Atšķirībā no pārējās mūsdienu Latvijas teritorijas, kas pēc Livonijas sabrukuma nonāca tiešā kaimiņu lielvalstu pakļautībā, Kurzemes hercogiste reprezentēja vietējo valstiskumu, lai arī ar zināmām atrunām. Juridiski tās dibināšanu noteica t. s. Pakļaušanās līgums (Pacta Subiectionis), kuru 28.11.1561. Viļņā noslēdza Livonijas ordeņa mestrs Gothards Ketlers (vācu Godthartt Kettler, latīņu Gothardus Kettler) un Polijas-Lietuvas valdnieks Sigismunds II Augusts (poļu Zygmunt II August, lietuviešu Žygimantas II Augustas). Saskaņā ar šo līgumu, kuru Kurzemes hercogistē biežāk dēvēja par Provisio Ducalis (burtiski “hercoga iztika”), karalis nodeva G. Ketleram kā mantojamu lēni kādreizējos ordeņa īpašumus Kurzemē un Zemgalē. Ārpus Kurzemes hercogistes teritorijas palika bijusī Kurzemes bīskapija jeb Piltenes apgabals un Grobiņas pilsnovads, kuru hercogi atguva 1609. gadā. Galvenie principi, ko Pakļaušanās līgumā karalis Sigismunds II Augusts solījās ievērot attiecībā uz jauno vasaļvalsti, bija: 1) ticības brīvība saskaņā ar Augsburgas konfesiju, 2) muižnieku tiesību un privilēģiju garantēšana un muižu mantošanas tiesības abu dzimumu ģimenes locekļiem; 3) tiesības ieņemt administrtīvus amatus vienīgi vietējiem vāciešiem. Oficiāli hercoga tituls skanēja – no Dieva žēlastības Kurzemes un Zemgales hercogs Livonijā (Von Gottes Gnaden in Liefland zu Curland und Semgallen Herzog). Ranga ziņā Kurzemes hercogs tika pielīdzināts Prūsijas hercogam, kurš bija Polijas-Lietuvas vasalis no 1525. gada.

Līgums arī noteica, ka hercogistes mantošana iespējama tikai tiešā vīriešu līnijā, tādēļ 1566. gadā G. Ketlers apprecējās ar Meklenburgas hercoga Johana Albrehta I (Johann Albrecht I., Herzog zu Mecklenburg) māsu Annu (Anna von Mecklenburg), aizsākot dinastiju. Pēctecības nodrošināšana bija vitāli svarīga hercogistes pastāvēšanai, jo 1589. gadā Seims pieņēma lēmumu, ka, izbeidzoties Ketleru vīriešu līnijai, Kurzemes hercogisti drīkst likvidēt un pievienot Lietuvai.

Svarīgākie jaunās Ketleru dinastijas uzdevumi bija savas varas nostiprināšana hercogistes iekšienē un cīņa par valstiskuma saglabāšanu apkārtējo lielvalstu ekspansijas un militāru konfliktu apstākļos. Abi šie uzdevumi bija cieši saistīti. Iekšpolitikā hercogu varas konfrontācija ar muižniecību beidzās par labu pēdējai, tādēļ hercogu rīcībā esošie politiskie un militārie līdzekļi bija visai ierobežoti. Muižniecība, kas bija galvenais politiskais spēks hercogistē, nevēlējās piedalīties spēcīgas armijas radīšanā, lai nestiprinātu hercoga varu, un tādēļ bloķēja hercogu ierosinātās militārās reformas. Muižniecība pat nepildīja landtāga lēmumus par vispārējo mobilizāciju. Gan hercogi, gan muižniecība negribēja veidot armiju no vietējiem zemniekiem, baidoties, ka viņi varētu pavērst ieročus pret saviem kungiem. Līdz ar to hercogistes pastāvēšana lielā mērā bija atkarīga no lavierēšanas politikas starp lielvalstīm. Svarīgākie līdzekļi, ko hercogi izmantoja ārpolitisko mērķu sasniegšanai, bija: 1) laulības saites ar vairākiem vācu valdošajiem namiem; 2) plašu diplomātisko kontaktu nodibināšanu un uzturēšanu Eiropā; 3) mēģinājumus samierināt Poliju-Lietuvu un Zviedriju 17. gs. vidū; 4) hercogistes neitralitātes principa ievērošana (no 17. gs. 20. gadiem līdz 1700. gadam).

