Neitralitātes koncepts cilvēces vēsturē pazīstams tikpat ilgi, cik kari, un joprojām tiek izmantots kā instruments, lai izvairītos no citu valstu konfliktiem. Ideja neiesaistīties citu konfliktos bijusi pievilcīga vienmēr, īpaši kara apstākļos. Rietumu pasaulē neitralitātes koncepta rašanās saistāma ar Seno Romu, bet tā juridiski nostiprinājās jaunajos laikos. Pirmo reizi par neitralitāti kā starptautisko tiesību sastāvdaļu 17. gs. sākumā rakstīja nīderlandiešu jurists Hugo Grocijs (latīņu Hugo Grotius, nīderlandiešu Huig de Groot vai Hugo de Groot) darbā “Trīs grāmatas par kara un miera tiesībām”. 18. gs. laikā priekšstatus par neitralitāti izvērsa Šveicē dzimušais jurists Emers de Vatēls (Emer de Vattel). Par klasiskās jeb bezpartejiskās neitralitātes uzplaukuma periodu tiek uzskatīts 19. gs. Pilnībā gan neitralitāte starptautiskajās tiesībās institucionalizējās tikai 20. gs. sākumā Otrajā Hāgas konferencē 1907. gadā. Liela nozīme koncepta attīstībā bija liela mēroga starptautiskajiem procesiem un to izraisītajiem kariem: Napoleona kariem un Vīnes kongresam, Pirmajam pasaules karam, Otrajam pasaules karam, kā arī Aukstajam karam. Ne vienmēr neitralitāte tikusi atzīta starptautiskajās attiecībās, tā bija tiešā pretrunā ar Tautu Savienības statūtiem un kolektīvās drošības principiem. Mūsdienās neitralitāte ir izpētes objekts starptautisko tiesību, starptautisko attiecību teorijas un vēstures zinātnē.

Neitralitātes mērķis pamatā ir nodrošināt savas valsts drošību, izvairoties no iesaistes citu valstu vai to savienību konfliktos, iespējami saglabājot normālas diplomātiskās un ekonomiskās attiecības ar karojošajām pusēm. Uzdevumi, lai sasniegtu šo mērķi, ir kompleksi, bet vispirms jāatturas no militāra atbalsta vienai karojošajai pusei, jācenšas saglabāt neitrālu nostāju arī politiskajā un ekonomiskajā sfērā vai pat publiskajā retorikā. Latvijas valdība 1939. gada rudenī aicināja iedzīvotājus būt neitrāliem pat kafejnīcu sarunās. Tiek uzskatīts, ka neitrālai valstij jābūt pietiekami stiprai, lai aizstāvētu savu suverenitāti un neitralitāti. 

Izšķir dažāda veida neitralitātes formas: starptautiski garantēto, bruņoto, demilitarizēto. Pēc tiesiskajiem kritērijiem neitralitāti var iedalīt ilglaicīgajā (permanentajā) un gadījumrakstura (ad hoc) neitralitātē. Permanentā neitralitāte ir starptautisko saistību vai vienpusējas deklarācijas rezultātā uzņemtas valsts saistības nepiedalīties nevienā karā. Savukārt gadījumrakstura neitralitāte nozīmē valsts apņemšanos ievērot neitralitāti konkrētajā brīdī notiekošajā karā. Tipiskākais permanentās un garantētās neitralitātes piemērs ir Šveice, bet gadījumrakstura – Skandināvijas valstis Pirmajā un Otrajā pasaules karā, arī Baltijas valstis Otrā pasaules kara sākumā. Tiesiski neitralitātei visai līdzīgs jēdziens ir “nekarošana” (angļu non belligerency). Piemēram, Otrajā pasaules karā, 06.1940., pēc Francijas sakāves, Spānija modificēja savu tiesisko statusu no “neitrāla” uz “nekarojoša”, paredzot zināmā mērā palīdzēt vienai karojošajai pusei, t. i., Vācijai un Itālijai. Politiski neitralitātei līdzīga parādība ir Nepievienošanās kustība (Non-Aligned Movement), kuras aizsākumi saistās ar 20. gs. 50. gadiem, bet tā nav saistīta ar konkrētu tiesisku statusu un ar to saistītām tiesībām un pienākumiem.

