18. gs. Baltijas reģionā dominējošo lielvaru savstarpējo cīņu rezultātā Latvijas teritorija tika iekļauta cariskās Krievijas sastāvā. Hronoloģiski tas notika trīs posmos: 1) Krievija, uzvarot Zviedriju Lielajā Ziemeļu karā (1700–1721), inkorporēja Vidzemi līdz ar Rīgas pilsētu; 2) 1772. gadā Pirmās Žečpospoļitas (Polijas-Lietuvas) dalīšanas rezultātā Krievija pievienoja Inflantiju; 3) 1795. gadā Trešās Žečpospoļitas dalīšanas rezultātā Krievija pievienoja arī Kurzemes un Zemgales hercogistes teritoriju.

17. gs. otrajā pusē jau vairums karu bija cīņas starp valstu veidotām koalīcijām. Pret Zviedriju vērstas savienības izveidi aktivizēja izmaiņas Zviedrijas karaļnamā. 1697. gadā pēc Zviedrijas karaļa Kārļa XI (Karl XI) nāves troni mantoja viņa 15 gadus vecais dēls, kuru tajā pašā gadā atzina par pilngadīgu un kronēja kā Kārli XII (Karl XII). Jaunā valdnieka pieredzes trūkumu savās interesēs steidza izmantot Zviedrijas pretinieki – koalīcijā apvienojās Saksijas kūrfirsts Frīdrihs Augusts I (Friedrich August I.), kurš bija ievēlēts par Žečpospoļitas karali Augustu II (August II), dēvētu arī par Stipro, un Krievijas cars Pēteris I (Пётр I Алексеевич). Viņiem pievienojās Dānijas valdnieks Frederiks IV (Frederik IV). Vēsturiskajā literatūrā kā viena no personām, kura aktīvi iesaistījās pretzviedru koalīcijas izveidē, minēts Vidzemes muižnieks Johans Reinholds Patkuls (Johann Reinhold von Patkul), kurš bija aizbēdzis no Stokholmas, pirms viņam par aktīvu vēršanos pret zviedru valdības veikto muižu redukciju tika piespriests nāvessods. Eiropas galmos J. R. Patkuls izvērsa pret Zviedriju vērstu aģitāciju. Uzskata, ka J. R. Patkula politisko aktivitāšu ietekmē Augustam II radās plāns karā pret Zviedriju iegūt Vidzemi līdz ar Ziemeļigauniju, lai tādējādi celtu autoritāti Žečpospoļitas muižniecībā. Krievijas caram Pēterim I, kura mērķis bija iegūt Krievijai tiešu izeju uz Baltijas jūru, koalīcija par līdzdalību karadarbībā solīja pieeju Somijas jūras līcim Karēlijā un Ingermanlandē. Sarunas starp Augustu II un Pēteri I sākās jau 1698. gadā Ravē (mūsdienās Ukraina), bet vienošanās netika panākta. 14.09.1699. Drēzdenē tika noslēgts līgums starp Augustu II un Frederiku IV, un tā paša gada 21.11. Preobraženskā pie Maskavas tika parakstīta vienošanās starp Pēteri I un Augustu II. Tā dēvētā Ziemeļu līga pret Zviedriju bija izveidota.

Lielais Ziemeļu karš Latvijas teritorijā sākās ar Augusta II karagājienu uz Rīgu. Žečpospoļita teritoriju zaudējumu un iekšpolitiskās sašķeltības dēļ bija visai novārdzināta un negribēja iesaistīties jaunā karadarbībā. Tādēļ Augusts II uz Rīgu devās tikai ar savu sakšu vienību, kam pievienojās Lietuvas muižnieku, kuru atbalstu Augustam II tomēr bija izdevies panākt slepenās diplomātiskās sarunās, sūtītās lietuviešu un tatāru vienības. 02.1700. sakši pienāca pie Rīgas un līdz septembrim turēja pilsētu daļējā aplenkumā. Rīgai palīgā, gan tikai pēc uzvaras pie Narvas (11.1700.), ieradās Zviedrijas karalis Kārlis XII ar armiju un pieveica ienaidnieku kaujā pie Spilves (09.07.1701., pēc zviedru reformētā kalendāra). Pretēji J. R. Patkula solījumam Vidzemes muižniecība nesniedza gaidīto atbalstu Augusta II karaspēkam, jo nebija ieinteresēta zvērēt uzticību Žečpospoļitai. Vidzemes aizsardzībai pēc Kārļa XII pavēles (1701) tika noorganizēti seši vietējo iedzīvotāju bataljoni – Cēsu, Kokneses, Turaidas, Tirzas, Valmieras un Alūksnes, kuros kā labus strēlniekus iesauca arī zemniekus no saimnieku kārtas, jo kalpiem īsti neuzticējās. Ir ziņas, ka ap 300 latviešu karotāju aizstāvējuši Alūksni pret krievu karaspēku, tomēr pēdējie guva pārsvaru. Izšķirošo cīņu par zviedru Baltijas valdījumiem krievu karaspēks sāka pēc uzvaras Poltavas kaujā (1709). Krievu karaspēka daļas ģenerālfeldmaršala grāfa Borisa Šeremetjeva (Борис Петрович Шереметев) vadībā, neņemot vērā cara aizliegumu postīt ieņemtās teritorijas, cauri Vidzemei un Kurzemei, postot, laupot, slepkavojot un ņemot gūstā vietējos iedzīvotājus, devās uz Rīgu un aplenca pilsētu. Pēc astoņu mēnešu aplenkuma bada un mēra nomocītā Rīgas pilsēta kapitulēja 1710. gada jūlija sākumā (05.07. pēc zviedru reformētā kalendāra), nākamajā dienā tika parakstīts Vidzemes muižniecības kapitulācijas raksts. Drīzumā padevās arī Daugavgrīva, Rēvele un Pērnava. Zviedrija savus valdījumus Baltijā bija zaudējusi. 09.1710. Pēteris I apstiprināja Rīgas pilsētas tiesības, privilēģijas, statūtus, tiesas, amatus, brīvības un paražas.

