Pirms tika ierīkots publiskais pasts, ziņas nodeva speciāli ziņneši, kas nodrošināja valdnieka saziņu ar saviem padotajiem dažādās valsts teritorijās un arī ārzemēs. Pasta ceļos bija iekārtotas zirgu pasta stacijas, kur pārmainīja nogurušos zirgus. Arī Vācu ordenis Livonijā sūtīja ziņas no pils uz pili ar jātniekiem, un satiksme atradās speciālu vēstuļu maršalu uzraudzībā.

Kopš 16. gs. Eiropas valstīs jau pastāvēja dažāda veida pasta organizācijas – privātas, tirgotāju un pilsētu –, kas nodrošināja arī privātpersonu, galvenokārt tirgotāju, nepieciešamību savlaicīgi iegūt ziņas par preču cenu izmaiņām apkārtējās valstīs un pasaulē. 1580. gadā Hanza izdeva pirmos zināmos noteikumus par ziņnešu darbu un algām – Botenordnung, kas bija spēkā arī tagadējās Latvijas teritorijā. Pasta nozares attīstība cieši saistīta ar satiksmes ceļu un pārvietošanās līdzekļu attīstību.

Pasta darbība Latvijas teritorijā sākās 1632. gadā kā Rīgas pilsētas tirgotāju ierīkotā pasta organizācija, kas nodrošināja regulārus sakarus ar Mēmeli Prūsijā (un tālāk ar citām vācu zemēm). 1636. gadā kā Zviedrijas valsts pasta sastāvdaļa tā nodrošināja Rīgas sakarus ar Stokholmu caur Vidzemi, Igauniju un Somiju. Ceļā no Rīgas līdz Tērbatai bija ierīkotas 11 stadulas zirgu mainīšanai, katram stadulas īpašniekam bija jātur divi pāri zirgu, par ko viņš saņēma no valsts 60 sudraba dālderus. Pasta apmaiņa notika katru nedēļu, un ceļš no Rīgas līdz Tērbatai aizņēma piecas dienas. Ar Krieviju pasta sakari tika ierīkoti 1666. gadā, ar Poliju – 1669. gadā. 

Kurzemes hercogiste savu pastu ierīkoja 1685. gadā paralēli jau esošajam zviedru pastam. Šis pasts bija daudz ātrāks un radīja ievērojamu konkurenci Rīgas pastam. Līdztekus galvenajam pasta ceļam uz Prūsiju ierīkoja arī vietējo pasta satiksmi uz Kuldīgu, Skrundu, Ventspili.

Sākot ar 1710. gadu, Latvijas teritorijai pakāpeniski nonākot Krievijas Impērijas sastāvā, pasta struktūra tika iekļauta kopējā Krievijas pasta sastāvā, tomēr līdz pat dzelzceļu izveidošanai saglabāja būtisku nozīmi kā starptautiskā pasta galvenais tranzīta ceļš. Pasts nodrošināja vēstuļu, naudas un arī ceļotāju pārvadāšanu par samaksu. Vēstuļu pasts bija valsts regālija, un par pasta vešanu un zirgu uzturēšanu valsts maksāja muižniekiem atlīdzību.

Nepieciešamība palielināt satiksmes ātrumu lika pārskatīt un optimizēt pasta ceļu izvietojumu. Ja sākotnēji pasta ceļš no Krievijas uz Eiropas valstīm gāja caur Tērbatu, Rīgu, Jelgavu un tālāk caur Kurzemi līdz Mēmelei, tad 1833. gadā tas tika mainīts no Jelgavas tālāk caur Šauļiem Lietuvā uz Tauraģi (valsts robeža). 1835. gadā tika izbūvēta šoseja Pēterburga–Viļņa caur Rēzekni un Daugavpili; 1861. gadā izbūvēta šoseja no Pleskavas uz Rīgu; 1862. gadā sākta pasta vešana pa dzelzceļu. 1850. gadā Latvijas teritorijā darbojās tikai 23 pasta kantori un 31 pasta stacija – Kurzemē 13 pasta kantori un deviņas pasta stacijas; Vidzemē seši pasta kantori un 12 pasta stacijas; Latgalē četri pasta kantori un 10 pasta stacijas. Tikai 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā pasta tīkls tika būtiski paplašināts – pasta iestādes tika atvērtas gan jaunuzcelto dzelzceļu stacijās, gan arī lauku apvidos pēc muižu īpašnieku ierosinājumiem, kā arī atsevišķās pagastu valdēs. 1917. gadā bija jau vairāk nekā 160 pasta iestādes.