Ģeogrāfiski neitralitātes politika kā izvairīšanās no kariem saistās galvenokārt ar Eiropas suverēno valstu sistēmu, bet 18. gs. beigās šo koncepciju pieņēma arī jaunizveidotās Amerikas Savienotās Valstis (ASV). Vēlāk, 20. gs., neitralitātes politika vērojama arī citu pasaules reģionu valstu ārpolitikā. 

Tā tika realizēta gan Senās Grieķijas, gan Senās Romas pastāvēšanas gados. Tomēr, izplešoties Senās Romas Impērijai, šis koncepts zaudēja nozīmi, jo visi, kas neatbalstīja Romu, tika uzskatīti par tās ienaidniekiem. Tāpat arī viduslaikos neitralitātes koncepts tika uzskatīts par nepieņemamu. Kari tika vērtēti pēc morāli teoloģiskiem kritērijiem, un tos iedalīja taisnīgos un netaisnīgos. Ja karš bija taisnīgs, kalpoja tā laika Eiropā valdošajiem priekšstatiem par kristīgās ticības un kristīgās civilizācijas mērķiem, tad tādā karā neitralitāte nebija iespējama. Saskaņā ar vairāku pētnieku domām pirmais konkrētais starptautiski tiesiska rakstura dokuments, kurā tika minēta kādas puses apņemšanās palikt neitrālai, ir Francijas karaļa 1408. gada deklarācija par palikšanu neitrālam Romas pāvesta un Aviņonas antipāvesta konfliktā.

16. un 17. gs., kad mācība par “taisnīgajiem kariem” zaudēja nozīmi iepretim valstu un pilsētas suverenitātes konceptam, šī politika sāka iegūt stingrākus tiesiska rakstura ietvarus.

H. Grocija priekšstatos neitralitāte nebija pilnīgi bezpartejiska, neitrālā valsts vai pilsēta varēja atbalstīt karojošo pusi, ja uzskatīja, ka tā karo “pareizajā” pusē. Par to, kura ir “pareizā” un kura – “nepareizā” puse, varēja izlemt pati neitrālā valsts. Tomēr jau 17. gs. beigās bija pazīstama atšķirība starp ierobežoto (latīņu neutralits restricta) un neierobežoto neitralitāti (latīņu neutralitas absoluta). Lai arī 18. gs. aizvien vairāk attīstījās un nostiprinājās priekšstati par to, ka karā neiesaistītās puses neitralitātei jābūt pilnīgi bezpartejiskai, tomēr līdz pat gadsimta beigām šī ideja vēl nebija viennozīmīgi akceptēta. Idejas attīstība, ka neitralitātei jābūt striktai pret abām karojošajām pusēm, bija cieši saistīta ar to, ka karos aizvien vairāk tika skarta karojošo pušu saimniecība. Karojošās valstis centās traucēt viena otras jūras tirdzniecību, tādēļ tās aizvien neiecietīgāk raudzījās uz neitrālajām valstīm, kuras saimnieciski stiprināja pretinieku. E. de Vatēls 1758. gadā rakstīja, ka “neitrāla ir tā valsts, kas kara laikā nekādi tajā nepiedalās, bet uztur draudzīgas attiecības ar abām konfliktējošajām pusēm, neizrādot vienai lielāku labvēlību, nekā otrai”. Šī ideja par bezpartejisko neitralitāti saistījās ar Septiņgadu kara (1756–1763) pieredzi, kurā Holande centās ievērot neitralitāti Anglijas un Francijas konfliktā, būdama labās politiskās attiecībās ar Angliju, bet saimnieciski ieinteresēta tirdzniecībā ar Franciju. Pirmais starptautiski tiesiskais dokuments, kurā izpaudās šie bezpartejiskās neitralitātes principi, bija 1793. gadā pieņemtā ASV neitralitātes deklarācija, apņemoties nepiedalīties Francijas un tās ienaidnieku koalīcijas karos. Šī bija arī pirmā deklarācija, kas paredzēja arī neitrālo valstu tiesības un pienākumus. 

