Lietojums Laikā, kad aizsākās etnogrāfu padziļināta interese par tautas ornamentu 19. gs. 2. pusē un 20. gs. sākumā, ugunskrusta lietojums tautā jau piedzīvoja norietu, tomēr tas aizvien bija sastopams cimdu rakstos. Tas daļēji izskaidro to, kādēļ tautā lietotais ugunskrusta nosaukums nav saglabājies, bet pieņemti pētnieku lietotie. Samazinoties ugunskrusta lietojumam tautas ornamentā, tas aizvien vairāk tika lietots ārpus etnogrāfiskā konteksta, īpaši starpkaru periodā.
Ugunskrusts tika lietots arī latviešu militāro vienību karogos un krūšu nozīmēs. Pirmais no karogiem, kurā izmantots ugunskrusts, ir 1915. gadā tapušais 2. Rīgas latviešu strēlnieku bataljona karogs. Tas izgatavots pēc mākslinieka Anša Cīruļa meta un to izšuvusi mākslinieka brāļa sieva. Uz karoga reversā attēlota Pērkona roka, kas šķeļ zibeņus, zibens šautras krusto zobens. Apkārt zīmējumam ir tautasdziesmas vārdi: “Tēvu zemei grūti laiki, dēliem jāiet palīgā”, starp vārdiem seši ugunskrusti.
Ugunskrusts lietots arī Cēsu rotas, Latvijas Neatkarības rotas, Atsevišķās studentu rotas, 2. Ventspils kājnieku pulka, 3. Jelgavas kājnieku pulka, Sakaru bataljona, Sapieru pulka, Aviācijas pulka, 7. Valkas aizsargu pulka, 4. Valmieras kājnieku pulka, 8. Daugavpils kājnieku pulka un Latviešu atsevišķā jātnieku nodaļas karogos.
Līdz ar Latvijas Republikas dibināšanu, jaunajai valstij bija nepieciešamas militārās simbolikas zīmes un tāpat kā militāro vienību karogos, vairākas no tā laika vienībām savās krūšu nozīmēs izvēlējās ugunskrustu. Ugunskrusts tika lietos Latvijas Neatkarības rotas, Cēsu rotas, Atsevišķās studentu rotas, Sakaru bataljona, Sapieru pulka, Aviācijas pulka, 10. Aizputes kājnieku pulka, 11. Dobeles kājnieku pulka, 12. Bauskas kājnieku pulka, Zemgales artilērijas pulka, 3. Jelgavas kājnieku pulka, Studentu bataljona un Atsevišķā artilērijas diviziona krūšu nozīmēs.
Latvijas Neatkarības karā kritušo karavīru pieminekļos arī tika iekalti ugunskrusti, piemēram, Jēkabpilī, Liepājā un Alūksnē. Arī Latvijas Republikas augstākais militārais apbalvojums – Lāčplēša Kara ordenis – tika veidots ugunskrusta formā. Ordenis veidots ugunskrusta formā ar baltu emaljas pārklājumu un sarkanu un zeltītu aploci. Uz tā novietoti sakrustoti zobeni un aversā attēlots Lāčplēsis.
Latvijas aviācijas simbolikā ugunskrusts tika izmantots no 1919. gada decembra līdz 1940. gada oktobrim. Latvijas kara lidmašīnu atpazīšanās zīme tajā laikā bija tumši sarkans (Latvijas valsts karoga krāsa) ugunskrusts baltā aplī ar zariem uz labo pusi. Ugunskrusta lietojumu ierosināja komandieris Rūdolfs Drillis, ideju aizgūstot no latviskā ornamenta, īpaši Lielvārdes jostas un cimdiem. Savukārt, ugunskrusta dizainu izstrādājis mākslinieks Vilis Krūmiņš, reizē ar aviācijas pulka krūšu nozīmi – ērgli ar ugunskrustu.

Latvijas armijas Aviācijas pulka lidotāji pie Latvijas armijas lidmašīnas ar pazīšanas zīmi ugunskrustu. 20. gs. 20. gadi.
Avots: Latvijas Kara muzejs.
