Par šokroku (shock rock) dēvēta rokmūzikas novirziena aizsācējs. Līdz 1974. gadam grupas Alice Cooper līderis, vēlāk darbojies kā solomākslinieks. Īpašu ievērību guvis ar teatralizētām koncertizrādēm, kurās smagā roka, smagā metāla un glammetāla repertuārs apvienots ar šausmu filmu estētiku, burleskas elementiem un butaforiski vardarbīgām etīdēm. Panākumiem bagātākais jaunrades periods bija 20. gs. 70. gados, taču uzticīgu cienītāju loku saglabājis arī 21. gs. pirmajās desmitgadēs.

1964. gadā A. Kūpers (tolaik V. D. Furnjē) ar skolasbiedriem nodibināja grupu, kas dažu gadu laikā nomainīja vairākus nosaukumus, bet 1968. gadā sāka saukties Alice Cooper (angļu ‘Alise Kūpere’). Tās sastāvā bez paša dziedātāja, kurš 60. gadu nogalē sāka lietot skatuves vārdu Aliss Kūpers, bija ģitārists Glens Bakstons (Glen Buxton), ritmģitārists Maikls Brūss (Michael Bruce), basģitārists Deniss Danavejs (Dennis Dunaway) un bundzinieks Nīls Smits (Neal Smith).

1968. gadā Alice Cooper vienojās ar Frenka Zapas (Frank Zappa) jaundibināto ierakstu kompāniju Straight Records un laida klajā divus bez plašākas uzmanības palikušus albumus. Trešo albumu Love It to Death (1971) grupa ieskaņoja ar jaunu, profesionālo darbību tikko uzsākušu producentu Bobu Ezrinu (Bob Ezrin), kurš vēlāk strādājis ar vairumu Alice Cooper un A. Kūpera ievērojamāko darbu, kā arī Lū Rīda (Lou Reed); Kiss; Pink Floyd un citu mūziķu ierakstiem. B. Ezrina ietekmē grupa savu iepriekš eklektisko psihedēliskā roka, ārtroka un garāžroka muzicēšanu reducēja uz stilistiski izturētāku hārdroku un garāžroku, kas ne tikai ļāva pilnvērtīgi iekļauties Detroitas t. s. pagrīdes mūzikas apritē līdzās vietējām prominencēm The Stooges un MC5, bet, pateicoties pusaudžu pieaugšanas grūtību un neiederības himnai (I’m) Eighteen, pievērsa arī nacionālu uzmanību.

Albums Killer (1971) izpelnījās atzinīgu kritikas vērtējumu, sniedza lielu ietekmi pankroka paaudzei un arī vēlāk reizēm atzīts par spilgtu un savdabīgu roka vodeviļas paraugu. Savukārt grupas teatralizētie, apzināti provokatīvie koncertuzvedumi līdz ar Killer dziesmu Dead Babies, kurā stāstīts par vecāku nolaidības dēļ mirušu meitenīti, vairoja Alice Cooper skandalozo reputāciju, kā arī turpmāk biežās apsūdzības cinismā un sabiedrības vērtību zaimošanā.

Par meinstrīma auditorijas slavenībām Alice Cooper padarīja albuma School’s Out (1972) tituldziesma – eiforiski huligānisks skolas brīvdienu un brīvības slavinājums, kas ASV iekļuva singlu Top 10, bet Lielbritānijā izvirzījās tabulas līderpozīcijā, un arī mūsdienās ir neiztrūkstošs rokmūzikas radiostaciju repertuāra hits.

Nākamais albums Billion Dollar Babies (1973), kura tematika skar politiķu liekulību, sabiedrības fascināciju ar t. s. tabu tēmām, izvarošanu, nekrofīliju un bailes no zobārsta, bieži atzīts par grupas ievērojamāko darbu un sasniedza topa virsotni gan ASV, gan Lielbritānijā. Līdzās tituldziesmai tajā dzirdami arī vairāki citi no tās pazīstamākiem hitiem: Hello Hooray; Elected un No More Mr. Nice Guy.

School’s Out; Billion Dollar Babies un tiem sekojošās koncertturnejas Alice Cooper uz brīdi izvirzīja par vienu no populārākām grupām pasaulē (kaut arī prese biežāk apsprieda tās koncertiestudējumus nekā mūziku), taču jau pēc nākamā, salīdzinoši mazāk veiksmīgā albuma Muscle of Love (1973) tā beidza pastāvēt. G. Bakstons, D. Danavejs, N. Smits un M. Brūss vēlāk muzicēja neilgi pastāvējušā grupā Billion Dollar Babies, bet V. D. Furnjē veica oficiālu vārda maiņu un turpmāk darbojās kā Aliss Kūpers.

Individuālu darbību A. Kūpers sāka ar ievērojamiem panākumiem laižot klajā tematikā vienotus un joprojām “šausmu” stilistikā ieturētus konceptalbumus Welcome to My Nightmare (1975) un Alice Cooper Goes to Hell (1976) par maza zēna Stīvena dzīvi murgu valstībā; Stīvena murgiem veltīts arī albums Welcome 2 My Nightmare (2011).