19. gs. kā klasiskās jeb bezpartejiskās neitralitātes uzplaukuma periodā Eiropas politikā dominēja piecu lielvalstu spēku balansa princips, kurā iekļāvās arī mazo valstu neitralitāte. Līdzās ASV neitralitātes deklarācijai 19. gs. bezpartejiskās neitralitātes koncepciju stiprināja divi notikumi – 1815. gadā Vīnes kongresa rezultātā sniegtās garantijas Šveices neitralitātei, Beļģijas neitralitātes garantijas 1839. gadā un Luksemburgas – 1867. gadā, bet otrs nozīmīgākais solis bezpartejiskās neitralitātes virzienā bija Parīzes 1856. gada deklarācija par jūras kara tiesībām. Tas bija pirmais starptautiskais dokuments, kas kodificēja neitralitātes tiesības jūras kara gadījumā. Deklarācija atzina neitrālo valstu tiesības pārvadāt neitrālo valstu kuģos preces, kuras nav uzskatāmas par kara kontrabandu, un karojošo valstu kuģos – preces uz neitrālo valstu ostām. Otrajā Hāgas konferencē (1907) pieņemtajā V konvencijā tika noteiktas neitrālo valstu tiesības un pienākumi sauszemes karā, bet XIII konvencijā – jūras karā. Šīs konvencijas var uzskatīt par klasiskās, bezpartejiskās neitralitātes principu augstāko sasniegumu.

Pēc Pirmā pasaules kara neitralitāte zaudēja nozīmi. Tas saistīts arī ar idejas par taisnīgajiem un netaisnīgajiem kariem atdzimšanu jau pavisam citā – kolektīvās drošības sistēmas izveides – veidā. Šie principi vismaz teorētiski paredzēja to, ka agresija ir apturama ar kolektīvu starptautiskās sabiedrības nostāšanos pret potenciālo agresoru. Piemēram, jau 02.04.1917. uzrunā ASV Kongresam prezidents Vudro Vilsons (Thomas Woodrow Wilson) sacīja, ka neitralitāte vairs nav iespējama, jo tiek riskēts ar mieru pasaulē. Pēc kara Tautu Savienība vienīgi attiecībā uz Šveici 1920. gadā pieņēma lēmumu atzīt tās diferencēto neitralitāti. Tas nozīmēja, ka Šveice varētu nepiedalīties Tautu Savienības militārajās sankcijās, bet tai būtu jāpiedalās saimnieciskajās sankcijās pret agresoru. Kolektīvās drošības sistēmai ciešot neveiksmi 20. gs. 30. gadu beigās, Eiropas mazās valstis atkal mēģināja glābties, pasludinot neitralitāti un atsakoties no Tautu Savienības 16. panta saistībām. Tomēr Otrā pasaules kara laikā mazo valstu neitralitātei trūka vēl vairāk objektīvu priekšnoteikumu nekā iepriekšējā pasaules kara laikā. Šajā karā no Eiropas mazajām valstīm tikai Zviedrijai, Šveicei un Īrijai izdevās palikt neiesaistītām un saglabāt neatkarību. Pirmkārt, tehnikas attīstība palielināja karojošo valstu vadībās apdraudētības sajūtu. Piemēram, Vācijai Beļģijas un Nīderlandes teritorija no militārās stratēģijas viedokļa bija svarīga arī kā placdarms aviācijas bāzēm uzbrukumam Anglijai. Otrkārt, kopīgo vērtību zudums dažādo politisko režīmu izveidošanās dēļ. Treškārt, spēka balansa zudums Eiropā Vācijas nostiprināšanās rezultātā 20. gs. 30. gadu beigās. Ceturtkārt, Eiropas valstu ekonomikas augstais globalizācijas līmenis. Tas attiecās galvenokārt uz mazajām valstīm, kuru ekonomika bija kļuvusi atkarīga no ievestajām izejvielām, importētajiem energoresursiem.

