Svastika ir sens simbols, kas sastopams teju visās pasaules kultūrās. Līdz 20. gs. 20. gadiem, kad svastiku sāka lietot nacionālsociālisma simbolikā, tam bija neapšaubāmi pozitīva nozīme. Taču kopš Otrā pasaules kara svastika daudzviet pasaulē ir kļuvusi par stigmatizētu simbolu, ko saista ar nacistu noziegumiem, rasu naidu un antisemītismu.

Vārds “svastika” cēlies no sanskrita (स्वस्तिक, no स्वस्ति svasti 'labs’, ‘labvēlīgs’, ‘labklājību veicinošs’). Vārds lietots senindiešu varoņeposos “Mahābhāratā” (sanskritā महाभारतम्, Mahābhāratam, ap 4. gs. p. m. ē.) un “Rāmājanā” (sanskritā रामायणम्, Rāmāyaṇam, ap 4. gs. p. m. ē.).

Eiropā vārds “svastika” tiek lietots kopš 19. gs. otrās puses, kad vācu arheologs Heinrihs Šlīmans (Heinrich Schliemann) veica izrakumus, meklējot seno Troju, un lietoja šo nosaukumu attiecībā uz izrakumos atrasto priekšmetu ornamentiem.

Līdztekus vārdam “svastika”, kas pazīstams visā pasaulē, dažādās valodās tikuši lietoti lokālie nosaukumi, piemēram, tetraskelions (τετρασκέλιον) – grieķu; crux gammata – latīņu; mandži (manji) – japāņu; filfuts (fylfot) un gammādions (gammadion) – angļu valodā; ķīniešu valodā svastika apzīmē rakstzīmi “van” (wàn).

Simbola ģeogrāfiski un hronoloģiski plašās izplatības dēļ pētniekiem ir dažādi uzskati par tā izcelsmi, tomēr pastāv vienots viedoklis, ka simbols sastopams jau paleolītā. Kā viens no iespējami senākajiem arheoloģiskajiem atradumiem ir ar svastiku rotāti mamuta ilkņi no Mezīnas Ukrainā, datēti ap 10. gs. p. m. ē.

Arheoloģiskās liecības par svastikas formas ornamentiem sastopamas Eiropas, Āzijas, Āfrikas un Amerikas kontinentos, daudzu seno civilizāciju mākslā un kultūrā: ēģiptiešu, romiešu, grieķu, ķeltu, Amerikas pamatiedzīvotāju, persiešu.

Pastāv divas versijas par simbola izplatību:

1. simbolam ir viena izcelšanās vieta un migrācijas rezultātā tas izplatījies visā pasaulē;
2. simbols radies dažādos kontinentos un dažādās vietās pasaulē, neatkarīgi vienai no otras.

Dažādās kultūrās un laikos svastikas simbolikai ir atšķirīgas nianses, taču kopīgs ir tas, ka līdz Otrajam pasaules karam simbolam neapšaubāmi bijusi labvēlīga nozīme. Tā lietota gan garīgos, gan sekulāros kontekstos. Kā reliģisks simbols svastika lietota hinduismā, budismā un džainismā.

Hinduisti svastiku uzskata par labvēlības, labklājības un veiksmes simbolu, ar to tiek rotātas mājvietu un tempļu durvis un sliekšņi. Svastikai piedēvē spējas novērst nelaimi un aizkavēt nelabvēlīgus spēkus. Tā simbolizē četrus cilvēka galvenos dzīves mērķus: arthu (materiālā labklājība), kāmu (vēlmju piepildījums), dharmu (dzīves jēga) un mokšu (atbrīvošanās); četras Vēdas: seno indiešu reliģisko himnu krājumu “Rigvēdu” (sanskritā ऋग्वेद, ŗgveda, 2. gt.–1. gt. p. m. ē.), “Jadžurvēdu” (sanskritā यजुर्वेदः, Yajurvedaḥ, ap 10. gs. p. m. ē.), “Sāmavēdu” (sanskritā सामवेद, Sāmaveda, ap 1200.–1000. g. p. m. ē.) un “Atharvavēdu” (sanskritā अथर्ववेदः, Atharvavedaḥ, ap 1000.–900. g. p. m. ē.). Četri svastikas zari simbolizē četras debess puses vai četrus gadalaikus. Svastika reprezentē arī ziloņgalvaino dievu Ganēšu. Pa labi rotējoša svastika ir viens no saules un dieva Višnu simboliem, savukārt pa kreisi rotējoša svastika saistīta ar nakti un dievieti Kāli.

