Par spīti niecīgai popularitātei, pašdestruktīvam dzīvesveidam, vairāku dalībnieku priekšlaicīgai nāvei un neilgam pastāvēšanas laikam, tiek uzskatīta par vienu no 20. gs. 70. gadu pirmās puses ievērojamākām t. s. pagrīdes jeb nekomerciālās mūzikas grupām. Būtiski veicinājusi pankroka rašanos un ietekmējusi glammetāla estētiku.

New York Dolls 1971. gadā Ņujorkā (Ņujorkas pavalsts, Amerikas Savienotās Valstis, ASV) izveidoja pieci jaunieši: ģitāristi Džonijs Tanderss (Johnny Thunders, īstajā vārdā Džons Entonijs Dženzils, John Anthony Genzale) un Riks Rivetss (Rick Rivets, īstajā vārdā Džordžs Fedorsiks, George Fedorcic), basģitārists Arturs Keins (Arthur Kane, pilnā vārdā Arturs Herolds Keins, Arthur Harold Kane), bundzinieks Billijs Mursija (Billy Murcia, īstajā vārdā Viljams Mursija, William Murica) un dziedātājs Deivids Džohansens (David Johansen, pilnā vārdā Deivids Rodžers Džohansens, David Roger Johansen); R. Rivetsu pēc dažiem mēnešiem nomainīja Silveins Silveins (Sylvain Sylvain, īstajā vārdā Silveins Mizrahi, Sylvain Mizrahi), kurš ar Dž. Tandersu, B. Mursiju un A. Keinu bija muzicējis arī iepriekš.

S. Silveins bija dzimis Ēģiptē, B. Mursija – Kolumbijā, taču visi bija uzauguši Ņujorkā un identificējās ar tās ielu kultūru, mūziku un modi.

Ignorējot ASV aktuālās psihedēliskā roka un folkroka dziesminieku stilistikas, viņi aizrāvās ar blūzu un ritmblūzu, The Rolling Stones, 60. gadu meiteņu popgrupām un pagrīdes rokgrupām MC5 un The Stooges; līdz ar britu glamroka izplatību favorītu un ietekmju loku papildināja arī T. Rex un Deivids Bovijs (David Bowie).

Nosaukuma New York Dolls (no angļu ‘Ņujorkas lelles’) izvēli iedvesmojusi leļļu darbnīca New York Doll Hospital (‘Ņujorkas leļļu slimnīca’), kas atradās kaimiņos vīriešu modes veikalam, kurā strādāja S. Silveins.

Ievērību Ņujorkas pagrīdes kultūrvidē Dolls izpelnījās, uzstājoties Mersera Mākslas centrā (Mercer Arts Center) un naktsklubā Max’s Kansas City. Uzmanību piesaistīja gan skaļā un agresīvā, pirmatnīgas enerģijas piesātinātā muzicēšana, gan skatuves tēls ar maksimāli sakāpinātu iepriekš britu glamrokā izplatīto androgīnijas tendenci – bagātīga kosmētika, sievišķīgas frizūras un apģērbs, t. sk. kleitas, tīkliņzeķes un augstpapēžu kurpes ar platformas zoli.

Groteski huligānisku klaunādi atgādinošie koncerti nodrošināja mākslas un inteliģences bohēmas aprindu un sociālas normas izaicinošu pusaudžu atzinību, taču piesardzīgi noskaņoja mūzikas industriju, kur grupa tika uzskatīta par vulgāru, neprognozējamu un aktuālās mūzikas kontekstā neiederīgu. 

Skandalozo reputāciju īpaši nostiprināja B. Mursijas nāve, pārdozējot narkotikas Lielbritānijas turnejā 1972. gadā neilgi pēc Dolls pirmās lielās uzstāšanās Vemblija arēnā (Wembley arena) Londonā, kur tā iesildīja Roda Stjuarta (Rod Stewart) un The Faces koncertu; grupas bundzinieks turpmāk bija Džerijs Nolens (Jerry Nolan, īstajā vārdā Džerards Nolens, Gerard Nolan).

Debijas albuma New York Dolls (1973) producents Tods Randgrēns (Todd Rundgren) bija pazīstams kā izsmalcinātu, no Dolls demonstratīvā primitīvisma atšķirīgu poproka un ārtpopa ierakstu producents (arī panākumiem bagāts mūziķis), taču viņam izdevās ierakstā precīzi fiksēt grupas koncertos izstrādāto jauneklīgi bezrūpīgo un enerģisko skanējumu, kurā garāžroka agresija apvienota ar melodiskām dziesmām un jaunības neatkarības un nonkonformisma patosa bagātiem tekstiem.

Otro albumu Too Much Too Soon (1974) producēja Džordžs Mortons (George Morton), kurš 60. gados strādājis ar Dolls iecienīto meiteņu grupu The Shangri-Las. Grupas dalībnieki tā producējumam pārmeta pārlieku “muzikalitāti”, kas laupījusi daļu viņu individualitātes, turklāt, ierindojoties ASV topa 165. vietā, Too Much Too Soon nespēja atkārtot pat debijas albuma niecīgos panākumus (Nr. 116).