Izveidojoties hercogistei, hercoga domēnes jeb muižu iecirkņi (Amt) veidoja apmēram trešdaļu no zemes fonda. Pārējais atradās bijušā ordeņa vasaļu rokās, kas tagad veidoja hercogistes muižnieku kārtu un kam bija noteicošā loma hercogistes politiskajā sistēmā. Svarīgākos politiskos, ekonomiskos un tiesu jautājumus izskatīja hercoga un muižnieku kopīgās sanāksmēs – landtāgos –, kur atšķirībā no Livonijas laikiem vairs nepieaicināja garīdzniecības un pilsētu pārstāvjus. Landtāga lēmumiem bija likuma spēks. Jau hercoga G. Ketlera laikā tika likti pamati hercogistes administratīvajam aparātam, kura centrā atradās hercoga galms. Tajā koncentrējās galvenās ar valsts varu un pārvaldi saistītās amatpersonas un institūcijas: hercoga padomnieki, kanceleja un augstākās ekonomiskās pārvaldes iestāde – renteja jeb kamera (Rent-Cammer, fürstliche Cammer). Lokālā līmenī hercoga varu reprezentēja pilskungi jeb hauptmaņi (Hauptmann) un virspilskungi jeb oberhauptmaņi (Oberhauptmann), kas pārvaldīja vēl Livonijas laikā tapušos pilsnovadus. Pilsētām hercogi apstiprināja privilēģijas un kārtības jeb policijas noteikumus (Polizey-Ordnung). Muižās dzīvojošie brīvie ļaudis bija pakļauti hercoga pirmās instances tiesai, bet attiecībā uz zemniekiem bija atšķirīgi jurisdikcijas nosacījumi: hercoga muižu zemnieku civillietas izsprieda muižas pārvaldnieks (Amtmann, Amtsverwalter), kamēr kriminālnoziegumus iztiesāja hercoga pirmās instances tiesā. Savukārt privātajās muižās to īpašniekiem bija pilnīga tiesu vara pār zemniekiem. Taču smagākos kriminālpārkāpumus muižnieks nedrīkstēja izspriest vienpersoniski, bet gan pieaicinot zemnieku pārstāvjus un piesēdētājus no kaimiņu vidus.    

Pēc hercoga G. Ketlera nāves 17.05.1587. saskaņā ar testamentu vecākais dēls Frīdrihs (Friedrich Kettler) saņēma pārvaldīšanā Zemgali, bet jaunākais – Vilhelms (Wilhelm Kettler) – Kurzemi. Sākotnēji Frīdrihs valdīja arī nepilngadīgā Vilhelma vārdā, bet 23.05.1595. Jelgavā brāļi noslēdza savstarpēju vienošanos par varas sadali, kas paredzēja, ka katram no viņiem būs savs galms, saimnieciskā pārvalde un zemākā tiesvedība, taču landtāgiem bija jānotiek kopīgi, nedalīta palika arī augstākā tiesu iestāde – galma tiesa. Frīdriha galvenā rezidence bija Jelgavas pilī, Vilhelma – Kuldīgas. Vilhelms mēģināja iet absolūtisma ceļu un nonāca asā konfliktā ar muižniecību. Pēc muižnieku opozīcijas vadoņu brāļu Magnusa (Magnus von Nolde) un Gotharda fon Noldu (Gotthard von Nolde) nogalināšanas Jelgavā 1615. gadā lieta nonāca Polijas karaļa tiesā un karalis abus hercogus 1616. gadā atstādināja no varas. Rezultātā Vilhelms pilnībā zaudēja hercoga tiesības, bet Frīdriham izdevās attaisnoties un saglabāt Kurzemes un Zemgales hercogisti kā vienotu valsti. Taču muižniecība bija guvusi virsroku, ko apliecināja 18.03.1617. izsludinātā hercogistes satversme jeb “Valdības formula” (Formula Regiminis), kas noteica valsts iekārtu, ierobežojot hercoga varu par labu muižniecībai, un palika spēkā līdz pat hercogistes likvidācijai 1795. gadā. Tā arī noteica Gregora kalendāra jeb jaunā stila ieviešanu Kurzemes hercogistē ar 01.01.1618.