1863. gadā toreizējā Cēsu apriņķī ierīkoja īpašu apriņķa pastu, kas nodrošināja pasta piegādi apriņķa draudzēm un pagastiem. Šo nepieciešamību radīja fakts, ka esošie pasta kantori Cēsīs un Stukmaņos (Pļaviņās) atradās pie pašām apriņka robežām un nevarēja nodrošināt regulāru satiksmi. Vidzemes muižniecība saņēma atļauju uzlikt papildu piemaksu visiem sūtījumiem apriņķa robežās un tās apmaksai izlaida speciālas pastmarkas. Līdz ar valsts pasta tīkla paplašināšanu un pasta nodaļu ierīkošanu arī citviet apriņķī nepieciešamība pēc īpašas pasta struktūras zuda un apriņķa pasts 1903. gadā tika slēgts.

Nodibinot neatkarīgu Latviju, izveidoja arī jaunu pasta sistēmu, daļēji pārņemot to no vācu okupācijas iestādēm, kā arī ierīkojot jaunas pasta institūcijas. 27.12.1918. sāka darboties pirmās neatkarīgās Latvijas pasta iestādes Rīgā, Liepājā un citur. Gandrīz vienlaicīgi Ziemeļlatvijā pasta iestādes atvēra Padomju Latvijas varas iestādes kā Krievijas pasta sistēmas sastāvdaļu. 1919. gada martā bijušās Vitebskas guberņas latviešu daļas pasta iestādes nodeva Padomju Latvijas pārziņā (līdz tam padotas Smoļenskas pasta-telegrāfa apgabalam). Pēc Neatkarības kara, 1920. gadā, visas pasta iestādes Latvijā bija padotas Pasta telegrāfa virsvaldei (vēlāk departamentam). Pasta tīkla paplašināšana uzsākta 1929. gadā, paredzot pasta palīgnodaļu ierīkošanu pēc ģeogrāfiskā principa ik pēc 6 km no iepriekšējās nodaļas, taču jau 1932. gadā šis princips bija jāpārvērtē un nerentablās nodaļas jāslēdz. Atšķirībā no Krievijas Impērijas laikiem, kad pasta iestāžu telpas galvenokārt tika īrētas, neatkarīgās Latvijas laikā tika celtas speciālas ēkas pasta iestāžu vajadzībām, kuras bija valsts īpašumā.

01.10.1921. Latvija iestājās Pasaules Pasta savienībā. No 1921. gada ārzemju pasta pārvadājumiem tika izmantota arī aviācija – ierīkotas gaisa pasta līnijas uz Vāciju, Igauniju, Somiju, vēlāk arī uz Padomju Sociālistisko Republiku Savienību (PSRS), Poliju, Lietuvu un Zviedriju.

1940. gadā Latvijā bija 1448 pasta iestādes, no tām 213 pasta kantori un 1235 palīgnodaļas. Pasta apmaiņu veica visas pasta iestādes uz tuvāko pasta apmaiņas vietu (pasta kantori, dzelzceļa staciju vai autotransporta pieturas vietu). Pasta telegrāfa departaments ierīkoja arī speciālas autobusu līnijas un 1937. gadā atvēra arī aviolīniju Rīga–Liepāja. Visas pasta palīgnodaļas bija padotas pasta kantoriem, kuri bija padoti departamentam.

