Pilnmetrāžas krāsaina platekrāna kino spēlfilma “Vella kalpi Vella dzirnavās” (1972) stāsta par Rīgas aizstāvjiem 17. gs. zviedru-poļu kara laikā. Tā ir režisora Aleksandra Leimaņa otrā muzikālā filma par Rīgas aizstāvjiem stāstot par tiem pašiem galvenajiem varoņiem, kas darbojās filmā “Vella kalpi” (1970), kura bija veidota pēc Rutku Tēva romānu motīviem. Otrā filma ir sižetiski patstāvīgs darbs, veidojot no pirmā darba neatkarīgu vēstījumu un nepieturoties pie Rutku Tēva romānu motīviem. Tāpat kā pirmajā darbā arī šīs filmas mūziku komponējis Raimonds Pauls. Filmas pirmizrāde notika 14.06.1972. kinoteātrī “Rīga”.
“Vella kalpi Vella dzirnavās”
latviešu spēlfilma
Saistītie šķirkļi
Satura rādītājs
Filmas autori
Režisors A. Leimanis, scenārija autori Jānis Anerauds, A. Leimanis, operators Mārtiņš Kleins, komponists R. Pauls, mūzikas aranžētājs Gunārs Rozenbergs, mākslinieki Laimdonis Grasmanis, Dailis Rožlapa, kostīmu māksliniece Natālija Šaporina, montāžas režisore Elza Preisa, horeogrāfs Vladimirs Cukanovs, cīņu konsultants Mihails Amaļins, skaņu režisors Igors Jakovļevs, direktors Visvaldis Saulītis.
Filmas galveno lomu tēlotāji
Haralds Ritenbergs (Andris), Artūrs Ēķis (Pēteris), Eduards Pāvuls (Ērmanis), Lolita Cauka (Rūta), Olga Dreģe (Anna), Baiba Indriksone (Lēne), Voldemārs Akurāters (Rozenkrancs), Artūrs Dimiters (sūtnis), Elza Radziņa (Ģertrūde), Jānis Grantiņš (Daniels Rēbuss), Ēvalds Valters (Eks), Valentīns Skulme (Svensons), Kārlis Sebris (Samsons), Ingrīda Andriņa (Cecīlija), Aija Baumane (čigāniete).
Filmas sižeta un satura galvenās līnijas, galvenās darbojošās personas
Filmas autori režisora scenārija ievadā raksta: “Kaut arī mūsu scenārijs pēc žanra ir izklaidējoša komēdija, autori centās iemiesot šādu galveno domu: neviens nav spējīgs apslāpēt brīvības dzirksti. Brīvība cilvēku sirdīs ir nemirstīga. Izejot no šīs domas, scenārijā risināts galvenais konflikts, apspēlēta “anekdote” par Rīgas atslēgām.”
Filmas darbība notiek 17. gs. pirmajā pusē Rīgā un tās apkārtnē. Rīgu ir iekarojis Zviedrijas karaļa Gustava karapulks, un pilsētā tiek gaidīts karaļa sūtnis, kuram tiks pasniegta pilsētas atslēga. Svinīgo notikumu izjauc trīs “vella kalpi” – Pēteris, Andris un Ērmanis, kuri, kopā ar savām sievām Annu, Rūtu un Lēni un pilsētas apsardzes priekšnieku Saldernu, atslēgu nolaupa un paslēpj Vella dzirnavās. Par slēptuvi uzzina karaļa atbalstītāji un atslēgu atgūst, bet “vella kalpi” pa slepenu eju iekļūst pilsētā, sagūsta karaļa sūtni un Ērmanis pārģērbjas viņa drēbēs. Ceremonijā neviens nepamana, ka sūtņa vietā ir Ērmanis un no ģenerāļa Svensona rokām atslēga atkal nonāk pie “vella kalpiem”. Ģenerāļa Svensona un atkal pilsētu tīkojošā kņaza Radzivila karotāji satiekas pie Vella dzirnavām un cenšas tās ieņemt. Viņi nezina, ka dzirnavas ir tukšas, jo “vella kalpi” tikmēr jau devušies uz Rīgu, kura uzbrukuma laikā palikusi bez aizstāvjiem. Filmas sižeta notikumi ir scenārija autoru radīti, konkrēti veidota ir vien vide – Rīga un tās apkārtne, kā arī 17. gs. notikušās cīņas pret citzemju iekarotājiem.