Grupas iekšienē valdīja saspīlētas attiecības, mūziķi nodevās intensīvam alkohola un narkotiku patēriņam u. c. hedoniskām pārmērībām, kas pamazām pārmāca profesionālo motivētību. Situāciju neuzlaboja arī jaunā menedžera Melkolma Maklarena (Malcolm McLaren) lēmums vēl vairāk akcentēt Dolls piemītošo šoka potenciālu, to ievirzot izteikti apolitiskajai grupai neraksturīgā gultnē un ekspluatējot Otrā pasaules kara, Vjetnamas kara un t. s. Aukstā kara politiskās realitātes noteikto “tabu” tematiku. Pēc menedžera ierosmes mūziķi tērpās sarkanā ādas apģērbā, koncertu noformējumā izmantojot sarkanu karogu ar komunistisko simboliku – sirpi un āmuru; savukārt uz tikšanos ar vācu presi Dž. Tanderss reiz ieradās ar svastikas apsēju ap roku.

Iekšējam mikroklimatam kļūstot saspringtākam un profesionālajai darbībai arvien haotiskākai, grupu pameta A. Keins, Dž. Tanderss un Dž. Nolens, kuri tika aizstāti ar citiem mūziķiem, turklāt no sadarbības atteicās ierakstu kompānija Mercury Records (vairāki šajā periodā tapuši ieskaņojumi izdoti ievērojami vēlāk).

Dolls beidza pastāvēt 1976. gada nogalē – pēdējais koncerts notika 30.12.1976. klubā Max’s Kansas City, un tajā piedalījās arī tobrīd jaunā grupa Blondie.

Aktīvākā individuālā karjera bijusi D. Džohansenam, kurš ieskaņojis vairākus soloalbumus, un 20. gs. 80. gados pieņēma jaunu skatuvisko identitāti, ar pseidonīmu Basters Poindeksters (Buster Poindexter) kļūstot par izklaidējoša retrorepertuāra izpildītāju; 21. gs. sākumā muzicējis arī ar blūza un folka grupu The Harry Smiths.

S. Silveins savus plānus vispirms saistīja ar M. Maklarena jauno, Anglijā menedžēto grupu The Sex Pistols, tomēr šī iecere nerealizējās (pankroka vēsturē reizēm pieminēts fakts, ka Sex Pistols slavas laikā tās ģitārists Stīvs Džonss, Steve Jones, spēlējis S. Silveinam piederējušo ģitāru Les Paul Custom). Vēlāk mūziķis nodibināja grupu The Criminals, kā arī uzstājās ar D. Džohansenu un izdeva vairākus soloalbumus.

A. Keins īslaicīgi muzicēja ar bijušo Sex Pistols dalībnieku Sidu Višesu (Sid Vicious), kā arī citās pankroka grupās, līdz pēc smaga alkoholisma un depresijas perioda kļuva par aktīvu Pēdējo dienu svēto Jēzus Kristus baznīcas biedru. 

Dž. Tanderss un Dž. Nolens pēc aiziešanas no Dolls izveidoja grupu The Heartbreakers, kas iekļāvās Ņujorkas pankroka pirmajā vilnī un bieži uzstājās mūzikas klubā CBGB. Dž. Tanderss īstenoja arī solokarjeru, taču 1991. gadā gāja bojā, pārdozējot narkotikas. Savukārt 1992. gadā pēc insulta nomira Dž. Nolens.

2004. gadā atlikušie Dolls veterāni – D. Džohansens, S. Silveins un A. Keins – pēc grupas The Smiths bijušā līdera, ilggadēja Dolls cienītāja Morisija (Morrissey) aicinājuma apvienojās vienreizējam priekšnesumam festivālā Meltdown Londonā (Anglija). Tajā gūtie panākumi viņus iedvesmoja kopīgai koncertturnejai, taču trīs nedēļas pēc festivāla nomira A. Keins, kuram nupat bija diagnosticēta leikēmija. 

D. Džohansens un S. Silveins turpināja darboties ar citiem mūziķiem un 2006. gadā laida klajā One Day It Will Please Us to Remember Even This – trešo studijas albumu Dolls diskogrāfijā un pirmo kopš 1974. gada. Albumu, starp kura viesmāksliniekiem bija arī R.E.M. vokālists Maiks Staips (Mike Stipe) un Igijs Pops (Iggy Pop), daudzi mūzikas preses izdevumi sveica kā sengaidītu atgriešanos, uzsverot, ka rokenrola ideālus tajā papildinājusi dzīves pieredze un mirstīguma apjausma.