Budismā svastika nozīmē labvēlību un veiksmi, tā ir saistīta ar Budu un bieži tiek attēlota uz Budas krūtīm, pēdām, plaukstām, kā arī Budas pēdu nospiedumiem.

Džainismā svastika ir viens no galvenais simboliem, attēlota džainisma karogā. Četri svastikas stari reprezentē četrus eksistences stāvokļus: debesu būtnes, cilvēkus, elles būtnes, floru un faunu. Džainistu tempļi un reliģiska satura grāmatas ir rotātas ar svastiku, tāpat tā tiek lietota reliģiskajās ceremonijās.

Par spīti vairākus tūkstošus gadus senajai svastikas kā simbola ar labvēlīgu nozīmi vēsturei, kopš Otrā pasaules kara un Vācijas nacistiskā režīma noziegumiem svastika ir kļuvusi par naida un antisemītisma simbolu, ko mūsdienās vēl aizvien izmanto galēji labēji noskaņotas grupas un neonacistu organizācijas.

Svastiku kā āriešu rases simbolu un antisemītisma propagandu ierasts saistīt nacionālsociālisma kontekstā, kad 1920. gadā Nacionālsociālistiskā vācu strādnieku partija (Nationalsozialistische Deutsche Arbeiterpartei, NSDAP) sāka lietot svastiku savā simbolikā. Tomēr aizsākumi tam meklējami 19. gs. beigu un 20. gs. sākuma pseidozinātniskajās teorijās. H. Šlīmana Trojas izrakumu laikā (1871) atrastie ar svastikām ornamentētie priekšmeti vēlāk tika sasaistīti ar līdzīgiem ornamentiem ģermāņu cilšu arheoloģiskajā materiālā, tādā veidā radot pseidozinātnisku teoriju par svastiku kā āriešu rases simbolu.

Spēcīgu impulsu šīs teorijas attīstībai deva okultisma uzplaukums Vācijā un citviet Rietumeiropā 19. gs. nogalē un 20. gs. sākumā. Tūles biedrība (Thule-Gesellschaft) un citas āriešu rases teorijai simpatizējošas organizācijas lietoja svastiku un uzsvēra tās mistisko simbolismu. Tieši Tūles biedrības dalībnieks Frīdrihs Krons (Friedrich Krohn) ierosinājis svastikas lietojumu NSDAP simbolikā 1919. gadā. Dizainu papildinot Ādolfam Hitleram (Adolf Hitler), 1920. gadā pa labi rotējoša, melna svastika, iekļauta baltā aplī uz sarkana fona kļuva par NSDAP simbolu, bet nacistiem nākot pie varas Vācijā 1933. gadā, kļuva par visas valsts karogu.

Līdz 20. gs. sākumam svastika bija simbols ar labvēlīgu nozīmi. Tā bieži tika izmantota dažādu tautu mākslā, lietišķajā dizainā un organizāciju simbolikā, nozīmējot veiksmi un labklājību.

Piemēram, Ziemeļamerikas pamatiedzīvotāju navahu kultūrā svastika pazīstama ar nosaukumu, kas tulkojumā nozīmē ‘virpuļojošais baļķis’ (angļu whirling log) un tā izcelsme saistīta ar navahu mītiem. Sākotnēji simbols ticis izmantots dziedināšanas rituālos, zīmējot simbolu smiltīs. Tautas mākslā, jo īpaši paklājos un segās, svastikas lietojums ienāca 19. gs. nogalē, līdz ar tirdzniecības uzplaukumu. Svastika sastopama arī vairāku citu Amerikas pamatiedzīvotāju kopienu kultūrā un mākslā. Tomēr 1940. gadā atsevišķas ciltis nāca klajā ar paziņojumu, ka šis ornaments dēļ tā lietojuma nacisma simbolikā ir apgānīts, tādēļ to savā mākslā un rokdarbos vairs nelietos.

