Pirms tika ierīkots publiskais pasts, ziņas nodeva speciāli ziņneši, kas nodrošināja valdnieka saziņu ar saviem padotajiem dažādās valsts teritorijās un arī ārzemēs. Pasta ceļos bija iekārtotas zirgu pasta stacijas, kur pārmainīja nogurušos zirgus. Arī Vācu ordenis Livonijā sūtīja ziņas no pils uz pili ar jātniekiem, un satiksme atradās speciālu vēstuļu maršalu uzraudzībā.
Kopš 16. gs. Eiropas valstīs jau pastāvēja dažāda veida pasta organizācijas – privātas, tirgotāju un pilsētu –, kas nodrošināja arī privātpersonu, galvenokārt tirgotāju, nepieciešamību savlaicīgi iegūt ziņas par preču cenu izmaiņām apkārtējās valstīs un pasaulē. 1580. gadā Hanzas pilsētu savienība izdeva pirmos zināmos noteikumus par ziņnešu darbu un algām – Botenordnung, kas bija spēkā arī tagadējās Latvijas teritorijā. Pasta nozares attīstība cieši saistīta ar satiksmes ceļu un pārvietošanās līdzekļu attīstību.
Pasta darbība Latvijas teritorijā sākās 1632. gadā kā Rīgas pilsētas tirgotāju ierīkotā pasta organizācija, kas nodrošināja regulārus sakarus ar Mēmeli Prūsijā (un tālāk ar citām vācu zemēm). 1636. gadā kā Zviedrijas valsts pasta sastāvdaļa tā nodrošināja Rīgas sakarus ar Stokholmu caur Vidzemi, Igauniju un Somiju. Ceļā no Rīgas līdz Tērbatai bija ierīkotas 11 stadulas zirgu mainīšanai, katram stadulas īpašniekam bija jātur divi pāri zirgu, par ko viņš saņēma no valsts 60 sudraba dālderus. Pasta apmaiņa notika katru nedēļu, un ceļš no Rīgas līdz Tērbatai aizņēma piecas dienas. Ar Krieviju pasta sakari tika ierīkoti 1666. gadā, ar Poliju – 1669. gadā.
Kurzemes hercogiste savu pastu ierīkoja 1685. gadā paralēli jau esošajam zviedru pastam. Šis pasts bija daudz ātrāks un radīja ievērojamu konkurenci Rīgas pastam. Līdztekus galvenajam pasta ceļam uz Prūsiju ierīkoja arī vietējo pasta satiksmi uz Kuldīgu, Skrundu, Ventspili.
Sākot ar 1710. gadu, Latvijas teritorijai pakāpeniski nonākot Krievijas Impērijas sastāvā, pasta struktūra tika iekļauta kopējā Krievijas pasta sastāvā, tomēr līdz pat dzelzceļu izveidošanai saglabāja būtisku nozīmi kā starptautiskā pasta galvenais tranzīta ceļš. Pasts nodrošināja vēstuļu, naudas un arī ceļotāju pārvadāšanu par samaksu. Vēstuļu pasts bija valsts regālija, un par pasta vešanu un zirgu uzturēšanu valsts maksāja muižniekiem atlīdzību.
Nepieciešamība palielināt satiksmes ātrumu lika pārskatīt un optimizēt pasta ceļu izvietojumu. Ja sākotnēji pasta ceļš no Krievijas uz Eiropas valstīm gāja caur Tērbatu, Rīgu, Jelgavu un tālāk caur Kurzemi līdz Mēmelei, tad 1833. gadā tas tika mainīts no Jelgavas tālāk caur Šauļiem Lietuvā uz Tauraģi (valsts robeža). 1835. gadā tika izbūvēta šoseja Pēterburga–Viļņa caur Rēzekni un Daugavpili; 1861. gadā izbūvēta šoseja no Pleskavas uz Rīgu; 1862. gadā sākta pasta vešana pa dzelzceļu. 1850. gadā Latvijas teritorijā darbojās tikai 23 pasta kantori un 31 pasta stacija – Kurzemē 13 pasta kantori un deviņas pasta stacijas; Vidzemē seši pasta kantori un 12 pasta stacijas; Latgalē četri pasta kantori un 10 pasta stacijas. Tikai 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā pasta tīkls tika būtiski paplašināts – pasta iestādes tika atvērtas gan jaunuzcelto dzelzceļu stacijās, gan arī lauku apvidos pēc muižu īpašnieku ierosinājumiem, kā arī atsevišķās pagastu valdēs. 1917. gadā bija jau vairāk nekā 160 pasta iestādes.
Rencēnu zirgu pasta stacija. 20. gs. 40. gadi. Atklātne.