Jaunus ieskaņojumus A. Kūpers regulāri publiskoja arī turpmāk, taču 70. gadu nogalē un 80. gadu 1. pusē mūziķa radošo darbību apgrūtināja smaga alkohola un narkotiku atkarība un tās veicinātās veselības problēmas – par šo dzīves periodu un alkoholiķu ārstniecības klīnikā gūto pieredzi runāts albumā From the Inside (1978), kura dziesmas sacerētas ar Eltona Džona (Elton John) tekstu autoru Bērniju Topinu (Bernie Taupin). 80. gadu sākumā A. Kūpers pievērsās laikmetīgam jaunā viļņa skanējumam, bet desmitgades turpinājumā – glammetāla stilistikai. Tai piederīgs arī albums Trash (1989), kas radīts ar vienu no 80. gadu pieprasītākiem roka producentiem Dezmondu Čaildu (Desmond Child, strādājis ar Kiss; Bon Jovi; Aerosmith un citiem) un pēc vairāk nekā desmit gadu pārtraukuma ļāva A. Kūperam atgriezties ASV Top 20, bet Lielbritānijā sasniedza pat 2. vietu; savukārt albumā iekļautā dziesma Poison ir viens viņa lielākajiem hitiem.

21. gs. sākumā negaidītu jaunrades pavērsienu pieteica pievēršanās industriālajam metālam albumos Brutal Planet (2000) un Dragontown (2001), bet vairumā dziedātāja vēlāko ierakstu dominē smagais roks un metāls ar demonstratīvu, nereti pašparodisku ironiju, kas uzsvērta gan dziesmu tekstos, gan teatrālajā izpildījuma manierē. 2017. gadā mūzikas mediju un A. Kūpera cienītāju uzmanību piesaistīja Alice Cooper atkalapvienošanās (bez G. Bakstona; miris 1997. gadā) vairākās albuma Paranormal dziesmās; apliecinot A. Kūpera joprojām augsto statusu mūzikas industrijā, starp Paranormal viesmūziķiem bija arī grupu ZZ Top; Deep Purple un U2 dalībnieki, kā arī citi ievērojami mūziķi.

A. Kūpers koncertējis arī Latvijā (Rīgā, 2007).

2015. gadā A. Kūpers, grupas Aerosmith ģitārists Džo Perijs un aktieris Džonijs Deps (Johnny Depp) izveidoja supergrupu Hollywood Vampires. Tā izdevusi divus albumus, kuros dzirdama gan roka klasika, gan jauni oriģinālsacerējumi. Grupas ierakstos un koncertos piedalījušies arī Pols Makartnijs (Paul McCartney); Robijs Krīgers (Robby Krieger) no grupas The Doors; Deivs Grols (Dave Grohl) no Nirvana un Foo Fighters; Braiens Džonsons (Brian Johnson) no AC/DC un citi pazīstami mūziķi.

Nosaukums Hollywood Vampires (“Holivudas vampīri”) ir aizguvums no 70. gadu mūziķu bohēmas grupējuma, kura aktīvākie pārstāvji bija Ringo Stārs (Ringo Starr); Harijs Nilsons (Harry Nilsson); Džons Lenons (John Lennon); Kīts Mūns (Keith Moon) un A. Kūpers.

Spilgta Alice Cooper un A. Kūpera jaunrades īpašība bija konceptuāla orientācija uz šokējoši provokatīvu, nāvi, seksualitāti, pusaudžu dzīves uztveri un paaudžu konfliktu glorificējošu dziesmu tematiku, kas grupas darbības sākumperiodā asi kontrastēja ar jaunatnes kultūrā izplatīto miera un brālības retoriku. Turklāt jau šajā laikā tās uzstāšanos papildināja karnevāliskas dekorācijas – milzu zirnekļi, giljotīna un citi “šausmu” atribūti, kas repertuāra makabro ievirzi akcentēja ar teatrāliem paņēmieniem.

Pieņemot nosaukumu Alice Cooper, mūziķi uz skatuves sāka valkāt kleitas un citus sieviešu apģērbus un bagātīgi lietoja kosmētiku, savu priekšnesumu balstot groteskā androgīnijas kariķējumā, kas 60. gadu nogales morālajā klimatā nereti izsauca publikas neiecietību, koncertu norises vietas un pašus mūziķus pakļaujot vardarbīgu motociklistu grupējumu uzbrukumiem. Īpaši kolorīts bija A. Kūpera skatuves tēls ar dramatisku melnbaltu grimu, kas daļēji aizgūts no aktrises Betas Deivisas (Bette Davis) atveidotās garīgi nelīdzsvarotas varones psiholoģiskā šausmu filmā “Kas notika ar mazulīti Džeinu?” (What Ever Happened to Baby Jane?, režisors Roberts Oldričs, Robert Aldrich, 1962) – šo vizuālo veidolu mūziķis saglabājis gandrīz visas turpmākās karjeras laikā.