Otrā pasaules kara laikā Eiropā neitralitāti deklarēja Baltijas valstis, Islande, Īrija, Dānija, Norvēģija, Portugāle, Somija, Spānija, Portugāle, Šveice, Beniluksa valstis, Zviedrija, mikrovalstis Monako, Sanmarino, Luksemburga, Lihtenšteina, Vatikāns. No Eiropas mazajām valstīm tikai Šveice, Zviedrija un Īrija saglabāja suverenitāti un formālu neitralitāti līdz kara beigām. Tomēr pat no šīm valstīm neviena nespēja ievērot klasiskās bezpartejiskās neitralitātes principus, tām nācās piekāpties vienas vai otras karojošās puses prasībām, galvenokārt saimnieciskajos jautājumos. Piekāpšanās parasti notika tai pusei, kuras ietekmē atradās attiecīgās valstis, neatkarīgi no valsts lieluma un ģeogrāfiskā stāvokļa. Tikai dažu valstu piekāpšanās un izdabāšana karojošajām lielvalstīm bija lielāka, citām mazāka atkarībā no to ģeopolitiskā stāvokļa. Par bezpartejisku nostāju nevarēja būt ne runas nevienas no kara pasargātas neitrālās valsts gadījumā. Tai arī nebija objektīvu priekšnoteikumu – Šveice kopš 05.1940. atradās pilnīgā ass valstu ielenkumā, bet Īrijas atrašanās vieta noteica tās neizbēgamu sadarbību ar Lielbritāniju.

Vienlaikus neitralitāte bija cieši saistīta arī ar dažādām humanitāra rakstura darbībām. Šveice bija Starptautiskā Sarkanā Krusta atrašanās vieta jau kopš 19. gs. Otrā pasaules kara laikā Šveice uzņēma lielu skaitu bēgļu, internējot vairāk nekā 100 000 sakautās Francijas armijas karavīru un uzņemot aptuveni 30 000 nacionālsociālisma vajāto Eiropas ebreju. Arī Zviedrija deva patvērumu aptuveni 70 000 bērnu no Somijas, un Somijas kara laikā Zviedrija pieņēma ebreju bēgļus no nacionālsociālistu okupētās Dānijas 1943. gadā un baltiešu bēgļus 1944. gadā. Tomēr neitrālajām valstīm mūsdienās arī tiek pārmesta lieka pretimnākšana karojošām valstīm, kas neko nav devusi to drošības stiprināšanai. Galvenokārt ir runa par rīcību, kuru mūsdienās vērtē kā amorālu. Piemēram, Šveice nelaida pāri robežai un izdeva vācu iestādēm pēc dažādiem aprēķiniem no 3000 līdz 24 000 ebreju bēgļu, lai gan vācu varas iestādes nebija izvirzījušas šādu prasību. Īpaši negatīvi izcelta Šveices finansiālā un saimnieciskā sadarbība ar ass valstīm, kuru lielā mērā vadījusi uzņēmumu vadības peļņas kāre, bet šī sadarbība nav sniegusi būtisku ieguldījumu valsts sociālajās, militārajās vai ekonomiskajās vajadzībās.

Tūlīt pēc Otrā pasaules kara sabiedrotajiem bija visai negatīva attieksme pret neitralitāti kā ārpolitikas līdzekli. Tika uzskatīts, ka labā un ļaunā cīņā, kāds bija šis karš, neitrāla attieksme nav bijusi pieļaujama. Tomēr, iesākoties Aukstajam karam, neitralitātes koncepciju gan Maskava, gan Vašingtona sāka uzlūkot pozitīvāk, ja vien tā atbilda to interesēm. Tā izpaudās galvenokārt kā nepiedalīšanās ASV un Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) vadītajos militārajos blokos. 1955. gadā Austrija ieguva starptautiskās neitralitātes garantijas no abām Aukstajā karā iesaistītajām pusēm. Aukstā kara laikā neitralitātes raksturs mainījās. Atšķirībā no 19. gs. un 20. gs. pirmās puses, kad neitralitāti vairāk uztvēra kā izolēšanos, tā kļuva aktīvāka, vairāk saistīta ar mēģinājumiem valstu līdzdarbībā miera nodrošināšanai un starpniecības politikā. Aukstā kara gados mazās valstis neitralitāti izprata vairāk kā aktīvu politiku, vērstu uz starptautisko konfliktu risināšanu, dodot iespēju lielvalstīm to teritorijās sarunāties un organizējot starptautiskus samitus. Austrija, Šveice, Zviedrija un Somija izmantoja neitralitāti kā tribīni, no kuras izteikties par dažādām Aukstā kara problēmām.