Pēc Latvijas iekļaušanas PSRS sastāvā pasta struktūra tika pārkārtota un pasta tīkls izveidots pēc radiālā principa – pasts no Rīgas tika nogādāts uz rajonu centriem, no kuriem tālāk sadalīts uz pakļautajām pasta nodaļām. Padomju okupācijas gados pasta nodaļu tīkla izmaiņas tika veiktas centralizēti, tika atvērtas daudzas jaunas nodaļas lielajās pilsētās un atbilstoši kolektivizācijas principu ieviešanai lauku apvidos pasta nodaļu skaits tika attiecīgi samazināts. Bieži jaunas pasta nodaļas tika ierīkotas karaspēka dislokācijas vietās un apkalpoja tikai militārpersonas (slēgta tipa iestādes.). Arī padomju okupācijas laikā tika būvētas speciālas sakaru nodaļu ēkas, kas parasti bija projektētas pilsētu jauno dzīvojamo rajonu un kolhozu centru attīstības plānos. 1983. gadā Latvijā bija 1120 pasta nodaļas, 1991. gadā – apmēram 1000 nodaļu.

Mūsdienās pasta sakari joprojām nodrošina saziņas iespējas pasaulē, bet aizvien vairāk pasta satiksme, līdzīgi kā pirmsākumos, veic sīku preču un periodikas piegādi adresātiem, jo ziņu un informācijas apriti galvenokārt nodrošina elektroniskie saziņas līdzekļi. Daudz lielākās iedzīvotāju mobilitātes un transporta infrastruktūras uzlabošanās dēļ arī pasta sakaru jomā ir veikta modernizācija – piegādi lauku apvidos nodrošina galvenokārt motorizētie pastnieki, notiek esošo pasta nodaļu tīkla optimizācija atbilstoši jaunajam teritoriālajam iedalījumam. Pasta likums paredz pasta pakalpojumu sniegšanas punkta esamību katrā administratīvi teritoriālajā vienībā. 2006. gada oktobrī atklāja modernāko pasta šķirošanas kompleksu Baltijā starptautiskās lidostas “Rīga” teritorijā. Kopš 01.01.2013. pasta pakalpojumu tirgus Latvijā ir liberalizēts. 2016. gadā pasta pakalpojumus sniedz 67 uzņēmumi, kuri galvenokārt nodarbojas ar paku sūtījumiem, periodisko izdevumi piegādi, bieži vien tie ir reģionāli. Nozarē darbojas arī kurjerpasta pakalpojumu sniedzēji, kas nodrošina tiešu sūtījuma piegādi no sūtītāja saņēmējam.

Kopš 17.06.1992. Latvija atjaunoja dalību Pasaules Pasta savienībā, 1994. gadā iestājās Eiropas Pasta savienībā. Pasta nozares darbību regulē Pasta likums. Valsts politiku nozarē izstrādā un valsts pārvaldes funkcijas pilda Satiksmes Ministrija. Pasta pakalpojumu uzraudzību veic Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija (SPRK).

Saskaņā ar SPRK datiem regulējamo pasta nozares komersantu apgrozījums 2014. gadā, salīdzinot ar 2013. gadu, pieauga par 5 % un bija 59 miljoni eiro. Latvijas Republikā 2014. gadā nosūtīto vēstuļu korespondences sūtījumu skaits sasniedza 42,5 miljonus, palielinoties par 12 %, salīdzinot ar 2013. gadu. Savukārt nosūtīto pasta paku skaits, salīdzinot ar 2013. gadu, palielinājās vairāk nekā divas reizes un sasniedza 617 000. Eksprespasta un kurjerpasta paku un vēstuļu sūtījumu skaits sasniedza 5,9 miljonus, palielinoties par 10 %, salīdzinot ar 2013. gadu.

Atbilstoši SPRK noteiktajām universālā pasta pakalpojuma kvalitātes prasībām 2015. gadā Latvijā bija 618 pasta pakalpojumu sniegšanas vietas.

02.01.1992. dibināts nozīmīgākais uzņēmums nozarē – valstij pilnībā piederošais “Latvijas Pasts”, sadalot uzņēmumu “Latvijas sakarnieks” atsevišķos pasta un telekomunikāciju uzņēmumos. 01.11.2004. tika izveidota VAS “Latvijas Pasts” – vienīgais pasta komersants, kuram līdz 31.12.2019. bija noteiktas saistības sniegt universālo pasta pakalpojumu visā Latvijas Republikas teritorijā. Papildus uzņēmums nodrošina komercpārvadājumu, eksprespasta, maksājumu, preses piegādes, mazumtirdzniecības un filatēlijas pakalpojumu sniegšanu. Uzņēmumam mūsdienās ir vairāk nekā 600 pakalpojumu sniegšanas vietu un tajā nodarbināti vairāk nekā 4200 darbinieki.