Pazīstamākie uzņēmumi, kas izmantojuši svastiku dizainā, ir dzērienu ražotāji Coca Cola un Carlsberg alus. Cola Cola 1925. gadā izdeva no misiņa veidotu pulksteņa ķēdes piekariņu veiksmei svastikas formā. Carlsberg alus ražošanas kompānija svastiku kā preču zīmi izmantoja līdz 1940. gadam. Zīmīgākā liecība šim faktam ir Ziloņu vārti (Elefantporten) Kopenhāgenā, kas tika uzbūvēti 1901. gadā – Carlsberg alus darītavas ieejas abās pusēs atrodas divu ziloņu statujas ar lielām svastikām uz vēdera.

Angļu rakstnieks Radjards Kiplings (Rudyard Kipling) svastiku kopā ar savu parakstu izmantojis kā personisko logo. Skautu organizācijas simbolikā svastika tika lietota no 1908. līdz 1935. gadam. Sastopami arī daudzi citi piemēri svastikas lietojumam Rietumu kultūrā.

Pa labi rotējoša, zila svastika bija Somijas kara aviācijas simbols no 1918. līdz 1945. gadam. Svastika tika izmantota Somijas militārā apbalvojuma Mannerheima krusta dizainā (Mannerheim-risti). Mannerheima krusts aizvien rotā Somijas prezidenta karogu. Svastika izmantota arī 1918. gadā dibinātajā sieviešu aizsardžu organizācijas Lotta Svärd simbolikā. Organizācijas pazīšanās zīme kopš 1922. gada bija zila svastika ar četrām rozēm starp svastikas zariem.

Japāna ir vienīgā valsts, kas izmantojusi simbolu kartogrāfiskiem mērķiem. Japānā svastika jeb mandži tiek lietota, lai kartēs un ceļa norādēs apzīmētu budistu tempļus. Senākās vēsturiskās kartes Japānā ar mandži ir no 1880. gadiem. Pēc tam tas kļūst par standartu un tiek lietots līdz pat mūsdienām, raisot ne mazums pārpratumu un diskusiju, piemēram, plānojot 2020. gada olimpiskās spēles tika apsvērta iespēja no šī simbola kartēs atteikties.

Kopš Otrā pasaules kara beigām svastika Vācijā ir aizliegta. Būtisku lomu Vācijas denacifikācijas procesā ieņēma nacisma vizuālās identitātes iznīcināšana. 1945. gadā ar likumu tika aizliegta nacistu militārā uniforma, simboli, karogi, transparenti un citas pazīšanās zīmes.

Tā kā simbolu aizvien izmanto galēji labēji noskaņotas organizācijas un neonacisti, tad jebkurš simbola lietojums publiskajā telpā raisa diskusijas. Viena no plašākajām diskusijām notika 2005. gadā, kad princis Harijs (Prince Harry, Duke of Sussex) privātā masku ballē ieradās ar svastikas apsēju uz rokas. Vācija uz šādu notikumu reaģēja ar ierosinājumu visā Eiropā aizliegt svastiku, kas savukārt izraisīja plašus Eiropā dzīvojošo hinduistu protestus. Līdzīgas diskusijas par svastikas lietojumu nerimst arī citviet pasaulē un viedokļi ir polarizēti: daļa uzskata, kas šis simbols ir neglābjami kompromitēts līdz ar tā lietojumu nacisma simbolikā; citi – ka simbols jāreabilitē, jo tā tūkstošgadus seno vēsturi nedrīkst aizēnot salīdzinoši neilgais nacistiskās Vācijas periods.