Viena no 20. gs. mūzikas pamatplūsmā veiksmīgākām ziemeļamerikāņu smagā roka grupām. Pēc ievērojamiem panākumiem Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV), Kanādā un Japānā, 70. gadu beigās Aerosmith piedzīvoja dalībnieku nesaskaņu un bohēmiska dzīvesveida izraisītu karjeras apsīkumu. Nākamajā desmitgadē grupai izdevās pozīcijas rokmūzikas elitē atgūt, turklāt panākumu mērogs ievērojami pārsniedza agrāko. Arī 21. gs. pirmajās desmitgadēs tā laidusi klajā ieskaņojumus un veikusi koncertturnejas.

Aerosmith izveidojās 1970. gadā Bostonā (Masačūsetsas pavalsts, ASV), bijušam grupas Joe Perry’s Jam Band ģitāristam Džo Perijam (Joe Perry) un basģitāristam Tomam Hamiltonam (Tom Hamilton) apvienojoties ar vairāku grupu bundzinieku, tobrīd arī Bērklija Mūzikas koledžas (Berklee College of Music, Bostonā) studentu Džoju Krēmeru (Joey Kramer) un Stīvenu Taileru (Steven Tyler), kurš agrāk bija spēlējis sitamos instrumentus, bet nu kļuva par dziedātāju. Īslaicīgi ar viņiem spēlēja arī ritma ģitārists Rejs Tabano (Ray Tabano), kuru nomainīja Breds Vitfords (Brad Whitford) – šajā brīdī izveidojās kvintets, kas, atskaitot neilgu pārtraukumu 20. gs. 80. gados, palika nemainīgs visā Aerosmith pastāvēšanas laikā.

Mūzikai grupas dalībnieki bija pievērsušies britu invāzijas ģitārgrupu ietekmē un īpaši aizrāvās ar The Yardbirds un The Rolling Stones blūzā un ritmblūzā sakņoto rokmūziku.

Nosaukumu Aerosmith iedvesmoja netieša asociācija ar Harija Nilsona (Harry Nilsson) albumu Aerial Ballet un tam nav konkrētas jēdzieniskas nozīmes.

Pirmajos gados grupa dzīvoja kopīgi īrētā mājā un daudz uzstājās Bostonas apkārtnes klubos. 1972. gadā tā noslēdza līgumu ar ierakstu kompāniju Columbia un nākamā gada sākumā izdeva debijas albumu Aerosmith. Starp blūzroka ģitārrifos balstītiem skaņdarbiem tajā dzirdama arī emocionāli sakāpināta balāde Dream On, ko galvenais dziesmu autors S. Tailers bija sacerējis jau vairākus gadus pirms Aerosmith nodibināšanas. Šī dziesma reizēm minēta starp tā dēvēto roka pauerbalāžu (power ballads), jeb jaudas balāžu tradīcijas aizsācējām un nākamajās desmitgadēs kļuva par vienu no grupas pazīstamākiem skaņdarbiem, taču 1973. gadā izdotais singls ierindojās vien Billboard tabulas 59. vietā, nespējot izraisīt interesi par debijas albumu (2002. gadā Dream On samplu sava hitā Sing for the Moment bagātīgi izmantoja amerikāņu reperis Eminems, Eminem).

Otro albumu Get Your Wings (1974) grupa ieskaņoja ar Džeku Daglasu (Jack Douglas), kurš producējis tās slavenākos 70. gadu darbus. Sasniedzot tabulas 74. vietu, Get Your Wings uzlaboja attiecības ar ierakstu kompāniju, kura jau grasījās no tās atteikties, taču kritika grupu joprojām vērtēja kā Rolling Stones atdarinātājus (šo salīdzinājumu īpaši veicināja S. Tailera un Rolling Stones dziedātāja Mika Džegera, Mick Jagger, ārējā līdzība).

Par nacionālām slavenībām Aerosmith kļuva ar nākamo albumu Toys in the Attic (1975, Billboard Nr. 11); tajā iekļauti arī grupas pirmie Top 40 (Sweet Emotion) un Top 10 (Walk This Way) hiti. Popularitātes kāpums pamudināja Columbia atkārtoti izdot Aerosmith debijas singlu Dream On, kas 1976. gadā, trīs gadus pēc pirmizdevuma sasniedza singlu topa 6. vietu; savukārt debijas albums šajā situācijā daudzkārt pārspēja sākotnējo rezultātu, ierindojoties 21. pozīcijā (1973. gadā tā augstākais sasniegums bija 166. vieta).