Saskaņā ar “Valdības formulu” tika izveidota pastāvīga hercogistes valdība, ko veidoja četri virspadomnieki (Oberräte): landhofmeistars, kanclers, oberburggrāfs un landmaršals. Turpmāk hercogs bez viņu ziņas nedrīkstēja izšķirt nevienu svarīgu politisku jautājumu, sevišķi, ja lieta skāra muižniecības tiesības un privilēģijas. Administratīvi hercogisti iedalīja Tukuma, Kuldīgas, Jelgavas un Sēlpils virspilskungu tiesās jeb iecirkņos (Oberhauptmannschaft), kas sīkāk tika iedalīti t. s. politiskajās draudzēs (politisches Kirchspiel), un astoņos pilskungu iecirkņos (Hauptmannschaft). Hercogistes landtāgiem bija jāsanāk ne retāk kā reizi divos gados, un agrāk pieņemtie landtāgu lēmumi zaudēja likuma spēku. Ja agrāk landtāgos varēja piedalīties jebkurš muižnieks, tad tagad katrai politiskajai draudzei pienācās viena balss, lai gan bija iespēja sūtīt 2–3 deputātus. Kopējais politisko draudžu skaits nebija noteikts, bet dokumentos dažādos laikos minēts no 19 līdz 29 draudzēm. Landtāga deputāti bija jāievēl no priviliģētās bruņniecības jeb “īstenās muižniecības” (vera Nobiles) vidus. Par to, kurš piederīgs minētajai kārtai un tādējādi ir tiesīgs baudīt visas privilēģijas, t. sk. ieņemt amatus hercogistes administrācijā, bija jāizspriež pašiem muižniekiem. Par piederību bruņniecībai sprieda īpaša bruņniecības tiesa, kas darbojās 1620.–1634. gadā. Pēc 1634. gada par uzņemšanu matrikulā lēma landtāgā. Sākotnēji Kurzemes hercogistes bruņniecības korporāciju veidoja 110 dzimtas, apmēram tikpat netika uzņemtas, galvenokārt hercoga Vilhelma atbalstītāji un sīkmuižnieki. Gan virspadomnieki, gan virspilskungi un pilskungi hercogam turpmāk bija jāizvēlas tikai no matrikulētajiem muižniekiem.

Vienlaikus ar “Valdības formulu” izsludināja arī Kurzemes hercogistes likumkrājumu jeb “Kurzemes statūtus”. To pirmā daļa bija veltīta tiesu darbībai, otrajā daļā apkopotas civiltiesības, trešajā – krimināltiesības. “Kurzemes statūti” juridiski apstiprināja dzimtbūšanas iekārtu Kurzemes hercogistē. Muižniekiem atļāva pašiem izdot likumus saviem dzimtzemniekiem, taču tie nedrīkstēja būt pretrunā ar statūtiem. Zemniekiem nebija nekādu politisku tiesību, tomēr hercogistē joprojām saglabājās visai plašs brīvzemnieku slānis. Bez tam hercoga jeb valsts muižās dzīvojošajiem zemniekiem bija tiesības iesniegt savas sūdzības hercogam un viņu stāvoklim sekoja īpašas hercoga sūtītas komisijas, kas veica regulāras muižu saimniecību pārbaudes. Šāda situācija visumā saglabājās līdz pat hercogistes likvidācijai.

