Pilnmetrāžas krāsaina platekrāna spēlfilma “Vella kalpi” (1970) veidota pēc Rutku Tēva romānu motīviem un stāsta par Rīgas aizstāvjiem 17. gs. zviedru–poļu kara laikā. Režisora Aleksandra Leimaņa filma bija pirmā muzikālā kostīmfilma Rīgas kinostudijā. Tās pirmizrāde notika 24.05.1970. kinoteātrī “Daile”. Tā bija viena no skatītākajām latviešu kino spēlfilmām padomju okupācijas laikā, kinoteātros sasniedzot vairāk nekā 33 miljonus skatītāju. Filmai mūziku komponējis Raimonds Pauls. Lielās skatītāju atsaucības dēļ filmai tika uzņemts turpinājums – “Vella kalpi Vella dzirnavās” (1972), kas tāpat arī sasniedza ļoti augstus apmeklējuma rādītājus.

Režisors A. Leimanis, scenārija autori Jānis Anerauds, A. Leimanis, operators Mārtiņš Kleins, komponists R. Pauls, mūzikas aranžētājs Gunārs Rozenbergs, mākslinieks Laimdonis Grasmanis, kostīmu māksliniece Natālija Šaporina, montāžas režisore Elza Preisa, horeogrāfs Vladimirs Cukanovs, cīņu konsultants Mihails Amaļins, skaņu režisors Gļebs Korotejevs, direktori Gunārs Sops, Visvaldis Saulītis.

Haralds Ritenbergs (Andris), Artūrs Ēķis (Pēteris), Eduards Pāvuls (Ērmanis), Lolita Cauka (Rūta), Olga Dreģe (Anna), Baiba Indriksone (Lēne), Kārlis Sebris (Samsons), Elza Radziņa (Ģertrūde), Ingrīda Andriņa (Cecīlija), Jānis Osis (Manteifels), Zigrīda Stungure (Elizabete), Ēvalds Valters (Eks), Jānis Grantiņš (Daniels Rēbuss), Edgars Zīle (Salderns).

Filmas darbība risinās 17. gs. pirmajā pusē, kad Zviedrijas karaļa un Polijas kņaza karaspēki tīko ieņemt Rīgu. Pilsētas laicīgie un garīgie vadītāji – birģermeistars Eks, supertintendants Samsons – ir gatavi atdot pilsētas atslēgas tiem iekarotājiem, kuri sniegs lielāku nodrošinājumu. Tomēr tautas pārstāvji nav gatavi padoties un atbalstīt varas vīru nodomus atdot pilsētu bez cīņas.

Filmas galvenie varoņi ir trīs jauni vīrieši – Andris, Pēteris un Ērmanis, kuri izveicības kaujās, spēka un nelokāmās pārliecības dēļ pilsētas aizstāvībā tiek nodēvēti par “vella kalpiem”. Viņiem līdzās cīnās to iemīļotās – Rūta, Anna un Lēne. Viņus atbalsta pilsētas apsardzes priekšnieks Salderns, no kura tēla pozīcijas filmas aizkadra tekstā tiek komentēti atainotie notikumi. Kad “vella kalpi” krīt ģenerāļa Svensona gūstā, viņus ar viltu atbrīvo Rūta. Asprātību izmanto Ērmanis derību epizodē, kurā viņš, pārģērbies par mūku, sacenšas ēšanā ar baronu un kā uzvarētājs iegūst barona apģērbu un karieti. Filmas izskaņā notiek izšķirošā cīņa pie Smilšu bastiona un Rīgas aizstāvjiem izdodas pilsētu nosargāt. Filmas finālā Samsons vada laulību ceremoniju, kurā “vella kalpi” apprec savas iemīļotās.

Filmas scenārijs veidots pēc Rutku Tēva (īstajā vārdā Arveda Mihelsona) darbiem, tostarp “Trīs vella kalpi” (1935), par 17. gs. Rīgu, kuri to iznākšanas laikā – 20. gs. 30. gados – iemantoja plašu popularitāti romantizētā skatījuma uz pagātni un aizraujošo sižeta pavērsienu dēļ. Romānos iekļauti vēsturiski personāži – Rīgas superintendants Samsons, Eks un citi, tomēr autora darbi nepretendē uz vēsturisku precizitāti.

Filmas žanra dēļ tās tāme bija lielāka nekā vidēji citām filmām – 482 000 padomju rubļu. Filmas veidošana sākās 23.03.1969. Sagatavošanas posms ilga gandrīz četrus mēnešus, pārsniedzot sākotnēji plānoto termiņu par vairāk nekā mēnesi. Pagarinājuma iemesli bija saistīti ar aktieru provju un mēģinājumu ieilgšanu (režisors bija iecerējis filmēt Gunāru Cilinski, Lilitu Ozoliņu, kuri citu lomu dēļ tomēr nevarēja filmā piedalīties), aizkavēšanos ar vienas no galvenajām filmēšanas vietām – Smilšu bastiona – lokācijas izvēli, nepieciešamo rekvizītu apjoma izgatavošanu un citiem faktoriem. Filmas ražošanas periods sākās 19.07.1969. ar plānoto nodošanas laiku 1970. gada februāra beigās. Rīgas kinostudijā filmu pieņēma 20.03.1970.