Žečpospoļitas karalis Augusts II, saņēmis ziņu, ka Rīga padevusies, centās panākt, lai pilsēta zvēr uzticību viņa pārstāvjiem. Cars Pēteris I, kurš 20.10.1709. Toruņā noslēgtā līguma slepenajā punktā atkal bija solījis nodot Saksijas kūrfirstam Augustam II visas iekarotās teritorijas Vidzemē, pēc Rīgas kapitulācijas to pildīt nesteidzās. Sākumā cars aizbildinājās, ka līguma izpilde varētu abiem valdniekiem radīt problēmas ar Žečpospoļitas muižniecību. Saskaņā ar Toruņas līgumu Vidzeme ar Rīgu pienācās Augustam II kā Saksijas kūrfirstam, taču citā – 1704. gadā Narvā noslēgtajā līgumā – cars bija apsolījis Vidzemi Žečpospoļitai. Vēlāk, kad Augusta II sūtņi prasību atkārtoja, Pēteris I aizbildinājās, ka nevar solījumu izpildīt, kamēr nav noslēgts miera līgums ar Zviedriju. 05.1711., tiekoties ar Augustu II, Pēteris I vēlreiz apstiprināja Toruņas solījumu. Taču Krievijas militārās varenības pieaugums un nostiprināšanās ļāva diplomātiski panākt, ka 1721. gada miera sarunās Nīstadē (Somija) Zviedrija pati nodeva caram Pēterim I uz mūžīgiem laikiem Vidzemi ar Rīgu un Daugavgrīvu. Krievijas vairāku administratīvo pārkārtojumu rezultātā (pēdējie 1722. gadā) Rīgas guberņas teritorijā tika apvienoti Rīgas, Cēsu, Pērnavas, Sāmsalas un Tērbatas apriņķi.

Lielā Ziemeļu kara rezultāti atspoguļoja izmaiņas Baltijas reģiona valstu spēku samēros. Krievija, tāpat kā Prūsija, kļuva arvien spēcīgāka. Savukārt Zviedrija reizē ar sakāvi karā zaudēja lielvaras statusu, taču vēl līdz pat 18. gs. vidum tā cerēja troņmantinieku precību vai kādā citā veidā atgūt zaudētās Baltijas teritorijas. Visvairāk pēc Lielā Ziemeļu kara izmainījās Žečpospoļitas starptautiskais statuss. Līdz ar Pētera I sniegto atbalstu Augustam II iekšpolitisko problēmu risināšanā Žečpospoļita nonāca arvien lielākā Krievijas protektorātā, bet saskaņā ar 1720. gada Potsdamas traktātu, ko noslēdza Krievijas un Prūsijas valdnieki, Žečpospoļita tika pakļauta ārvalstu kontrolei. Žečpospoļitas valstiskās varenības noriets ietekmēja arī tai pakļauto Latvijas teritoriju – Inflantiju un Kurzemes un Zemgales hercogisti.

18. gs. otrajā pusē pēc karaļa Augusta II nāves Žečpospoļitas troņmantošanas jautājuma risināšanā aktīvi iesaistījās Krievija un Prūsija. Krievija panāca, ka 1764. gadā par karali ievēlēja Katrīnas II (Екатерина II Алексеевна) favorītu Staņislavu Augustu Poņatovski (poļu Stanisław August Poniatowski), kas ļāva ievest valstī krievu karaspēku. Savukārt Prūsija un Austrija bija pret Krievijas ietekmes pieaugumu. Lielvaras spēja vienoties, apstrīdot Žečpospoļitas tiesības un daļu tās teritorijas. 1772. gadā Prūsija, Krievija un Austrija vienojās sadalīt daļu Žečpospoļitas teritorijas. Krievija no Žečpospoļitas pakļautās Latvijas teritorijas ieguva Inflantiju, kas sākumā tika iekļauta Pleskavas guberņā, vēlāk Polockas (1778) un visbeidzot Baltkrievijas guberņas sastāvā (1796).