1600. gadā sākās poļu–zviedru karš, kura laikā abu pušu armijas postīja hercogisti. Gan Frīdrihs, gan Vilhelms personiski piedalījās karadarbībā, piemēram, Frīdriha vadīta kurzemnieku vienība būtiski sekmēja lietuviešu uzvaru Salaspils kaujā 27.09.1605. Tomēr no pilnīgas izpostīšanas hercogisti glāba tikai Polijas-Lietuvas un Zviedrijas iesaistīšanās Krievijas iekšējās varas krīzes militārā risināšanā un dāņu uzbrukums Zviedrijai. Tā kā muižniecība nelabprāt pildīja savus lēņa pienākumus attiecībā uz karadienestu (Rossdienst), tad 17. gs. 20. gados, atjaunojoties karadarbībai Baltijā, Frīdrihs mēģināja pasargāt hercogisti politiskā ceļā, proti, panākot tās neitralitātes atzīšanu. Lielā mērā pateicoties Kurzemes diplomātiskajiem pūliņiem, 1628. gada Ziemassvētkos tika noslēgts pamiers, kuru 09.1629. pagarināja uz sešiem gadiem, bet 1635. gadā – vēl uz 26. Kara rezultātā hercogiste ieguva jaunu kaimiņu – Zviedriju. 1630. gada vasarā zviedri piespieda hercogu Frīdrihu noslēgt īpašu robežlīgumu, paturot sev vairākas teritorijas, kas agrāk piederēja hercogistei, – Doli, Pulkarni, Bērzmenti, Spilvi un Daugavgrīvu.

Tā kā hercogam Frīdriham laulībā ar Pomerānijas–Volgastes hercoga meitu Elizabeti Magdalēnu (Elisabeth Magdalena) bērnu nebija, tad aktuāls kļuva jautājums par Kurzemes hercogistes kā valsts pastāvēšanu, jo pēc hercoga Vilhelma atstādināšanas no varas troņa mantošanas tiesības bija zaudējis arī viņa dēls Jēkabs (Jakob Kettler), kurš bija dzimis Vilhelma laulībā ar Prūsijas princesi Sofiju (Sofie von Hohenzollern). Tādēļ hercogs Frīdrihs ar muižniecības atbalstu centās panākt, lai Jēkaba tiesības uz troni atzītu Polija-Lietuva. Muižnieki bija ieguvuši politisko pārsvaru pār hercogu un nevēlējās, lai pēc Frīdriha nāves Kurzeme tiktu inkorporēta Polijas-Lietuvas valstī. To izdevās panākt 1633. gadā, un pēc Frīdriha nāves 1642. gadā Jēkabs kļuva par Kurzemes un Zemgales hercogu. Stājoties amatā, viņam 29.11.1642. nācās noslēgt ar muižniecību izlīgumu jeb t. s. kompozīcijas aktu (Compositionsakte). Šī vienošanās saturēja arī daudzus noteikumus, kas attiecās uz pārvaldes lietām, piemēram, Kuldīga zaudēja savu galvaspilsētas statusu, bet par vienīgo hercoga rezidenci tika atzīta Jelgava.  

Jēkabs cerēja nostiprināt hercoga varu, izmantojot ekonomiskos līdzekļus, pirmām kārtām tirdzniecību. Cenšoties palielināt ienākumus, viņš iesaistījās starptautiskā tirdzniecības tīklā, attīstot labības, koksnes un citu hercoga muižu ražojumu eksportu un mēģinot novirzīt uz Kurzemi tranzītpreču plūsmu, kas līdz tam bija zviedru pārvaldē esošās Rīgas prerogatīva. Hercogs izveidoja savu tirdzniecības floti, dibināja dažādu nozaru manufaktūras un iesaistījās pasaules kolonizācijas procesā, iegūstot vairākus atbalsta punktus Gambijas upes grīvā Āfrikā (1651) un Tobago salu Vestindijā (1654). Hercogistes attīstību 17. gs. 50. gadu vidū pārtrauca kārtējais karš starp Poliju-Lietuvu, Zviedriju un Krieviju (1654–1667). Pirms tam gan hercogs Jēkabs bija noorganizējis Polijas un Zviedrijas miera sarunas, taču izlīgums nesekoja. Kara pirmajā posmā, kamēr netika izjaukts lielvalstu savstarpējais spēku līdzsvars, Jēkabam izdevās saglabāt hercogistes neitralitāti. Taču 10.10.1658. zviedri ieņēma Jelgavu, hercogu ar ģimeni saņēma gūstā. Hercogistes teritorija līdz pat 1660. gada sākumam kļuva par kara lauku, kurā kurzemnieki, brandenburgieši un lietuvieši cīnījās pret zviedriem. Tikai 07.1660. Jēkabs varēja atgriezties Kurzemē.      