Rakstniekam J. Aneraudam (literāros darbus publicējis ar pseidonīmu Jānis Vaidavs) “Vella kalpu” scenārijs bija pirmais darbs kā scenāristam. Pirmā versija Rīgas kinostudijā netika apstiprināta, vēlāk tas tika pārstrādāts jau kopā ar režisoru Aleksandru Leimani. Lai arī Rutku Tēva darbos ir iekļautas reālas vēsturiskas personības, arī filmas autori nepretendē uz patiesu vēsturisku personāžu un notikumu atveidi filmā.  

Filmas uzņemšana notika Tukumā un tā apkārtnē, Rīgā, Muhu salā un Tallinā (Igaunijā), Kaļiņingradā. Sarežģītākā lokācija filmas projektā bija Smilšu bastiona vietas izvēle. To bija paredzēts uzbūvēt pie Baltezera kanāla ietekas Gaujā, bet šāds projekts bija ļoti dārgs, un sākotnēji režisora scenārijā šāda apjoma dekorāciju būvniecība nebija paredzēta, tāpēc nebija pietiekami līdzekļu. Objekta meklēšanu turpināja ārpus Latvijas, izbraucot maršrutu Viļņa-Minska-Ļviva un apskatot pilis, klosterus un citas līdzvērtīgas ēkas. Nepieciešamo vietu atrada Kaļiņingradā – filmējot cietokšņa sienas fortu un kombinējot to ar Vecrīgas kadriem, kas izveidoti maketā. Plānotās izbraukumu filmēšanas dienas vairākos gadījumos tika pārsniegtas (Kaļiņingradā plānotās 28 dienas paildzinājās līdz 47 dienām, Tallinā no 23 dienām uz 26 dienām). Sarežģītais filmēšanas process atspoguļojās arī kadru maiņā – filmēšanas laikā nomainīja vadošos administratīvos darbiniekus (filmas direktoru, direktora vietnieku).

“Vella kalpi” ir operatora M. Kleina pirmais krāsu kino darbs. Ar kombinētajiem kadriem strādāja filmas mākslinieks L. Grasmanis un operators M. Kleins, jo kombinēto kadru meistari filmas tapšanas laikā bija aizņemti citās filmās. Palēninātais filmēšanas temps bija arī saistīts ar lielo aktieru ansambli no dažādiem teātriem un viņu laiku saskaņošanu, plašajiem masu skatiem izbraukumā Muhu salā un Kaļiņingradā, atkarību no laika apstākļiem, rekvizītu un tērpu atjaunošanu. Vecrīgas ainas filmētas arī Tallinā, kur bija filmas videi atbilstoši eksterjeri.

Aktieri filmēšanas vajadzībām apguva jaunas prasmes, piemēram, mācījās jāt ar zirgu. Daļai aktieru šī bija pirmā saskare ar kino: debija baletdejotājam A. Ēķim, pirmā kino loma Rūtas atveidotājai L. Caukai, kura tobrīd bija Jāzepa Vītola Latvijas Valsts konservatorijas Teātra fakultātes studente. Epizodē filmā piedalījās arī režisora dēls Aivars Leimanis – ganiņa lomā (A. Leimanis spēlējis arī jau iepriekšējās sava tēva filmās).

Filmas uzņemtā materiāla skatē scenāriju redkolēģijai 1969. gada novembrī tika izteikti vairāki iebildumi – prasība par vēsturisko notikumu nosacītību, nelietot reālus vārdus poļu un zviedru vēsturiskām personībām, nerādīt armiju karogus. Tādēļ filmā nav dzirdams konkrēts gada skaitlis, kad norisinās atainotie notikumi – filmas skaņu celiņā tas tiek aizstāts ar lielgabala zalves skaņu. Tāpat iebildumus izsauca latviešu tautas atainojums, īpaši Ērmaņa tēlā, kā arī ainas ar kailajiem karagūstekņiem.

“Vella kalpi” ir viena no skatītākajām filmām Latvijas kino vēsturē – kinoteātros Latvijā un ārpus tās to noskatījās 33,6 miljoni skatītāju. Filma bija pirmā no trim A. Leimaņa krāšņajām muzikālajām kostīmfilmām. Sava laika kino kritikā filmai atsauces meklētas ārvalstu piedzīvojumu filmās un varoņos: “Trīs musketieri”, “Fanfans Tulpe”. Profesionāļi filmu vērtēja kā būtisku darbu žanra izkopšanā Latvijā, bet norādīja uz dramaturģijas trūkumiem, pilnībā neattīstot varoņus, stilistikas nepilnībām tērpos un aktierspēli.    

Kinozinātniece Inga Pērkone norāda, ka filmu, iespējams, var skatīt kā postmodernu darbu, kas piedāvā atteikšanos no mākslinieciska un ideoloģiska veseluma, tā vietā atainojot pseidohistorisku antipsiholoģisku pasauli, kā arī to iespējams uztvert kā karnevāla kultūras darbu, kura pamatā ir fizisks spēles prieks, neakcentējot šķirisko stāvokli un pretspēkus.