VAS “Latvijas Pasts” valsts vārdā laiž apgrozībā pasta apmaksas zīmes – pastmarkas. Pirmās neatkarīgās Latvijas pastmarkas tika izdotas 18.12.1918., bet pirmās atjaunotās Latvijas Republikas pastmarkas vēl kapeiku un rubļu vērtībās tika izdotas 19.10.1991., pirmās santīmu un latu vērtībās – 29.04.1993., bet pirmās ar eiro vērtībām – 30.01.2013.

Citi lielākie pasta pakalpojumu sniedzēji Latvijas teritorijā: “PostService” – adresēto un neadresēto sūtījumu piegāde, loģistikas pakalpojumi, kurjerpasta pakalpojumi un pakalpojums “PastaStacija” (automatizēts pasta termināls); “Postmaster” (līdz 01.06.2017. “Abonēšanas centrs “Diena””) – abonētās preses abonementu pārdošana un piegāde, reklāmas materiālu izplatīšana un adresēto sūtījumu piegāde; “Omniva” (līdz 2014. gadam “Eesti Post”) – Igaunijas pasta operators, kas darbojas visās Baltijas valstīs; “DPD Latvija” – kurjerpasta pakalpojumu sniegšana; starptautisko kurjerpasta pakalpojumu sniedzēji “DHL” un “TNT”.

Kopš 2005. gada VAS “Latvijas Pasts” izdod uzņēmuma iekšējo informatīvo biļetenu “Pasta ziņas”, pirms tam tika izdots “Latvijas Pasta Vēstnesis”.

Pēc 1840. gadā Anglijā ieviestajām pirmajām pastmarkām tās tika ieviestas arī citās pasaules valstīs. 1858. gadā tādas tika ieviestas Krievijā, arī mūsdienu Latvijas teritorijā. Krievijas pastmarkas lietoja līdz 1918. gadam, bet Pirmā pasaules kara laikā vācu okupētajās teritorijās 1915.–1918. gadā lietoja speciālas Austrumu apgabala virspavēlnieka pastmarkas ar uzdruku uz Vācijas pastmarkām. 1919. gadā Padomju Latvijas pārvaldītajā teritorijā atkal lietoja Krievijas pastmarkas un neatkarīgās Latvijas pastmarkas bija aizliegtas. 1863.–1903. gadā īpašas pastmarkas tika izmantotas Cēsu apriņķa vietējās satiksmes apmaksai līdz pasta kantorim.

Pirmās neatkarīgās Latvijas pastmarkas tika izdotas 18.12.1918. – vienīgās pasaulē, kas iespiestas uz vācu ģenerālštāba kartēm. Arī daudzi turpmākie pastmarku izdevumi iespiesti uz visdažādākajiem papīra veidiem – gan rakstāmpapīra, gan nepabeigtu naudaszīmju mugurpusēm. 1921. gada oktobrī izdotas pastmarkas ar Latvijas ģerboni, no 1923. gada pastmarku vērtība uzrādīta santīmos un latos. Padomju okupācijas laikā 1940. gadā izdota 13 pastmarku sērija ar Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (LPSR) ģerboni, vācu okupācijas laikā sešu pastmarku sērija (virsspiedums uz PSRS pastmarkām), kuras izmantoja Latvijas teritorijā.

No 01.10.1941. apgrozībā derīgas bija tikai Vācijas pastmarkas, vēlāk ar speciālu uzdruku Austrumu apgabalam. No 1944.–1945. gada līdz 30.06.1992. apgrozībā bija PSRS pastmarkas.

Pēc neatkarības atjaunošanas 24.12.1990. izdota aploksne ar iespiestu pastmarku, kas derīga korespondences nosūtīšanai Latvijā.