Uzreiz pēc atgriešanās no gūsta hercogs ķērās pie sagrautās saimniecības atjaunošanas. Tas prasīja lielas pūles un izdevumus, taču pirmskara līmeni vairs nebija iespējams sasniegt. No 17. gs. 60. gadiem lauksaimniecības produktu cenas Eiropā kritās, kā rezultātā ārējā tirdzniecība nedeva agrākos ienākumus. Lielas pūles hercogs pielika arī kara gados zaudēto koloniju atgūšanai. 1664. gadā Jēkabs saņēma no Anglijas karaļa formālu apstiprinājumu savām tiesībām uz Tobago, atdodot par to angļiem savas Gambijas kolonijas. Taču realitātē Tobago atradās holandiešu rokās, bet kurzemniekiem izdevās atjaunot savu koloniju salā tikai ap 1679. gadu un arī tā pastāvēja vien 10–15 gadus. Lielāko daļu no kuģu apkalpēm, kareivjiem un kolonistiem hercogs vervēja ārzemēs – Vācijā, Dānijā un Anglijā, savukārt par latviešu masveida sūtīšanu uz Tobago, vēstures avotos ziņu nav. Tomēr iespējams, ka atsevišķi latvieši salā nonāca pēc savas iniciatīvas.

Hercoga Jēkaba mūžs noslēdzās 31.12.1681. Troni mantoja viņa vecākais dēls Frīdrihs Kazimirs (Friedrich II. Kasimir Kettler). Taču Jēkaba novēlējums, ka Frīdriham Kazimiram jāizmaksā lielas summas brāļiem un māsām no naudas, kas bija jāatgūst no ārzemēm, radīja jaunajam hercogam lielas grūtības. Kasē līdzekļu bija maz, bet pārējie pieci bērni nevēlējās gaidīt, kamēr Frīdrihs Kazimirs varēs izdarīt to, ko nebija spējis pats Jēkabs, proti, atgūt eventuālos parādus no Zviedrijas, Anglijas, Portugāles, Spānijas un citām valstīm – kopumā vairāk nekā 800 tk dālderu. Tādēļ Frīdriham Kazimiram nācās ieķīlāt un iznomāt daudzas valsts muižas, par ko, neiedziļinoties lietas būtībā, viņu nopēla vēlākie vēsturnieki.  

Frīdrihs Kazimirs visumā turpināja tēva iedibinātos saimniekošanas un politikas principus. Piemēram, viņš reorganizēja hercogistes dzelzs rūpniecību, par paraugu ņemot Zviedriju, kas tolaik bija progresīvākā metalurģijas nozarē, un būvēja kuģus – ne vien Ventspilī, bet arī Liepājā (no 1677. gada). Hercogs arī centās uzturēt koloniju Tobago salā, kas bija atjaunota īsi pirms hercoga Jēkaba nāves, taču lielais attālums un finansiālās problēmas apgrūtināja tai nepieciešamā atbalsta sniegšanu.

