Atsevišķs tiesvedības veids ir konstitucionālās tiesas process, kurā izskata lietas par normatīvo aktu atbilstību augstāka juridiskā spēka tiesību normām (Konstitūcijai, Satversmei u. tml.).
Atsevišķs tiesvedības veids ir konstitucionālās tiesas process, kurā izskata lietas par normatīvo aktu atbilstību augstāka juridiskā spēka tiesību normām (Konstitūcijai, Satversmei u. tml.).
Procesuālā kārtība katrā tiesvedības veidā tiek regulēta ar atbilstošu procesuālo likumu. Katram tiesvedības veidam ir gan kopīgās, gan atšķirīgās procedūras un principi. Tiesvedība aptver tiesas procesa kārtību no pieteikuma saņemšanas tiesā līdz tiesas galīgā nolēmuma pieņemšanai. Šī kārtība reglamentēta procesuālā likumā un iedalās noteiktās procesa stadijās. Stadija procesā ir noteiktu procesuālo darbību un iesaistīto subjektu attiecību kopums, kas virzīts noteikta mērķa sasniegšanai. Tiesvedība sākas ar procesuāla dokumenta – pieteikuma (prasības pieteikuma) – iesniegšanu tiesā. Persona, kas vērsusies tiesā, rada procesuālu tiesisku attiecību, kura līdz tam nav pastāvējusi. No vienas puses, persona, vēršoties tiesā ar pieteikumu, pauž gribu aizsargāt savas subjektīvās tiesības vai aizskartās tiesiskās intereses, no otras puses, tiesa likumā noteiktā procesuālā kārtībā veic nepieciešamās darbības, lai noskaidrotu personas subjektīvo tiesību vai tiesisko interešu aizskārumu un taisītu nolēmumu lietā. Pieteikuma iesniegšanas brīdim ir būtiska nozīme tālāko procesuālo lēmumu pieņemšanā. Lietas ierosināšana tiesā nodrošina tiesvedības turpmāko gaitu līdz noteikta nolēmuma taisīšanai lietā.
Tiesvedību civillietās regulē civilprocesa likums (kodekss). Šajā procesā tiesa izskata un izlemj civillietas, kas rodas no fizisko un juridisko personu civilajām, darba, ģimenes, komercdarījumu un citām privātajām tiesiskajām attiecībām. Civilprocess un civilā tiesvedība ir vienādas nozīmes jēdzieni. Tiesvedība visās civillietās notiek pēc vienotas procesuālās kārtības. Izņēmumi ir atsevišķu kategoriju civillietās, kuru izskatīšanas kārtībā noteikti izņēmumi un atšķirības no vienotās procesuālās kārtības. Šādi izņēmumi ir īsāki procesuālie termiņi, kādos jāveic noteiktas procesuālās darbības gan tiesai, gan lietas dalībniekiem, lielākas tiesas tiesības pierādījumu iegūšanā u. tml. Visbiežāk pie šādām lietu kategorijām attiecina lietas, kas izriet no aizgādības un saskarsmes tiesībām, lietas par laulības neesamību vai šķiršanu, maza apmēra prasības un citas.
Tiesvedību administratīvajās lietās regulē administratīvā procesa likums (kodekss). Administratīvajā procesā tiesas pēc personas pieteikuma veic kontroli pār iestādes izdota administratīvā akta vai iestādes faktiskās rīcības tiesiskumu un pamatotību, kā arī personas publiski tiesisko pienākumu vai tiesību noskaidrošanu. Persona administratīvajā tiesā var vērsties tikai pēc tam, kad ir apstrīdējusi iestādes lēmumu vai rīcību augstākā iestādē vai iestādē, kas noteikta likumā, vai arī gadījumos, ja šādas iestādes nav. Administratīvai tiesai, saskaņā ar objektīvās izmeklēšanas principu, ir tiesības pašai noskaidrot apstākļus lietā, vācot pierādījumus pēc savas iniciatīvas un dodot administratīvā procesa dalībniekiem norādījumus un ieteikumus, lai prasījuma robežās noskaidrotu patiesos lietas apstākļus un panāktu tiesisku un taisnīgu lietas izskatīšanu. Administratīvā procesa ietvaros tiesa izvērtē iestādes rīcības tiesiskumu, atbilstību normatīvajiem aktiem, vispārējiem tiesību principiem un citiem tiesību avotiem, iestādes rīcības lietderību. Administratīvās tiesvedības mērķis ir nodrošināt demokrātiskas, tiesiskas valsts pamatprincipu, it sevišķi cilvēktiesību, ievērošanu konkrētās publiski tiesiskajās attiecībās starp valsti un privātpersonu, kā arī pakļaut neatkarīgas, objektīvas un kompetentas tiesu varas kontrolei izpildvaras darbības, kuras attiecas uz konkrētām publiski tiesiskajām attiecībām starp valsti un privātpersonu.
Tiesvedība krimināllietās ir regulēta kriminālprocesa likumā (kodeksā). Tiesvedība krimināllietā paredz noteiktas procesuālas darbības tiesā, izskatot un izlemjot tiesas sēdē pret personu celto apsūdzību, tās pamatotību, attaisnojot nevainīgu personu vai atzīstot personu par vainīgu noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, ka arī nosakot šai personai sodu likumā noteiktajā apmērā.