Aizsākot turpmāk izplatītu kritikas nevienprātības tendenci, pēc Toys in the Attic grupa tika gan cildināta kā amerikāņu roka glābēja, gan pelta par mūzikas reducēšanu līdz agresīviem ģitāru rifiem un melodramatiskam sentimentam, kā arī tekstu pārsātināšanu ar seksuāli provokatīviem zemtekstiem; vienotai izpratnei par roka žanrisko terminoloģiju vēl tikai veidojoties, daļa mediju Aerosmith agrīno repertuāru dēvēja par pankroku, tomēr tam nebija saistības ar mūziku, kas šādi tiek apzīmēta kopš 70. gadu otrās puses.

Dažos nākamajos gados Aerosmith bija viena no populārākajām grupām ASV, laida klajā publikas iecienītus albumus Rocks (1976) un Draw the Line (1977), kā arī piedalījās muzikālā spēlfilmā “Seržanta Pepera vientuļo siržu orķestris” (Sgt. Pepper’s Lonely Hearts Club Band, režisors Maikls Šulcs, Michael Schultz, 1978) – tajā izpildītā The Beatles dziesma Come Together gandrīz desmit nākamos gadus palika Aersomith pēdējais hits.

Slavas un turneju slodzi mūziķi kompensēja ar intensīvu alkohola un narkotiku patēriņu, viesnīcu demolēšanu turnejās un citiem ekscesiem, kas ietekmēja koncertsniegumu un veicināja savstarpēju neiecietību abu līderu (nereti arī līdzautoru) S. Tailera un Dž. Perija starpā, kā arī muzikālu rutīnu un atkārtošanos. Šajā laikā grupa iemantoja turpmāk presē bieži minētu apzīmējumu “sliktie zēni no Bostonas”. 

Albuma Night in the Ruts (1979) sesiju laikā Aerosmith atstāja Dž. Perijs, kurš turpmāk muzicēja grupā The Joe Perry Project, bet, sākoties darbam ar nākamo albumu Rock in a Hard Place (1982), to pameta arī B. Vitfords, kurš vispirms apvienojās īslaicīgā duetā ar bijušo Teda Nadženta (Ted Nugent) grupas dalībnieku Dereku Holmsu (Derek St. Holmes), bet vēlāk pievienojās Joe Perry Project. 1984. gadā abi mūziķi, kurus starplaikā bija aizstājuši ģitārists Džimijs Krespo (Jimmy Crespo) un basģitārists Riks Dufē (Rick Dufay), grupā atgriezās.

Oriģinālkvinteta apvienošanās tika atzīmēta ar bohēmisku pārmērību piesātinātu koncertturneju Back in the Saddle Tour un albumu Done with Mirrors (1985), kas gan nespēja atjaunot plašu interesi par grupu, kuras atpazīstamība 80. gadu pirmajā pusē bija ievērojami zemāka nekā iepriekšējā desmitgadē.

1986. gadā grupas karjeras trajektoriju radikāli izmainīja hiphopa trio Run-DMC uzaicinājums piedalīties Aerosmith klasiskā hita Walk This Way kaverversijas ierakstā. Kaut šajā ieskaņojumā Aerosmith pārstāv tikai S. Tailers un Dž. Perijs, tas tika pieteikts kā abu grupu kopdarbs un izpelnījās negaidītu ievērību, kļūstot par vienu no pirmajiem tā dēvētā reproka paraugiem un globāla mēroga hiphopa hitiem. Turklāt mūzikas televīzijas MTV bieži demonstrētais Walk This Way videoklips ar reperu un rokmūziķu muzikālu “dueli” Aerosmith palīdzēja iekļauties aktuālās mūzikas apritē. Šajā laikā S. Tailers un pēc tam arī pārējie dalībnieki izgāja narkotiku rehabilitācijas kursu, turklāt profesionālo motivāciju veicināja jaunā menedžera Tima Kolinsa (Tim Collins) ambiciozais grupas nākotnes redzējums, kas cita starpā paredzēja profesionālu autoru piesaisti laikmetīgāka un komerciāli daudzsološāka repertuāra, tostarp daudzu romantisku balāžu, sacerēšanai (turpmāk Aerosmith bieži sadarbojās ar Dezmondu Čaildu, Desmond Child; Džimu Valensu, Jim Vallance; Holliju Naitu, Holly Knight, un citiem līdzautoriem).