Kad 22.01.1698. hercogs Frīdrihs Kazimirs nomira, par troņmantnieka Frīdriha Vilhelma (Friedrich III. Wilhelm Kettler) aizbildniecību izraisījās spraigas politiskās cīņas. Pēc reģenta statusa tiecās gan hercogiene atraitne Elizabete Sofija, kura šajā cīņā izmantoja Brandenburgas-Prūsijas diplomātisko atbalstu, gan mirušā hercoga brālis Ferdinands (Ferdinand Kettler), kurš ilgu laiku bija pavadījis Polijas-Lietuvas karadienestā. Ferdinandam izdevās gūt virsroku, tomēr situācija palika nestabila. Varas krīzi vēl pastiprināja Lielais Ziemeļu karš (1700–1721). Ferdinands bija spiests atteikties no Kurzemes neitralitātes politikas, kad 22.02.1700. Polijas-Lietuvas karalis un Saksijas kūrfirsts Augusts II (Friedrich August II.) izmantoja hercogistes teritoriju par placdarmu uzbrukumam zviedriem. Lai pēc iespējas pasargātu hercogisti no sakšu armijas vaļībām, kā arī iegūtu Augusta II atbalstu iekšpolitiskajās cīņās, Ferdinands 05.1700. iestājās karaļa militārajā dienestā. Pēc sakšu sakāves Spilves kaujā 19.07.1701. un hercogistes zviedru okupācijas Ferdinands aizbrauca no Kurzemes, izstājās no dienesta un turpmāk centās panākt hercogistes deokupāciju diplomātiskā ceļā. Kurzemē viņš vairs neatgriezās. Lielā Ziemeļu kara laikā zviedri okupēja Kurzemes hercogisti divreiz – 1701.–1705. gadā un 1706.–1709. gadā, bet no 09.1705. līdz 04.1706. Kurzemi bija ieņēmis krievu karaspēks. Krievi ienāca Kurzemē arī 1709. gada 2. pusē, taču nepretendējot uz tiešu hercogistes pārvaldi, jo šajā laikā Polija-Lietuva, Krievija un Prūsija vienojās par hercogistes saglabāšanu iepriekšējā veidolā. Tomēr, lai varētu kāpt tronī, Frīdriham Vilhelmam bija jāprec viena no Krievijas cara Pētera I (Пётр I Алексеевич) brāļameitām. Neraugoties uz to, ka jaunais hercogs mira 21.01.1711. atceļā no kāzām ar Annu (Анна Иоанновна), Krievija, kas no 1710. gada bija izpletusi savas robežas līdz pat Daugavai, mēģināja politiski nostiprināties arī hercogistē. 10.1716. Anna Joanovna pēc Pētera I rīkojuma pārcēlās uz pastāvīgu dzīvi Jelgavā. Dancigā dzīvojošais Ferdinands neatzina ne sava brāļadēla, ne viņa atraitnes tiesības uz Kurzemes pārvaldīšanu. Kurzemes hercogistē turpinājās politiskais haoss, kas bija iesācies pēc hercoga Frīdriha Kazimira nāves.

Tā kā hercogam Ferdinandam bērnu nebija, tad jau drīz pēc tam, kad izplatījās ziņas par Annas Joanovnas kļūšanu par atraitni, sākās eventuālā troņmantnieka meklējumi. Kandidātus aktīvi virzīja Saksija, Brandenburga-Prūsija, Hesene-Kasele un daudzas citas valstis, taču noteikumus diktēja Krievija. Hercogs Ferdinands nomira 04.05.1737. Dancigā. Jūnijā t. s. brālīgajā konferencē Jelgavā par hercogu ievēlēja Ernstu Johanu Bīronu (vācu Ernst Johann von Biron, krievu Эрнст Иоганн Бирон), kurš bija cēlies no savulaik Kurzemes bruņniecības matrikulā neuzņemtās fon Bīrenu dzimtas un kuru atbalstīja Krievija.

Taču nedz Ernstam Johanam, kurš tronī atradās 1737.–1740. gadā un 1763.–1769. gadā, nedz viņa dēlam Pēterim Bīronam (Peter von Biron; valdīja 1769.–1795. gadā) neizdevās radīt stabilu hercoga varu. Tam traucēja ne vien muižniecības pretestība, bet arī iekšpolitiskie notikumi Krievijā, kā dēļ Bīroniem nācās pavadīt izsūtījumā vairāk nekā 20 gadus. Šajā laikā hercogistē, kas formāli saglabāja vasaļatkarību no Polijas-Lietuvas, augstāko vietējo varu reprezentēja virspadomnieki, taču svarīgākā nozīme bija Krievijas rezidentam jeb pilnvarotam ministram. 1758. gada beigās ar Krievijas atbalstu par Kurzemes hercogu kļuva Polijas karaļa Augusta III (August III.) dēls Saksijas princis Kārlis (Karl Christian Joseph Ignaz Eugen Franz Xaver von Polen und Sachsen). Taču, mainoties valdniekiem, mainījās arī Krievijas nostāja un 04.1763. Kārlim nācās no Kurzemes aizbraukt.     

