videoklips (dziesma stāsta par 1991. gada sākumā Teksasas pavalstī, ASV, skolotājas un klasesbiedru klātbūtnē notikušu pusaudža pašnāvību nošaujoties) iekļuva mūzikas televīzijas MTV pastiprinātajā rotācijā. Kaut arī tā rādīja cenzētu video versiju, 1993. gadā Jeremy klips tika godalgots ar četrām MTV Video mūzikas balvām (MTV Video Music Award), t. sk. kategorijās Gada video (Video of the Year) un Labākais grupas video (Best Group Video). Pateicoties MTV atbalstam un intensīvai koncertdarbībai, Ten gadu pēc iznākšanas sasniedza Billboard albumu tabulas otro vietu, un joprojām tiek uzskatīts par vienu no 90. gadu amerikāņu rokmūzikas stūrakmeņiem.

Debijas panākumus pārspēja nākamie albumi Vs. (1993) un Vitalogy (1994), kuros nedaudz izteiktāk dominē pankroka iezīmes – abi izvirzījās ASV topa virsotnē, līdzīgu ievērību gūstot arī citās valstīs.

Albumam No Code (1996) piemīt daudzveidīgāka stilistika, kurā agresīvs garāžroks variēts ar balādēm un pasaules mūzikas ietekmēm. No Code kļuva par grupas trešo Nr. 1 albumu, taču līdz ar grāndža aktualitātes mazināšanos tā panākumi bija īslaicīgāki un vispārējā reakcija neviennozīmīgāka nekā agrāk. Tomēr Pearl Jam arī turpmāk saglabāja ļoti plašu cienītāju loku, laida klajā labi novērtētus un pieprasītus ierakstus, kā arī regulāri veica izpārdotas koncertturnejas.

Radošo un idejisko iniciatīvu no S. Gasārda un Dž. Amenta pārņemot E. Vederam, Pearl Jam arvien biežāk ignorēja mūzikas industrijas darba metodes un tradīcijas. Pēc Jeremy gūtās ievērības grupa, pretēji ierakstu kompānijas vēlmēm, vairākus gadus atteicās no videoklipu uzņemšanas, uzsverot, ka tie mazina mūzikas iedarbību, publikas uzmanību no dziesmas novirzot uz vizualizācijas paņēmieniem un video sižetu. Tāpat mūziķi ierobežoja kontaktus ar presi u. c. popularitātes veicināšanas aktivitātes, kā arī atteicās no koncertiem lielās arēnās un stadionos, priekšroku dodot mazākām koncertvietām un tiešākam kontaktam ar publiku. 1984. gadā plašu ievērību guva Pearl Jam uzsākts tiesas process pret koncertbiļešu pārdevēju Ticketmaster, ko grupa vainoja nepamatotā biļešu sadārdzināšanā un faktiskā tirgus monopolstāvokļa izmantošanā – kaut arī mūziķi tiesai un ASV Kongresa izmeklēšanas komisijai minēja virkni argumentu, kas apliecina negodīgas Ticketmaster darbības metodes, process beidzās ar tirgotāja uzvaru. Rezultātā Pearl Jam bija spiesta atcelt 1984. gada vasaras turneju; vairākās nākamajās turnejās tā izmantoja alternatīvas biļešu izplatīšanas iespējas.

Desmitgades vidū grupai nozīmīga epizode bija sadarbība N. Jangu, kurš nereti dēvēts par grāndža krustēvu. Kaut arī ierobežojošu līgumsaistību dēļ kopā ieskaņoto Mirror Ball (1995) nācās izdot kā N. Janga soloalbumu, nevis abu pušu kopdarbu, sastrādāšanos ar vienu no savām lielākajām autoritātēm Pearl Jam atzina par ļoti iedvesmojošu.

2000. gada vasarā, Pearl Jam uzstājoties Roskildes (Dānija) festivālā (Roskilde Festival), skatuves tuvumā nāvējošus savainojumus guva deviņi skatītāji – šī traģēdija iezīmēja vienu no kritiskākajiem brīžiem grupas mūžā, kad tā bija tuvu darbības izbeigšanai. Par spīti atšķirīgiem vērtējumiem (arī pašiem nesaudzīgākajiem grupas vēsturē), jaunrades motivāciju mūziķi atguva ārtroka eksperimentiem bagātā albumā Riot Act (2002) – skanējumā un noskaņā daudzveidīgākajā darbā kopš No Code. Jaunas iekšējās sinerģijas meklējumus apliecina fakts, ka tas ir pirmais albums, kura tapšanā piedalījies grupas turpmāk pastāvīgais taustiņinstrumentālists Kenets Gaspars (Kenneth Gaspar), kurš gan nav oficiāls tās dalībnieks. Savukārt Riot Act dziesmu tekstos Roskildes traģēdijas un 11.09.2001. teroraktu ietekmē dominē eksistenciāli un politiski ievirzīta tematika.