70. gados Alice Cooper skatuves priekšnesumā pārorientējās uz satīriski vardarbīgiem un psihotraumatiskiem sižetiem, kas noslēdzās ar moralizējošu finālu – pēc sadomazohistisku un nekrofilu etīžu izspēles (manekenu slepkavības, leļļu dekapitācija, ķirurģiskas operācijas u. tml.) A. Kūpera tēlotais ļaundaris tika sodīts ar nāvi elektriskajā krēslā, uz giljotīnas vai karātavās. Neiztrūkstoša A. Kūpera publiskā tēla pazīme 70. un 80. gados bija ap kaklu apvijusies žņaudzējčūska.

Alice Cooper un A. Kūpera aizsāktā šokroka estētika un tai raksturīgā mūzikas, dziesmu tematikas, izpildītāju vizuālā tēla un priekšnesuma teatralizācijas vienotības tendence, kā arī aizraušanās ar sabiedrības vairākuma dzīvesveida normas izaicinošiem sižetiem iedvesmojusi dažādu paaudžu sekotājus: New York Dolls; Kiss; Ramones; The Sex Pistols; Megadeth; Anthrax; Twisted Sister; Guns N’Roses; Mötley Crue; Slipknot; Robu Zombiju (Rob Zombie); Merilinu Mensonu (Marilyn Manson) u. c. prepanka, pankroka, glamroka, gotiskā roka un smagā metāla mūziķus.

Grupa Alice Cooper uzņemta Rokenrola slavas zālē (Rock and Roll Hall of Fame, 2011).

Alice Cooper un A. Kūpera repertuāram veltīti vairāki interpretāciju albumi. Plašāk pazīstamais no tiem ir 1999. gadā izdotais Humanary Stew: A Tribute to Alice Cooper (papildināts izdevums Welcome to the Nightmare 2019. gadā) ar The Who; Deep Purple; Dio; Megadeth; Iron Maiden; Def Leppard; Guns N’ Roses; Sex Pistols un citu grupu mūziķu līdzdalību.

20. gs. 70. gados, reaģējot uz grupas skandalozo popularitāti, auga arī sabiedriskās domas protesti. ASV tā pārsvarā bija skolēnu vecāku un preses izdevumu iniciatīva, savukārt Lielbritānijā centienus panākt Alice Cooper koncertu aizliegumu, kā arī “varmācīgā” un “anarhistiskā” singla School’s Out boikotu sabiedriskās raidorganizācijas BBC programmā vadīja pazīstami politiķi un sabiedriski darbinieki. Līdzīgi sabiedrības pārstāvju un politiķu protesti pret A. Kūpera koncertturnejām vairākās Eiropas valstīs notika arī 80. gados. A. Kūpers vēlāk atzīmējis, ka viņa popularitāti jauniešu starpā nekas nav veicinājis vairāk par vecāku un politiķu sašutumu.

Spāņu mākslinieks Salvadors Dalī (Salvador Dalí) radījis hologrāfisku darbu “Alisa Kūpera smadzeņu portrets” (Portrait of Alice Cooper’s Brain, 1973).

A. Kūpers (vokāls, 1968–1974)

G. Bakstons (ģitāra, 1968–1974; miris 1997)

M. Brūss (ritmģitāra, 1968–1974)

N. Smits (sitamie instrumenti, 1968–1974)

D. Danavejs (basģitāra, 1968–1974)

Billion Dollar Babies*; Clones (We’re All); Desperado*; Elected*; Hey Stoopid; Hello Hooray*; (I’m) Eighteen*; I Never Cry; You and Me; No More Mr. Nice Guy*; Only Women Bleed; Poison; School’s Out*; Teenage Lament ’74*; Under My Wheels*; Welcome to My Nightmare

* ar grupu Alice Cooper

Pretties for You* (Straight, 1969); Easy Action* (Straight, 1970); Love It to Death* (Straight, 1971); Killer* (Warner Bros., 1971); School’s Out* (Warner Bros., 1972); Billion Dollar Babies* (Warner Bros., 1973); Muscle of Love* (Warner Bros., 1973); Welcome to My Nightmare (Atlantic, 1975); Alice Cooper Goes to Hell (Warner Bros., 1976); Lace and Whiskey (Warner Bros., 1977); The Alice Cooper Show** (Warner Bros., 1977); From the Inside (Warner Bros., 1978); Flush the Fashion (Warner Bros., 1980); Special Forces (Warner Bros., 1981); Zipper Catches Skin (Warner Bros., 1982); DaDa (Warner Bros., 1983); Constrictor (MCA, 1986); Rise Your Fist and Yell (MCA, 1987); Trash (Epic, 1989); Hey Stoopid (Epic, 1991); The Last Temptation (Epic, 1994); A Fistful of Alice** (Angel, 1997); Brutal Planet (Spitfire, 2000); Dragontown (Spitfire, 2001); The Eyes of Alice Cooper (Eagle, 2003); Dirty Diamonds (Eagle, 2005); Along Comes a Spider (Steamhammer/SPV, 2008); Welcome 2 My Nightmare (Bigger Picture, 2011); Paranormal (EarMusic, 2017); Detroit Stories (EarMusic, 2021); Road (EarMusic, 2023)

* ar grupu Alice Cooper

** koncertieraksti