Pēdējos pastāvēšanas gados hercogistē turpinājās hercogu cīņas ar muižnieku opozīciju, turklāt par savām politiskajām tiesībām sāka iestāties arī pilsētnieki, 1790. gadā  nodibinot Namnieku ūniju (Bürgerliche Union). Bet vislielākās raizes valdošajām aprindām sagādāja 1794. gadā Polijā sākusies Tadeuša Kostjuško (poļu Tadeusz Andrzej Bonawentura Kościuszko, lietuviešu Tadas Kosciuška, baltkrievu Тадэвуш Касцюшка) vadītā sacelšanās, kas drīz vien skāra arī Kurzemi. Bailēs no nemierniekiem un Krievijas politiskā spiediena rezultātā Kurzemes landtāgs 18.03.1795. pieņēma deklarāciju par pakļaušanos Krievijai. Pēc desmit dienām Pēterburgā hercogs Pēteris parakstīja atteikšanos no troņa, bet 26.04.1795. Katrīna II (Екатерина II Алексеевна) pasludināja Kurzemi un Zemgali par Krievijas Impērijas provinci. Līdz ar to Kurzemes un Zemgales hercogiste pārstāja eksistēt. 

Kurzemes un Zemgales hercogistes pastāvēšanas laikā noformējās reģiona apdzīvotības struktūra un baznīcu tīkls, kas saglabājās līdz pat 20. gs., kā arī veidojās kurzemniekiem raksturīgā mentalitāte. Pateicoties Ketleru un Bīronu aktivitātēm, Kurzemes vārdu iepazina visā Eiropā. Piemēram, ap 1787. gadu savai Frīdrihsfeldes pilij Berlīnē P. Bīrons pasūtīja porcelāna servīzi Kurland (“Kurzeme”; modeļmeistars Johans Karls Frīdrihs Rīze, Johann Carl Friedrich Riese), kas Berlīnē tiek ražota vēl joprojām. Līdz mūsdienām saglabājušās hercogu laikos būvēti izcili arhitektūras paraugi (Rundāles pils, Jelgavas pils u. c.). Pēc hercogu pasūtījuma tapušie interjera priekšmeti un gleznas mūsdienās atrodas vairākos Eiropas valstu muzejos un privātkolekcijās. Jau drīz pēc hercogistes likvidācijas sākās tās vēstures pētniecība, sekmējot Kurzemes Provinces muzeja dibināšanu (1818), bet Jelgavas Vīriešu ģimnāzija turpināja Pētera akadēmijas (Academia Petrina) tradīcijas.

20. gs. 20.–30. gados Kurzemes hercogistes pastāvēšana tika izmantota Latvijas valstiskuma idejas pamatošanai. Simbolisko saistību ar Kurzemes hercogiem apliecināja 30. gados Rīgas pilī prezidenta reprezentācijas telpās koncentrētie Kurzemes hercogu portreti un mēbeles ar hercogistes ģerboņiem. Šajā periodā radīti arī vairāki hercogistei veltīti literāri darbi, piemēram, Aleksandra Grīna romāni “Nameja gredzens” (1928–1931), “Tobago” (1934), “Trīs vanagi” (1938), Jāņa Grīna noveļu krājums “Sakšu Morics” (1925), Kārļa Janševska romāns “Hercogs un Kursas meitene” (1934–1935), Rutku Tēva romāns “Gambija” (1935), kuriem gan ir maz kopīga ar vēsturisko realitāti. Vieglā žanrā uzņemta līdz šim vienīgā spēlfilma, kuras darbība risinās Kurzemes hercogistē, – “Melnā vēža spīlēs” (režisors Aleksandrs Leimanis, 1975). Kurzemes hercogistei lielākus darbus veltījuši arī Modris Zeberiņš (romāns “Zelta lielceļi”, 1960), Valdis Rūmnieks un Andrejs Migla (romāns “Sveiks, jautrais Rodžer!”, 2005), Guntars Tenne (romāni “Asmens pret asmeni”, 2005; “Pērles un pelni”, 2009). Mūzikā – Marģera Zariņa svīta “Kurzemes baroks” (1980), kā arī Māras Zālītes un Ulda Marhilēviča dziesmu spēle “Tobago” (2002).