Vienlaikus dekolonizācijas procesu rezultātā lielvalstu cīņu fronte skāra arī pasaules dienvidu–ziemeļu asi. 1955. gadā Indonēzijas pilsētā Bandungā notika 29 Āzijas un Āfrikas valstu konference savstarpējās sadarbības veicināšanai, un tajā tika likti pamati arī Trešās pasaules valstu pašapziņai, kuras viens no elementiem bija t. s. Nepievienošanās kustība. Šī kustība tika nodibināta 1961. gadā Belgradas konferencē. Kustības iniciatore bija 1948. gadā no komunistiskā bloka atkritusī Dienvidslāvija, kā arī Indija un Indonēzija. Šīs kustības galvenā iezīme bija atteikšanās no pievienošanās kādam no abiem blokiem Aukstajā karā, lai gan šīs kustības valstu attiecības ar vadošajām abu bloku lielvalstīm varēja būtu visai atšķirīga rakstura. Nepievienošanās politika mazāk balstījās kādos tiesiskos principos, bet vairāk ideoloģijā un politikā. No 1961. gada līdz mūsdienām kustības dalībvalstu skaits ir pakāpeniski pieaudzis no 25 līdz 120 valstīm.

Beidzoties Aukstajam karam un bipolārajai starptautiskajai kārtībai, beidza pastāvēt svarīgākais neitralitātes priekšnoteikums – konflikts starp divām pasaules mēroga lielvalstīm. Līdz ar to arī neitralitātes kritēriji kļuva daudz izplūdušāki. Arī draudu raksturs pasaulē pēc Aukstā kara mainījās, parādoties jauniem izaicinājumiem, kā apkārtējās vides aizsardzības problēmas, terorisms. Līdz ar to tradicionāli neitrālās Eiropas valstīs neitralitātes izpratne reducējās līdz tās kodolam – nepiedalīšanās citu valstu karos vai militārās aliansēs. Somija, Austrija un Zviedrija 1995. gadā pievienojās Eiropas Savienībai (ES), uzskatot, ka līdzdalība šajā ekonomiskajā blokā nav pretrunā neitralitātei, jo tā neuzliek militāra rakstura saistības. Šveices neitralitāte tiek uzskatīta par visstingrāko, nepieļaujot valsts saistības ar citām starptautiskām organizācijām, pat ne Apvienoto Nāciju Organizāciju (ANO). Lai arī Šveices valdība 1993. gadā īpašā ziņojumā paredzēja iestāšanos ANO un ES, sabiedrība pret to iebilda. Tikai 2002. gadā Šveice iestājās ANO. Mūsdienās par neitrālām tiek uzskatītas apmēram 20 valstis, no kurām Šveice un līdz pat 2022. gadam arī Zviedrija ir ar visilgākajām neitralitātes tradīcijām.

Neitralitāte ne vienmēr sasniedz savus mērķus kā nacionālās drošības nostiprināšanas instruments. Pamatā tā var gūt panākumus, ja ir izdevīga karojošajām pusēm; kā veiksmīgākais piemērs te būtu jāmin Šveices un Zviedrijas tradicionālā neitralitāte. Savukārt Baltijas valstu 1938. gadā deklarētā neitralitāte neko nedeva to drošībai un nepasargāja no okupācijas. Sākot ar 20. gs. vidu, arī mūsdienās neitralitāti vērtē kā amorālu konfliktos, ko uzlūko kā labā un ļaunā cīņu (Otrais pasaules karš, Krievijas un Ukrainas 2022. gada karš). Mūsdienās neitralitāte dominē vairāk kā praktiska, nevis oficiāli deklarēta neitralitāte.