Administratīvās tiesības regulē 1) valsts pārvaldes institucionālo sistēmu – iestāžu statuss, to savstarpējā padotība un tiesiskās attiecības, valsts pārvaldē nodarbināto statuss; 2) valsts pārvaldes funkcijas un valsts pārvaldes un privātpersonu savstarpējās tiesības un pienākumus pēc būtības – nodokļu, būvniecības, sociālās, vides, izglītības, administratīvās atbildības tiesības, atļauju un licenču izsniegšana un citas; 3) procesu, kādā valsts pārvalde pieņem privātpersonām saistošus lēmumus un kādā notiek to tiesiskuma kontrole valsts pārvaldē un tiesā.
Atbilstoši šīm jomām administratīvās tiesības parasti iedala valsts pārvaldes organizācijas tiesībās, materiālajās administratīvajās tiesībās un procesuālajās administratīvajās tiesībās. Ģermāņu tiesību lokā izplatīts administratīvo tiesību dalījums vispārējās administratīvajās tiesībās (tiesību normas, kas regulē valsts pārvaldes organizāciju, valsts pārvaldes tiesiskās attiecības ar privātpersonām valsts pārvaldes jomā) un sevišķajās administratīvajās tiesībās (tiesību normas, kas regulē valsts pārvaldes tiesības un pienākumus atsevišķās jomās). Administratīvās tiesības ir ļoti apjomīgas un ietvertas dažāda juridiskā spēka tiesību normās (konstitūcijā, likumos, valsts pārvaldes izdotos ārējos un iekšējos normatīvos aktos). Administratīvās tiesības parasti nav kodificētas un ietvertas daudzos normatīvajos aktos. Administratīvo tiesību kodifikācijas šķērslis ir to daudzveidība, bet atsevišķās valstīs (Francija, Lielbritānija) arī konstitucionālās tradīcijas.