Albums Pearl Jam (2006) atsāka atgriešanos pie smagākas un agresīvākas rokmūzikas ar bieži vien sociālpolitiskiem tekstiem ­– šai kombinācijai grupa ar dažādām variācijām palikusi uzticīga arī turpmāk. 2009. gadā Pearl Jam jaundibinātās ierakstu kompānijas Monkeywrench izdotais albums Backspacer pēc 13 gadiem ļāva atgriezties Billboard tabulas virsotnē; 2013. gadā šo panākumu atkārtoja arī Lightning Bolt. Savukārt 2020. gadā iznākušais Gigaton atkal izcēlās ar eksperimentālāku ievirzi, apliecinot grāndžroka spēju akumulēt laikmetīgas tendences un piemēroties 21. gs. rokmūzikas kontekstam. 

Grupas dalībnieku muzikālās ietekmes aptver plašu rokmūzikas spektru no žanra klasikas līdz pankrokam, t. sk. The Who; Cream; Led Zeppelin; Džimijs Hendrikss (Jimi Hendrix); N. Jangs; Pink Floyd; Kiss; Aerosmith; Cheap Trick; The Stooges; Ramones; MC5; Hüsker Dü; The Clash; Dinosaur Jr.; Black Flag. Arī pašu Pearl Jam repertuārā 60. un 70. gadu roka enerģiskie ģitāru rifi un t. s. arēnu roka vērienīgais skanējums saplūdis ar pankroka agresīvo enerģiju un paaudzes dzīves izjūtu apliecinošu attieksmi. Atšķirībā no daudzām citām grāndža grupām, Pearl Jam mazāk raksturīga metālmūzikas sakāpinātā ekspresija un smagums, taču tā izceļas ar virtuozām, daudzslāņaini ieskaņotām ģitāru partijām un rokam netipisku, dramatiski kaismīgu E. Vedera baritona dziedājumu, kā arī ļoti aizrautīgu un emocionāli piesātinātu koncertpriekšnesumu. Kaut vēsturiskā skatījumā Pearl Jam bieži minēta kā viena no nozīmīgākajām grāndža grupām, darbības sākumā stipri izteikto klasiskā roka ietekmju dēļ tās piederība grāndža un pat alternatīvā roka estētikai tika apstrīdēta (cita starpā kā “autentiskuma trūkuma” apliecinājums tika minēts fakts, ka, pretēji alternatīvās mūzikas tradīcijai, grupa nekad nav saistījusies ar kādu no neatkarīgajām ierakstu kompānijām). Taču tas Pearl Jam netraucēja iemantot lielu autoritāti alternatīvā roka publikā un kļūt par vienu no 20. gs. 90. gadu populārākajām amerikāņu grupām, kuras pozīcijas arī 21. gs. trešās desmitgades rokmūzikas hierarhijā saglabājušās augstas.

Pearl Jam uzņemta Rokenrola slavas zālē (Rock and Roll Hall of Fame, 2017). Par dziesmu Spin the Black Circle tai piešķirta Grammy balva kategorijā Labākais smagā roka izpildījums (Best Hard Rock Performance, 1996).

Albums Ten iekļauts žurnāla Rolling Stone 500 visu laiku ievērojamāko albumu sarakstā (500 Greatest Albums of All Time, 2003; 2012 un 2020); 2003. un 2012. gadā šajā reitingā minēts arī Vitalogy. Ten ierindots arī Rolling Stone 50 ievērojamāko grāndža albumu saraksta (50 Greatest Grunge Albums, 2019) trešajā pozīcijā; desmito vietu tajā ieņem Vs., bet septīto – Temple of the Dog vienīgais albums.

S. Gasārds (ritma un solo ģitāra, fona vokāls, kopš 1990)

Dž. Aments (basģitāra, fona vokāls, kopš 1990)

M. Makridijs (solo ģitāra, kopš 1990)

E. Veders (solo vokāls, ritma ģitāra, kopš 1990)

Deivids Krasins (David Krusen, sitamie instrumenti, 1990–1991)

Mets Čemberlens (Matt Chamberlain, sitamie instrumenti, 1991)

Deivids Abruzīss (David Abbruzzese, sitamie instrumenti, 1991–1994)

Dž. Aironss (sitamie instrumenti, 1994–1998)

M. Kamerons (sitamie instrumenti, kopš 1998)

Alive; Daughter; Dissident; Elderly Woman Behind the Counter in a Small Town; Even Flow; Given to Fly; Go; Hail, Hail; I Am Mine; I Got Id; Jeremy; Last Kiss; Life Wasted; Mind Your Manners; Not for You; Nothing as It Seems; Oceans; Sirens; Spin the Black Circle; Superblood Wolfmoon; The Fixer; Who You Are; Wishlist; World Wide Suicide

Ten (Epic, 1991); Vs. (Epic, 1993); Vitalogy (Epic, 1994); No Code (Epic, 1996); Yield (Epic, 1998); Binaural (Epic, 2000); Riot Act (Epic, 2002); Pearl Jam (J, 2006); Backspacer (Monkeywrench, 2009); Lightning Bolt (Monkeywrench, 2013); Gigaton (Monkeywrench, 2020)