Filmas uzņemšanas process
Iesniegumu ar lūgumu iekļaut Rīgas kinostudijas plānā scenāriju “Vella kalpi Vella dzirnavās” tā autori J. Anerauds un A. Leimanis iesniedza kinostudijas Scenāriju daļai 12.09.1970. Tobrīd iesniegtais epizožu plāns neatstāja pārliecinošu iespaidu, tādēļ autori tika aicināti pilnveidot iesniegto materiālu un gatavot scenārija pirmo variantu, jo kopumā studija bija ieinteresēta šādas filmas uzņemšanā. To apliecināja līguma slēgšana par scenārija rakstīšanu tā paša gada rudenī. Scenārija pirmais variants (kā nosaukuma versija tajā līdzās esošajam nosaukumam norādīts “Vella kalpiem Rīgas atslēgas”) tika uzskatīts vēl par neizstrādātu, bez pietiekami skaidras sižetiskās līnijas, tāpēc tā izveidē iesaistījās ar scenāriju kolēģijas locekļi. Dialogu veidošanai pēc scenārija autoru ierosinājuma pieaicināja rakstnieku Arvīdu Griguli, bet arī šī sadarbība nenesa gaidītos rezultātus. Kā kolēģija atzina, trešais scenārija variants un tālāk režisora scenārijs uzrādīja jau daudz labāku rezultātu, tomēr tāpat tika sniegti dažādi ieteikumi scenārija uzlabošanai, īpaši attiecībā uz dialogiem. 07.05.1971. kinostudijas Mākslas padomē apsprieda un arī apstiprināja “Vella kalpi Vella dzirnavās” režisora scenāriju un dekorācijas, klāt nākušos aktierus, uzsverot, ka jāizdara vēl nepieciešamie labojumi scenārijā un jāsāk gatavoties filmēšanai.
Filmas ražošanas plānā tika norādīts, ka paredzēta 31 filmēšanas diena paviljonā un 43 dienas ārskatiem, filmas kopējā tāme tika plānota ap 600 000 padomju rubļu. Filmas uzņemšanai piešķirtā (salīdzinoši ar citām filmām) lielākā summa – 606 000 rubļu, iespējams, skaidrojama ar filmas pirmās daļas “Vella kalpi” lielajiem panākumiem.
Filmēšanas sagatavošanas periods ilga no 17.05.1971. līdz 11.07.1971. un no 22.10.1971. līdz 21.12.1971., pamatfilmēšanas periods – no 17.01.1972. līdz 09.03.1972. Pabeigtā filma tika pieņemta Rīgas kinostudijā 12.05.1972. Atļaujas apliecība, ar kuru ļauj demonstrēt filmu, izsniegta 16.05.1972. Filmēšana notika Kaļiņingradā, Zlēkās, Rundāles pilī, Rīgā.
Filmas vajadzībām komponists R. Pauls radīja vairākas jaunas dziesmas, kā arī tajā skan jau pirmajai filmai “Vella kalpi” komponētie darbi.
Aktieru ansambļa pamatsastāvu veidoja jau pirmajā filmā spēlējušie aktieri, bet no jauna klāt nākuši aktieri tām lomām, kuras izstrādātas filmas otrajai daļai – Sūtņa lomā A. Dimiters, viņa meita – Lāsma Kugrēna, kurai šī loma bija debija kino (pēc sākotnējās ieceres loma bija paredzēta Andai Zaicei), mūķene – Astrīda Kairiša. Filmā “Vella kalpi Vella dzirnavās” nospēlētā loma ir pēdējā lielā kino loma aktierim J. Grantiņam, kurš abās filmās spēlē Danielu Rēbusu.
Filmas titros norādīti divi mākslinieki – L. Grasmanis, kurš izveidoja pirmās filmas māksliniecisko tēlu, un debitants kino D. Rožlapa. L. Grasmanis aizgāja mūžībā 1970. gada rudenī, līdz ar to otrās filmas mākslinieka darbu pārņēma D. Rožlapa – gleznotājs, nozīmīgs teātra scenogrāfs.
A. Leimanis Mākslas padomes sēdē 03.03.1972. filmas apspriešanā teicis: “Asprātībai jābūt katrā komēdijā, arī elegancei jābūt, tas ir uz manas birkas.”
Filmas vērtējums
Kinokritiķis Elmārs Riekstiņš abas spēlfilmas novērtēja kā vienlīdzīgā mākslinieciskā līmenī esošas, bet filmai “Vella kalpi Vella dzirnavās” ir viengabalaināka dramaturģija ar vienu noteiktu sižeta līniju, kas ir cīņa par Rīgas pilsētas atslēgu. Kā trūkums minēts tas, ka vella kalpu tēliem, izņemot vienīgi Ērmani, sižetā atvēlēta daudz mazāka uzmanība kā pirmajā filmā. Kā arī E. Riekstiņš uzsvēra to, ka nav jābrīnās par “Vella kalpu” filmu popularitāti, jo skatītāji novērtē komēdijas: “Turklāt, mūsu kinematogrāfijā vēl neskarta tematika, pazīstami aktieri, melodiska mūzika, mīlestība un piedzīvojumi...”. Lai arī filma apmeklējuma ziņā nedaudz atpalika no “Vella kalpiem”, tomēr tā bija viena no skatītākajām: no 1968. līdz 1980. gadam iznākušo filmu apmeklējumu rādītājos trīs latviešu filmas pārsniegušas 30 miljonu apmeklētāju skaitu Padomju Savienībā, tostrap “Vella kalpi Vella dzirnavās” (30,5 miljoni) ir otrā pēc “Vella kalpiem” (33,6 miljoni).