Turpmāk Dolls veica vairākas koncertturnejas un laida klajā vēl divus albumus: rokmūzikas darbu 'Cause I Sez So (2009), kurā grupa atkal sadarbojusies ar producentu T. Randgrēnu, un 60. gadu popmūzikas inspirēto Dancing Backwards in High Heels (2011), kurā tai pievienojies bijušais Blondie ģitārists Frenks Infante (Frank Infante). Pēc šā albuma grupa koncertēja ar Mötley Crüe un Poison – grupām, kas reizēm minētas kā Dolls iedibināto tradīciju turpinātājas, kā arī Alisu Kūperu (Alice Cooper), kurš 20. gs. 70. gadu sākumā publiku šokēja ar Dolls radniecīgu garāžroka un provokatīvi androgīnas bufonādes kombināciju. Pēc šīm koncertturnejām grupa darbību vairs neturpināja.

Kopš S. Silveina nāves (ļaundabīgs audzējs) 2021. gadā vienīgais joprojām dzīvais grupas oriģinālsastāva mūziķis ir D. Džohansens.

Kaut arī šokējošais ārējais veidols un profesionālās disciplīnas trūkums daudziem kritiķiem grupā neļāva saskatīt neko vairāk par Rolling Stones atdarinātājiem transvestītu tērpos, vēlāk Dolls bieži ierindoti starp sava laika ietekmīgākajiem mūziķiem, kas MC5 un Stooges agresīvi griezīgo skanējumu un dumpīgo attieksmi apvienoja ar 60. gadu meiteņu grupām un t. s. britu invāzijas mūzikai raksturīgo melodijas un harmonijas izjūtu. Divi pirmie Dolls albumi un agrīnā perioda skatuves tēls iedvesmoja daudzas vēlāk plaši pazīstamas pankroka, jaunā viļņa, alternatīvā roka, smagā roka un glammetāla grupas, t. sk. Kiss; Blue Öyster Cult; Aerosmith; Ramones; Patti Smith Group; Blondie; Television; Talking Heads; The Runaways; The Replacements; Twisted Sister; Mötley Crüe; The Damned; Sex Pistols; The Clash; Buzzcocks; Ultravox; Japan; The Smiths; Guns N’ Roses.

2022. gadā mūzikas žurnāls Mojo grupas devumu rokmūzikas attīstībā rezumējis šādi: “Tas bija nozīmīgs rokenrola pamatprincipu pārvērtējums: dziesmām jābūt īsām, attieksmes piesātinātām un aizraujošām, un tās jāspēlē jauniem cilvēkiem, kuri atspoguļo savu vietu un laiku."

New York Dolls debijas albums trīsreiz iekļauts žurnāla Rolling Stone 500 visu laiku ievērojamāko albumu sarakstā (500 Greatest Albums of All Time, 2003; 2012; 2020).

2022. gadā Ņujorkas Filmu festivālā (New York Film Festival) tika pirmizrādīta Mārtina Skorsēzes (Martin Scorsese) dokumentālā filma “Personības krīze: tikai viens vakars” (Personality Crisis: One Night Only, 2022), kurā grupas vēsture aplūkota caur D. Džohansena personības un karjeras prizmu. Dokumentālas filmas veltītas arī A. Keina dzīvesstāstam (“Ņujorkas lelle”, New York Doll, rež. Gregs Vaitlijs, Greg Whiteley, 2005) un Dž. Tandersa personībai un ietekmei uz panku kultūru (“Meklējot Džoniju”, Looking for Johnny, rež. Dennijs Garsija, Danny Garcia, 2014).

D. Džohansens (vokāls, mutes harmonikas, 1971–1976; 2004–2011)

S. Silveins (ģitāra, klavieres, 1971–1976; 2004–2011; miris 2021)

Dž. Tanderss (ģitāra, vokāls, 1971–1975; miris 1991)

A. Keins (bass, 1971–1975; 2004; miris 2004)

R. Rivets (ģitāra, 1971; miris 2019)

B. Mursija (bungas, 1971–1972; miris 1972)

Dž. Nolens (bungas, 1972–1975; miris 1992)

* Īslaicīgi Dolls darbojušies arī citi dalībnieki; šeit minēti grupas dibinātāji un mūziķi, kuri ieskaņojuši tās ievērojamākos darbus.

Babylon; Chatterbox; Courageous Cat Theme; End of the Summer; Frankenstein (Orig.); Human Being; Jet Boy; Kids Like You; Looking for a Kiss; Maimed Happiness; Personality Crisis; Pills; Stranded in the Jungle; Subway Train; Temptation to Exist; Trash; We’re All in Love; Who Are the Mystery Girls?

New York Dolls (Mercury, 1973); Too Much Too Soon (Mercury, 1974); Red Patent Leather* (Fan Club, 1984, ieskaņots 1975); One Day It Will Please Us to Remember Even This (Roadrunner, 2006); 'Cause I Sez So (Atco, 2009); Dancing Backwards in High Heels (429 Records, 2011)

* koncertieraksti