Tiesvedība ir process, kas noris tiesā. Tiesvedība sastāv no diviem elementiem: procesuālās kārtības un procesuālās formas. Tiesvedība plašākā nozīmē tiek attiecināta uz vispārīgām procesuālām darbībām tiesā, lai panāktu personas tiesisko interešu aizsardzību likumā noteiktajā kārtībā un apjomā, ievērojot procesuālo formu un kārtību. Procesuālā forma ir nosacījumu kopums noteiktas procesuālās darbības veikšanai. Tas ir normatīvs un regulējošs. Procesuālā kārtība ir likumā paredzētā kārtība, kādā noris visas nepieciešamās un pieļaujamās darbības. Tiesvedība šaurākā nozīmē ir:
Tiesvedības pirmsākumi meklējami jau pirms Senās Romas valsts. Pirmie likumi tika pieņemti 18. gs. p. m. ē. Babilonā Hammurapi valdīšanas laikā (Hammurapi likumu krājums). Par tiesvedības nozīmīgāko attīstības sākumu uzskata Senās Romas tiesības, kad tiesvedība izveidojās un attīstījās līdz ar valsts izveidi un attīstību, un tās saturu un formu noteica attiecīgais valsts vēsturiskais tips, sabiedriskā iekārta un sabiedrības valdošās šķiras valstī. Tiesvedība Senajā Romā paredzēja atšķirīgus procesus civillietās un krimināllietās. Senākais tiesvedības veids civilprocesā ir leģisakcijas process, vēlāk attīstījās formulārais process un ekstraordinārais process. Senākajā Romas valsts periodā lietas par noziegumiem izskatīja valdnieks un divi senatori. Republikas laikā krimināllietu spriešanas tiesības pārgāja pie konsuliem – viņi izsprieda lietas par nodarījumiem pret valsti. Civillietas izsprieda pretori vai kvestori. Par noziegumiem (latīņu crimina) uzskatīja tikai ar iepriekšēju nodomu veiktus nodarījumus, bet nejaušus nodarījumus atzina par civiltiesību pārkāpumiem (latīņu delicta). Tiesas notika publiski, daudzu cilvēku klātbūtnē. Apsūdzībai bija privāts raksturs. Svarīgās lietās, kas aizskāra publiskās sabiedriskās intereses, imperators pats ierosināja apsūdzību un pieprasīja, lai vainīgie tiktu nodoti tiesai. Šajos gadījumos tas bija valsts process. Šādi procesi notika par noziegumiem, kas aizskāra un apdraudēja sabiedrisko kārtību. Galvenā procesa forma feodālajās tiesībās bija apsūdzošais process, kurā pastāvēja vienāda procedūra un procesuālā kārtība tiesu lietās. Jebkura lieta bija publisks strīds starp apvainoto un apvainotāju, kas notika tiesas priekšā. Pusēm bija vienādas tiesības, un tās vienādi atbildēja viena otrai un tiesas priekšā. Kriminālprocesā vienai no pusēm vienmēr draudēja sods.
Tiesvedības attīstībā nozīmīga loma bija vēsturiskajiem notikumiem un filozofiskajiem uzskatiem Eiropā 18. gs. beigās un 19. gs. sākumā. Civilprocess, kā arī kriminālprocess atšķirībā no materiālām civiltiesībām jau sākotnēji ierindojās publisko tiesību kategorijā. Francijā tika izdots Civilprocesa kodekss (Code de procedure civile, 1806), pieņemts Vācijas Civilprocesa likums (Zivilprozessordnung, 1877), kuri ietekmēja tiesvedības turpmāko attīstību Eiropas valstu civilprocesā. Līdzīgi attīstījās tiesvedība kriminālprocesā. 1808. gadā pieņēma Francijas Kriminālprocesuālo kodeksu, kurā iztiesāšanas stadija tika veidota kā atklāta sacīkste starp formāli līdzvērtīgajiem, – prokuroru kā valsts apsūdzētāju, un apsūdzēto, kas izmantoja aizstāvja palīdzību.
Tiesvedības regulējuma priekšmets ir tiesas un procesa dalībnieku darbība tiesvedības uzdevumu realizēšanā, lai sasniegtu tiesvedības mērķi, kā arī atbilstošas procesuālās attiecības starp tiesu un tiesvedības subjektiem. Tiesvedības regulējuma priekšmetā ietilpst vispārīgie un katram tiesvedības procesam raksturīgie tiesību principi.
Kopējie tiesvedības principi ir :
Tiesvedības principi, kas vērsti uz tiesu neatkarību:
Lietas izskatīšanas principi tiesvedībā:
Tiesvedības avoti ir normatīvie akti – likumi, kuros regulēta civilprocesuālā, kriminālprocesuālā, administratīvi procesuālā tiesvedība. Tiesvedības gaita un institūti regulēti katras valsts nacionālajos procesuālajos likumos, taču atsevišķas normas var būt ietvertas arī civilo tiesību, krimināltiesību, administratīvo tiesību materiālajās normās.
Tiesvedības tiesisko attiecību saturu veido tiesas un procesa dalībnieku tiesības un pienākumi, kā arī citas procesuālās darbības no tiesvedības uzsākšanas līdz nolēmuma taisīšanai. Katras tiesvedības nozares procesuālo tiesisko attiecību saturs ir savstarpēji norobežojams. Tiesvedības virzība noteiktās un reglamentētās stadijās ir vērsta uz patiesības noskaidrošanu lietā, kas noved pie likumīga un pamatota nolēmuma.