Neitralitātes koncepts cilvēces vēsturē pazīstams tikpat ilgi, cik kari, un joprojām tiek izmantots kā instruments, lai izvairītos no citu valstu konfliktiem. Ideja neiesaistīties citu konfliktos bijusi pievilcīga vienmēr, īpaši kara apstākļos. Rietumu pasaulē neitralitātes koncepta rašanās saistāma ar Seno Romu, bet tā juridiski nostiprinājās jaunajos laikos. Pirmo reizi par neitralitāti kā starptautisko tiesību sastāvdaļu 17. gs. sākumā rakstīja nīderlandiešu jurists Hugo Grocijs (latīņu Hugo Grotius, nīderlandiešu Huig de Groot vai Hugo de Groot) darbā “Trīs grāmatas par kara un miera tiesībām”. 18. gs. laikā priekšstatus par neitralitāti izvērsa Šveicē dzimušais jurists Emers de Vatēls (Emer de Vattel). Par klasiskās jeb bezpartejiskās neitralitātes uzplaukuma periodu tiek uzskatīts 19. gs. Pilnībā gan neitralitāte starptautiskajās tiesībās institucionalizējās tikai 20. gs. sākumā Otrajā Hāgas konferencē 1907. gadā. Liela nozīme koncepta attīstībā bija liela mēroga starptautiskajiem procesiem un to izraisītajiem kariem: Napoleona kariem un Vīnes kongresam, Pirmajam pasaules karam, Otrajam pasaules karam, kā arī Aukstajam karam. Ne vienmēr neitralitāte tikusi atzīta starptautiskajās attiecībās, tā bija tiešā pretrunā ar Tautu Savienības statūtiem un kolektīvās drošības principiem. Mūsdienās neitralitāte ir izpētes objekts starptautisko tiesību, starptautisko attiecību teorijas un vēstures zinātnē.