Lai arī mūsdienās tiek mēģināts noliegt ugunskrusta negatīvo, ar nacisma idejām saistīto konotāciju, tomēr starpkaru periodā, sākot ar 20. gadu vidu, ugunskrusts tika lietots radikālā nacionālisma ideju kontekstā. Organizācijas, kas savā nosaukumā un simbolikā (karogi, pazīšanās zīmes, preses izdevumu noformējums) izmantoja ugunskrustu, bija Latviešu Tautas Apvienība (LTA) “Ugunskrusts”, kas gadu vēlāk pārtapa par LTA “Pērkonkrusts”, un Apvienotā Latvijas Nacionālsociālistu partija.
LTA “Ugunskrusts” karogs tika izveidota 1932. gadā (pēc organizācijas slēgšanas gadu vēlāk to pārņem LTA “Pērkonkrusts”) – ķiršu brūnas krāsas ar centrā iezīmētu baltu ugunskrustu, kas mūsdienās pazīstams ar nosaukumu "Māras krusts". Virs tā dzeltens (zeltīts) pērkonkrusts. Abas organizācijas izdeva savus laikrakstus – “Ugunskrusts” (1932–1933) un “Pērkonkrusts” (1933–1934), to vizuālajā noformējumā tika izmantota ugunskrusta simbolika.
Uguskrusts starpkaru periodā bija populārs simbols arī ārpus militārās un organizāciju simbolikas, piemēram, Krišjāņa Barona atkārtotā “Latvju Dainu” (1922–1923) izdevuma vāki rotāti ar ugunskrustu.
Par spīti simbola negatīvajai konotācijai, kas to saista ar nacismu, tas aizvien tiek lietos mūsdienās, to pamatojot ar latvisko kultūras mantojumu. Ugunskrusts ietverts trijos Latvijas novadu un pagastu ģerboņos – Beverīnas novada, Stāmerienas un Stradu pagastos. Beverīnas novada ģerboņa pamatā ir 3. gs. ripassakta no Trikātas, savukārt Stāmerienas pagasta ģerbonis veidots iedvesmojoties no 12. gs. Stāmerienas villaines.
Lai gan simbola nozīme tiek skaidrota, nereti rodas dažādas konfliktsituācijas. Piemēram, Latvijas Pasts par godu Latvijas kara aviācijas 75. gadadienai izdeva aploksnes, uz kurām tika attēlotas Latvijas kara lidmašīnas ar ugunskrustu. Pret šādu rīcību asi iebilda Sīmona Vīzentāla centrs. Savukārt, 2013. gadā hokeja klubs "Dinamo Rīga" samaksāja soda naudu viena miljona rubļu apmērā Kontinentālajai hokeja līgai, par ugunskrustam līdzīgas zīmes lietošanu deju uzvedumā pirms hokeja spēles.
Nacistiskās Vācijas simbolu lietojumu Latvijā (t. sk. svastikas) regulē 2005. gadā Saeimā pieņemtais “Publisku izklaides un svētku pasākumu drošības likums”, kurā noteikts, ka svastiku nedrīkst izmantot, arī stilizētā veidā, publiska pasākuma norises laikā, izņemot gadījumus, kad to izmantošanas mērķis nav saistīts ar totalitāro režīmu slavināšanu vai izdarīto noziedzīgo nodarījumu attaisnošanu. Šis likums neskar tos gadījumus, kad ugunskrusts lietots tautiskā ornamenta kontekstā, piemēram, izdejots ornamentdejā Vispārējo latviešu dziesmu un deju svētku deju lieluzvedumos, lietots tautas lietišķās mākslas izstrādājumos vai citos radošos veidos. Tai pat laikā ir gadījumi, kad ugunskrusta lietojums publiski raisījis asu daļas sabiedrības pretreakciju, piemēram, Nacionālās Apvienības deputāta Jāņa Iesalnieka kā eglīšu rotājumi lietotās piparkūkas ugunskrusta formā (2013) vai prezidenta pils zālienā izpļautais ugunskrusts (2016). Lai arī šie notikumi drīzāk uzlūkojami kā provokācijas, tomēr ir gadījumi, uz kuriem attiecās “Publisku izklaides un svētku pasākumu drošības likums”. Piemēram, 2018. gada lāpu gājienā 18. novembrī par godu Latvijas Republikas proklamēšanai radikālo nacionālismu pārstāvošas organizācijas demonstrēja karogus ar ugunskrustiem, kā rezultātā tika uzsākta tiesvedība.