Lielā Ziemeļu kara rezultātā līdz ar Vidzemes iekarošanu un iekļaušanu Krievijas Impērijā pieauga Krievijas ietekme arī Žečpospoļitas lēnī – Kurzemes un Zemgales hercogistē. Pateicībā par hercogistes atgūšanu no zviedriem hercogs Frīdrihs Vilhelms (Friedrich Wilhelm) 1710. gadā bija spiests apprecēt Pētera I brāļa meitu Annu (Анна Иоанновна). Kopš tā laika hercogistes troņmantošanas jautājumā viens no izšķirošajiem bija Krievijas viedoklis. Taču, kad par Žečpospoļitas karali kļuva S. A. Poņatovskis, Kurzemes hercogiste faktiski nonāca Krievijas protektorātā. Lai būtu drošība, ka Prūsija pēc Pirmās Žečpospoļitas dalīšanas (1772) nepārņem arī Kurzemi, 1783. gadā Katrīna II ar Kurzemes hercogisti noslēdza tirdzniecības konvenciju, kas paplašināja Krievijas ekonomisko ietekmi un nedaudz arī robežas – hercogiste bija spiesta atteikties no Slokas novada, ko Krievija pievienoja Vidzemes guberņai. Hercogistes pilsētas un daļa muižniecības cerēja uz lēņa kunga – Žečpospoļitas – atbalstu, taču tronī bija Krievijai lojālais S. A. Poņatovskis. Turklāt Krievija, atsaucoties uz Nīstades miera līgumā ietverto Zviedrijas tiesību pārmantošanas faktu un atsaucoties uz 1630. gada Kurzemes hercogistes un Zviedrijas robežlīgumu, pamanījās pievienot Vidzemei pat nedaudz lielāku Slokas apkaimes daļu, nekā tas izdevās zviedriem.

Otrā Žečpospoļitas dalīšana 1793. gadā mobilizēja pret Krieviju noskaņotu poļu un lietuviešu opozīciju. 1794. gadā Žečpospoļitā sākās sacelšanās bijušā Amerikas Savienoto Valstu (ASV) brīvības cīņu dalībnieka Tadeuša Kostjuško (poļu Tadeusz Andrzej Bonawentura Kościuszko, lietuviešu Tadas Kosciuška, baltkrievu Тадэвуш Касцюшка) vadībā. Viņa karaspēka daļas iebruka arī Kurzemes hercogistē, kurā izplatījās nemieri, kas tikai palielināja krievu karaspēka klātbūtni un veicināja hercogistes pievienošanu Krievijai. 18.03.1795. Kurzemes landtāgs pieņēma deklarāciju par pakļaušanos Krievijai. 28.03. arī Kurzemes un Zemgales hercogs Pēteris Bīrons (Peter von Biron) atteicās no troņa. 15.04.1795. Katrīna II pasludināja Kurzemes un Zemgales provinces iekļaušanu Krievijas Impērijā. 1795. gadā Austrijas, Krievijas un Prūsijas līgumā par Žečpospoļitas trešo dalīšanu Kurzemes hercogistes inkorporēšana Krievijas Impērijā tika noformēta kā hercogistes muižniecības labprātīga pakļaušanās Krievijai. Vienlaikus ar hercogisti Krievijas Impērijā tika iekļauts arī Piltenes novads. Administratīvi jaunpievienotajā teritorijā tika izveidota Kurzemes guberņa. Tomēr arī Krievijas Impērijas sastāvā Latvijas teritorija joprojām palika sašķelta starp Kurzemes, Vidzemes un Vitebskas guberņām, kas kavēja tās vienotu attīstību un konsolidāciju.

Apskatītie notikumi, gan visai maz un fragmentāri, attēloti laikabiedru skicēs, gravīrās, daiļliteratūrā un citos darbos. Piemēram, Lielais Ziemeļu karš, kura rezultātā Rīga līdz ar Vidzemi tika iekļauta Krievijas Impērijā, atainots Samuēla Fābera (Samuel Faber) darbā “Detalizēts Kārļa XII dzīves apraksts” (Der Ausfürliche Lebens Beschreibung Carls des II., 1705); Aleksandra Grīna triloģijā “Pelēkais jātnieks”; “Sarkanais jātnieks” (abi 1938. gadā) un “Melnais jātnieks” (1940). Pirmajai Žečpospoļitas dalīšanai veltīta Žana Mišela Moro, jaunākā (Jean-Michel Moro) alegorija “Kūkas dalīšana” (The Troelfth Cake). Kurzemes pēdējās hercogienes Dorotejas liktenim veltīts Mišelīnas Dipuī (Dupuy, Micheline) romāns “Dino hercogiene: Taleirāna mūza, Kurzemes princese” (Duchesse de Dino; latviešu valodā 2006. gadā).