Atjaunots 2023. gada 10. februārī
Edvīns Danovskis

administratīvās tiesības

(angļu Administrative law, vācu Verwaltungsrecht, franču droit administratif, krievu администратuвное прaво)

tiesību normu kopums

Saistītie šķirkļi

Praktiskā un teorētiskā nozīme

Administratīvās tiesības regulē 1) valsts pārvaldes institucionālo sistēmu – iestāžu statuss, to savstarpējā padotība un tiesiskās attiecības, valsts pārvaldē nodarbināto statuss; 2) valsts pārvaldes funkcijas un valsts pārvaldes un privātpersonu savstarpējās tiesības un pienākumus pēc būtības – nodokļu, būvniecības, sociālās, vides, izglītības, administratīvās atbildības tiesības, atļauju un licenču izsniegšana un citas; 3) procesu, kādā valsts pārvalde pieņem privātpersonām saistošus lēmumus un kādā notiek to tiesiskuma kontrole valsts pārvaldē un tiesā.

Atbilstoši šīm jomām administratīvās tiesības parasti iedala valsts pārvaldes organizācijas tiesībās, materiālajās administratīvajās tiesībās un procesuālajās administratīvajās tiesībās. Ģermāņu tiesību lokā izplatīts administratīvo tiesību dalījums vispārējās administratīvajās tiesībās (tiesību normas, kas regulē valsts pārvaldes organizāciju, valsts pārvaldes tiesiskās attiecības ar privātpersonām valsts pārvaldes jomā) un sevišķajās administratīvajās tiesībās (tiesību normas, kas regulē valsts pārvaldes tiesības un pienākumus atsevišķās jomās). Administratīvās tiesības ir ļoti apjomīgas un ietvertas dažāda juridiskā spēka tiesību normās (konstitūcijā, likumos, valsts pārvaldes izdotos ārējos un iekšējos normatīvos aktos). Administratīvās tiesības parasti nav kodificētas un ietvertas daudzos normatīvajos aktos. Administratīvo tiesību kodifikācijas šķērslis ir to daudzveidība, bet atsevišķās valstīs (Francija, Lielbritānija) arī konstitucionālās tradīcijas.

Kā daļa ir administratīvās tiesības

Administratīvās tiesības ir arī juridiskās zinātnes valststiesību apakšnozares sastāvdaļa, kas pēta tiesiskās attiecības starp valsts pārvaldi un privātpersonām, un tiesību normas, kas tās regulē. Tradicionāli administratīvo tiesību izpētes jautājumi ir valsts pārvaldes institucionālā sistēma, valsts pārvaldē nodarbināto tiesiskais statuss, valsts pārvaldes darbības formas, sabiedrības līdzdalība valsts pārvaldē, administratīvā atbildība, valsts pārvaldes darbības tiesiskuma kontroles mehānismi un citi.

Vēsture un nozīmīgākie pētnieki

Administratīvo tiesību pirmsākumi ir 18. gs. Francijā un Vācijā publicētās grāmatas par policijas tiesībām, ar kurām tolaik saprata valsts pārvaldes darbību kārtības sargāšanā un labklājības nodrošināšanā (Nikolā Delamērs, Nicolas Delamare, “Traktāts par policiju”, Traité de la police, 1705–1710; Johans Heinrihs fon Justi, Johann Heinrich von Justi, “Policijas zinātnes pamati”, Grundsätze der Polizeywissenschaft, 1756). Administratīvās tiesības kā juridiskās zinātnes apakšnozare radās 19. gs. vidū Vācijā un Francijā. Administratīvo tiesību attīstība saistīta ar konstitucionālisma un tiesiskas valsts idejas rašanos, kā arī administratīvās jurisdikcijas izveidošanu vairākās Eiropas valstīs. Vācu administratīvo tiesību zinātnieki (Roberts Mols, Robert Mohl; Otto Bērs, Otto Bähr; Lorencs fon Šteins, Lorenz von Stein) tiesiskas valsts idejas ietvaros formulēja valsts pārvaldes darbības principus tiesiskā valstī: valsts pārvaldes kompetence ir noteikta likumā, tiek ierobežota administratīvo piespiedu līdzekļu lietošana, valsts pārvaldes pieņemto lēmumu atbilstība likumam, kā arī lēmumu pārskatīšanas tiesības.

Vācijā ievērojamākie administratīvo tiesību veidotāji 19. gs. bija L. fon Šteins un Otto Maijers (Otto Mayer), Lielbritānijā – Alberts Venns Daisijs (Albert Venn Dicey). 20. gs. administratīvo tiesību zinātne ievērojami attīstījās Vācijā – Hartmuts Maurers (Hartmut Maurer), Pauls Stelkens (Paul Stelkens), Eberhards Šmits–Asmans (Eberhard Schmidt Aβmann) un Francijā – Žoržs Vedels (Georges Vedel), Renē Šapū (Rene Chapus), Žans Rivero (Jean Rivero).

Vācijas administratīvo tiesību pamatjēdzieni pārņemti vairākās citās Eiropas valstīs, arī Latvijā un Igaunijā. Lielbritānijā administratīvās tiesības kā patstāvīga tiesību apakšnozare attīstījās 20. gs. otrajā pusē, rodoties pirmajām mācību grāmatām un 20. gs. 80. gados, attīstoties administratīvajai jurisdikcijai. Ievērojamākie Lielbritānijas administratīvo tiesību pētnieki – Viljams Veids (Sir William Wade), Pols Kreigs (Paul Craig) un Pīters Keins (Peter Keins).

Mūsdienās administratīvās tiesības ir kontinentālās Eiropas tiesību saimes valstīs raksturīga zinātniskā disciplīna. Administratīvo tiesību kurss parasti ir viens no obligātajiem studiju kursiem augstākās juridiskās izglītības mācību iestādēs.

administratīvās tiesības

Saistītie šķirkļi

Satura rādītājs

Satura rādītājs

Autora ieteiktie papildu resursi

administratīvās tiesības

Saistītie šķirkļi

Satura rādītājs

Satura rādītājs

Saistītie šķirkļi

Autora ieteiktie papildu resursi

Ieteicamā literatūra