17. gs. otrajā pusē, pieaugot absolūtisma tendencēm Eiropā, Zviedrijas karalis Kārlis XI (Karl XI) centās nostiprināt varu visā valstī. Viens no pasākumiem bija muižu redukcija. 1681. gadā Lielā muižu redukcija sākās arī Vidzemē. Tās mērķis bija palielināt Zviedrijas ienākumus, atgūstot valsts īpašumā privātpersonu rokās nonākušās agrākās Vācu ordeņa Livonijā un bīskapu muižas. 1681. gadā sāktajā arklu revīzijā Vidzemē darbojās zviedru zemes mērnieku komanda, kas muižu un zemnieku zemes pirmo reizi novērtēja, uzmērīja un iezīmēja plānos un kartēs. Vidzemes muižniecība krasi iebilda pret muižu redukciju, taču valsts īpašumā nonāca ap 80 % zemes. Bijušajiem īpašniekiem reducētās muižas tika iznomātas. Nomas muižu pārvaldi noteica “Ekonomijas reglaments”. Tomēr Vidzemes muižnieku neapmierinātība ar zviedru valdību pieauga. Uz Stokholmu devās Vidzemes muižnieku delegācija, kurā sevišķi aktīvi darbojās vidzemnieks Johans Reinholds Patkuls. Viņa sastādītie dokumenti muižniecības interešu aizstāvībai pat deva iespēju Saksijas kūrfirsta un hercoga Augusta II (August II.) vadīto sakšu uzbrukumu Rīgai un Vidzemei attaisnot kā cīņu par Vidzemes atbrīvošanu no “verdzības zviedriem”. Lielā Ziemeļu kara sākumā, lai atgūtu muižniecības atbalstu, Kārlis XII (Karl XII) pasludināja muižu redukciju par izbeigtu (13.04.1700.) un sāka ieķīlāt valsts muižas pret naudu karadarbības vajadzībām. Līdzīgu mērķu vadīts, cars Pēteris I (Пётр I Алексеевич), iekarojis Vidzemi, izsludināja Vidzemes muižu restitūciju. Atklājās, ka Vidzemē visvairāk muižu zaudēja nevis Vidzemes vietējie muižnieki, bet gan zviedri.