1863. gadā toreizējā Cēsu apriņķī ierīkoja īpašu apriņķa pastu, kas nodrošināja pasta piegādi apriņķa draudzēm un pagastiem. Šo nepieciešamību radīja fakts, ka esošie pasta kantori Cēsīs un Stukmaņos (Pļaviņās) atradās pie pašām apriņka robežām un nevarēja nodrošināt regulāru satiksmi. Vidzemes muižniecība saņēma atļauju uzlikt papildu piemaksu visiem sūtījumiem apriņķa robežās un tās apmaksai izlaida speciālas pastmarkas. Līdz ar valsts pasta tīkla paplašināšanu un pasta nodaļu ierīkošanu arī citviet apriņķī nepieciešamība pēc īpašas pasta struktūras zuda un apriņķa pasts 1903. gadā tika slēgts.
Nodibinot neatkarīgu Latviju, izveidoja arī jaunu pasta sistēmu, daļēji pārņemot to no vācu okupācijas iestādēm, kā arī ierīkojot jaunas pasta institūcijas. 27.12.1918. sāka darboties pirmās neatkarīgās Latvijas pasta iestādes Rīgā, Liepājā un citur. Gandrīz vienlaicīgi Ziemeļlatvijā pasta iestādes atvēra Padomju Latvijas varas iestādes kā Krievijas pasta sistēmas sastāvdaļu. 1919. gada martā bijušās Vitebskas guberņas latviešu daļas pasta iestādes nodeva Padomju Latvijas pārziņā (līdz tam padotas Smoļenskas pasta-telegrāfa apgabalam). Pēc Neatkarības kara, 1920. gadā, visas pasta iestādes Latvijā bija padotas Pasta telegrāfa virsvaldei (vēlāk departamentam). Pasta tīkla paplašināšana uzsākta 1929. gadā, paredzot pasta palīgnodaļu ierīkošanu pēc ģeogrāfiskā principa ik pēc 6 km no iepriekšējās nodaļas, taču jau 1932. gadā šis princips bija jāpārvērtē un nerentablās nodaļas jāslēdz. Atšķirībā no Krievijas Impērijas laikiem, kad pasta iestāžu telpas galvenokārt tika īrētas, neatkarīgās Latvijas laikā tika celtas speciālas ēkas pasta iestāžu vajadzībām, kuras bija valsts īpašumā.
Galvenā pasta ēka Rīgā. 1932. gads.
01.10.1921. Latvija iestājās Pasaules Pasta savienībā. No 1921. gada ārzemju pasta pārvadājumiem tika izmantota arī aviācija – ierīkotas gaisa pasta līnijas uz Vāciju, Igauniju, Somiju, vēlāk arī uz Padomju Sociālistisko Republiku Savienību (PSRS), Poliju, Lietuvu un Zviedriju.
1940. gadā Latvijā bija 1448 pasta iestādes, no tām 213 pasta kantori un 1235 palīgnodaļas. Pasta apmaiņu veica visas pasta iestādes uz tuvāko pasta apmaiņas vietu (pasta kantori, dzelzceļa staciju vai autotransporta pieturas vietu). Pasta telegrāfa departaments ierīkoja arī speciālas autobusu līnijas un 1937. gadā atvēra arī aviolīniju Rīga–Liepāja. Visas pasta palīgnodaļas bija padotas pasta kantoriem, kuri bija padoti departamentam.
Pēc Latvijas iekļaušanas PSRS sastāvā pasta struktūra tika pārkārtota un pasta tīkls izveidots pēc radiālā principa – pasts no Rīgas tika nogādāts uz rajonu centriem, no kuriem tālāk sadalīts uz pakļautajām pasta nodaļām. Padomju okupācijas gados pasta nodaļu tīkla izmaiņas tika veiktas centralizēti, tika atvērtas daudzas jaunas nodaļas lielajās pilsētās un atbilstoši kolektivizācijas principu ieviešanai lauku apvidos pasta nodaļu skaits tika attiecīgi samazināts. Bieži jaunas pasta nodaļas tika ierīkotas karaspēka dislokācijas vietās un apkalpoja tikai militārpersonas (slēgta tipa iestādes.). Arī padomju okupācijas laikā tika būvētas speciālas sakaru nodaļu ēkas, kas parasti bija projektētas pilsētu jauno dzīvojamo rajonu un kolhozu centru attīstības plānos. 1983. gadā Latvijā bija 1120 pasta nodaļas, 1991. gadā – apmēram 1000 nodaļu.
Pasta darbinieces pie Jelgavas pasta ēkas. Jelgava, 1968. gads.