Jau nākamais albums, ar producentu Brūsu Fērbernu (Bruce Fairbairn) ieskaņotais Permanent Vacation (1987) ne tikai pilnībā atjaunoja Aerosmith pozīcijas ASV, bet arī kļuva par tās pirmo darbu, kas izpelnījās ievērību Apvienotajā Karalistē (AK). Permanent Vacation un tā hitu Dude (Looks Like a Lady); Angel un Rag Doll aizsākto panākumu sēriju turpināja vēl divi B. Fērberna producēti darbi: Pump (1989) ar hitiem Love in an Elevator; Janie’s Got a Gun un What It Takes, kā arī grupas pirmais ASV Nr. 1 albums Get a Grip (1993). Minēto ierakstu dominance daudzu valstu singlu un albumu tabulās, videoklipu intensīvā rotācija MTV programmā (par plaši pazīstamām populārās kultūras “laikmeta zīmēm” kļuva Get a Grip hitu Cryin’; Amazing un Crazy klipi ar jauno aktrisi Ališu Silverstoni, Alicia Silverstone) un vērienīgās koncertturnejas 20. gs. 90. gados Aerosmith ļāva izvirzīties starp pašiem pazīstamākiem rokmūziķiem pasaulē.

Šo statusu apstiprināja arī otrais Billboard Nr. 1 albums Nine Lives (1997) un grupas vienīgais Nr. 1 singls, Daienas Vorenas (Diane Warren) sacerētā balāde I Don’t Want to Miss a Thing (1998), ko grupa ieskaņoja filmai “Armagedons” (Armageddon, rež. Maikls Bejs, Michael Bay, 1998) ar S. Tailera meitu Līvu Taileri (Liv Tyler) vienā no galvenajām lomām.

21. gs. pirmajās desmitgadēs Aerosmith galvenokārt nodevās koncertdarbībai (2007. gadā uzstājās arī Rīgā, Latvijā), bet tās pēdējais studijas albums Music from Another Dimension!, kurā grupa atkal sastrādājusies ar producentu Dž. Daglasu, iznāca 2012. gadā. Vēlāk mūziķi vairākkārt pieminējuši vēl viena albuma ieceri, tomēr tā nav realizēta. 

Darbību šajā laikā regulāri apgrūtināja dalībnieku, īpaši S. Tailera veselības sarežģījumi, kā arī jauns saspīlējums vokālista attiecībās ar Dž. Periju un pārējiem kolēģiem – 2009. gadā grupa pat apsvēra dziedātāja nomaiņu.

2023. gada rudenī Aerosmith sāka turneju, kas tika pieteikta kā atvadas no aktīvas koncertdarbības, taču jau pēc dažiem koncertiem to nācās pārtraukt S. Tailera balss problēmu dēļ. Sākotnēji turneju bija paredzēts atsākt nākamajā gadā, bet 2024. gada vasarā grupa paziņoja, ka neārstējamas vokālista balss saišu traumas dēļ to neturpinās. Pēc šā paziņojuma S. Tailers un Aerosmith snieguši vien dažas nelielas uzstāšanās, taču mūziķi apliecinājuši, ka tiem joprojām ir kopīgi jaunrades plāni.

Dž. Perijs 1980. gadā izdeva albumu Let the Music Do the Talking ar grupu The Joe Perry Project, bet 2009. gadā – soloalbumu Have Guitar, Will Travel. 2012. gadā ģitārists izveidoja supergrupu Hollywood Vampires ar dziedātāju Alisu Kūperu (Alice Cooper) un aktieri un ģitāristu Džoniju Depu (Johnny Depp); tā ieskaņojusi divus albumus un veikusi vairākas koncertturnejas.

S. Tailers izdevis kantriroka soloalbumu We’re All Somebody from Somewhere (2016).

Kaut arī smagā roka tradīcijas ASV jau 20.gs. 60. gados aizsāka The Amboy Dukes; Blue Cheer; Iron Butterfly; Mountain; Grand Funk Railroad un citi no psihedēliskā un garāžroka vides nākuši mūziķi, Aerosmith līdz ar tādām grupām kā Alice Cooper; Kiss; ZZ Top un Heart bija pirmie, kas, blūza struktūras papildinot ar glamroka un poproka elementiem, šo mūziku masveidīgi ienesa meinstrīma apritē.

Turklāt, lai arī grupas lielāko komercpanākumu laiks bija 20. gs. 80. gadu beigās un 90. gados, tālejošāka ietekme uz rokmūzikas attīstību bijusi tās 70. gadu ieskaņojumiem. Ņemot vērā Aerosmith aizraušanos ar britu roku, paradoksāli, ka viņu mūzikas rezonanse savā laikā tikpat kā neatbalsojās ne AK, ne citur Eiropā, kur tā tika uztverta kā primitīva, bez labākajām britu smagā blūzroka grupām piemītošā dziļuma un niansētības – britu kritika pat uzsvēra, ka Aerosmith pilnībā pazaudējusi saistību ar blūzu kā savas jaunrades pirmavotu. Angļu mūzikas nedēļraksts Melody Maker 1975. gadā, publicējot pirmo lielo grupai veltīto materiālu, nenoliedza mūziķu profesionālo meistarību un S. Tailera skatuviskās dotības, taču uzsvēra, ka “Aerosmith izpratnē blūzs šķiet sācies ar The Rolling Stones un The Yardbirds” un tās mūziku raksturoja kā “otro uzlējumu”

Par spīti citvalstu mediju un publikas ignorancei ASV grupas enerģiski agresīvais, nospriegoti blīvais skanējums ar divu elektrisko ģitāru saspēli un spiedzoši ķērcošu plaša diapazona solo vokālu būtiski ietekmēja nākamo paaudžu smago roku, metālu, glammetālu un grāndžu. Lieli Aerosmith cienītāji bija grupas Guns N’ Roses dalībnieki, kas savā debijas minialbumā Live ?!*@ Like a Suicide (1986) un otrajā pilna apjoma albumā G N’ R Lies (1988) iekļāva Aerosmith pirmā albuma dziesmas Mama Kin kaverversijas koncertierakstu. Par saviem iedvesmotājiem Aerosmith atzinuši arī Van Halen; Tesla; Metal Curch; Testament; The Black Crowes; Metallica; Slayer; Mötley Crüe; Extreme; Skid Row; Cinderella; Nirvana; Pearl Jam; Stone Temple Pilots un citu rokgrupu mūziķi.

Aerosmith uzņemti Rokenrola slavas zālē (Rock and Roll Hall of Fame, 2001), bet S. Tailers un Dž. Perijs – arī Dziesmu autoru slavas zālē (Songwriters Hall of Fame, 2013). Grupa ir saņēmusi četras Grammy balvas kategorijā “Labākais roka izpildījums” (Best Rock Performance) un desmit MTV Video mūzikas balvas (MTV Video Music Awards).

Rocks 2020. gadā iekļauts žurnāla Rolling Stone 500 visu laiku ievērojamāko albumu sarakstā (500 Greatest Albums of All Time); 2003. un 2012. gadā šajā reitingā minēts arī Toys in the Attic.

Dž. Perijs (ģitāra, fona vokāls, 1970–1979; kopš 1984)

T. Hamiltons (basģitāra, fona vokāls, kopš 1970)

Dž. Krēmers (sitamie instrumenti, kopš 1970)

S. Tailers (vokāls, taustiņinstrumenti, mutes harmonikas, kopš 1970)

R. Tabano (ritma ģitāra, 1970–1971)

B. Vitfords (ģitāra, fona vokāls 1971–1981; kopš 1984)

Dž. Krespo (ģitāra, fona vokāls, 1979–1984)

R. Dufjē (ritma ģitāra, 1982–1984)

Amazing; Back in the Saddle; Crazy; Cryin’; Draw the Line; Dream On; Dude (Looks Like a Lady); Janie’s Got a Gun; Last Child; Livin’ on the Edge; Love in an Elevator; Pink; Rag Doll; S.O.S. (Too Bad); Sweet Emotion; Train Kept a Rollin’; Walk This Way; What It Takes

Aerosmith (Columbia, 1973); Get Your Wings (Columbia, 1974); Toys in the Attic (Columbia, 1975); Rocks (Columbia, 1976); Draw the Line (Columbia, 1977); Live! Bootleg* (Columbia, 1978); Night in the Ruts (Columbia, 1979); Rock in a Hard Place (Columbia, 1982); Done with Mirrors (Geffen, 1985); Classics Live!* (Columbia, 1986); Classics Live! II* (Columbia, 1987); Permanent Vacation (Geffen, 1987); Pump (Geffen, 1989); Get a Grip (Geffen, 1993); Nine Lives (Columbia, 1997); A Little South of Sanity* (Geffen, 1998); Just Push Play (Columbia, 2001); Honkin’ on Bobo (Columbia, 2004); Rockin’ the Joint* (Columbia, 2005); Music from Another Dimension! (Columbia, 2012); Live in Berlin* (Columbia, 2015); Aerosmith Rocks Donington 2014* (Universal, 2015); 1971: The Road Starts Hear* (Universal, 2021)

* koncertieraksti