Latvijas baleta premjeru vidū H. Ritenbergam ir īpaša vieta. Šķita, ka viņš iekaroja pasauli viegli, bezrūpīgi, bezbēdīgi, un vairākas skatītāju paaudzes iemīlējās viņa atveidotajos tēlos – gan uz baleta skatuves, gan kino. Sevišķu populārs viņš bija jauniešu vidū, jo viņa varoņi valdzināja ar sirsnīgu lirismu, maksimālismu cīņā pret netaisnību, dedzību, aizstāvot savu mīlestību. Tēlos H. Ritenbergs varēja atļauties būt viņš pats, iemiesojot daudzu cilvēku sapņus un ideālus par vīrišķību, romantisku mīlestību, drosmi un noslēpumu. Sava laika – 20. gs. 50.–60. gadu – publikas elks, baleta vēsturē H. Ritenbergs ienāca kā leģenda.

Dzimis strādnieku ģimenē. Tēvs Alfrēds bija fabrikas strādnieks, māte Marija profesionāla šuvēja. Zēna gados Haralds aizrāvās ar sportu – hokeju, futbolu, volejbolu un peldēšanu. Dziedāja LPSR Valsts operas un baleta teātra operas zēnu korī. Šajā korī dziedāja arī Haralda vēlākie kolēģi Māris Liepa un Juris Kaprālis. Mācījās Rīgas Ausekļa 46. pamatskolā (1941–1945), Rīgas pilsētas 22. pamatskolā (1945–1948), Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolā un Rīgas Horeogrāfijas vidusskolā (RHV; 1948–1952; kopš 2020. gada – Rīgas Baleta skola). Pirmie baletskolas pedagogi bija Arvīds Ozoliņš un no Maskavas Lielā teātra atbraukušie Valentīns Bļinovs, Vladimirs Cukanovs un Nikolajs Korjagins. H. Ritenbergs bija viens no RHV zvaigžņu klases audzēkņiem (M. Liepa, Artūrs Ēķis, Uldis Žagata, Alfrēds Spura). Bija hokeja spēlētājs Latvijas jaunatnes izlasē, uzbrucējs.

Bija precējies ar baletdejotāju Aiju Baumani. Attiecībās ar baletdejotāju Annu Priedi piedzimusi meita Alla Priede (1954), kura arī vēlāk kļuva par baletdejotāju. Laulībā ar Birutu Ritenbergu dzimuši divi dēli – dvīņi Erlends un Dīns Ritenbergi (1969) – LPSR Valsts operas un baleta teātra baleta solisti. Precējies ar Inesi Apini-Ritenbergu.

H. Ritenbergs bija teātra baleta solists no 1950. līdz 1977. gadam. Jau pirmajās vadošajās lomās viņam piemita apbrīnojama prasme visparastākās darbības apveltīt ar grāciju, muzikalitāti un dejiskām kustībām piešķirt atraisītību un dabisku žesta izteiksmību. RHV izlaiduma koncertā H. Ritenbergs ar Ināru Ginteri dejoja pas de deux no Ludviga Minkusa (Ludwig Alois Minkus) baleta “Dons Kihots” (Don Quixote).

Savas jaunrades pirmajā posmā H. Ritenbergs visvairāk strādāja Jevgēņija Čangas vadībā. Tā bija abu radošo personību uzticēšanās jaunības degsmei, paša spēkiem, viedokļu sakritībai, enerģijas pārpilnībai. J. Čanga ļāva māksliniekam pašam meklēt tēla iekšējo darbības līniju un ārējos izteiksmes līdzekļus.

Pirmā vadošā loma pēc RHV absolvēšanas bija izveicīgais, tautas gudrības apveltītais pasaku varonis Vaņa J. Čangas un Klimentija Korčmarjova (Климентий Аркадьевич Корчмарёв) baletā “Sārtais ziediņš” (Аленький цветочек, 1951). Ar Viljama Šekspīra (William Shakespeare) Romeo Sergeja Prokofjeva (Сергей Сергеевич Прокофьев) baletā “Romeo un Džuljeta” (Ромео и Джульетта), H. Ritenbergs sastapās 1953. gadā savas radošās biogrāfijas sākumā. Loma, kas palika vismīļākā uz mūžu, bija izteikta skatuves dejas zīmējumā, pauda vīrišķību, lirismu un temperamentu. Mākslinieka partnere Džuljetas lomā bija viena no spožākajām latviešu baletdejotājām A. Priede. Tas bija viens no izcilākajiem šī baleta mīlas un traģēdijas piesātinātākajiem duetiem latviešu baletā.

Romantiskas trauksmes, maiguma, aizrautības pilnus H. Ritenbergs veidoja arī prinču portretus klasiskajā baleta galerijā. Tādi bija Princis S. Prokofjeva “Pelnrušķītē” (Золушка, 1953), Alberts Ādolfa Šarla Adāna (Adolphe-Charles Adam) “Žizelē” (Giselle, 1956), Zigfrīds Pētera Čaikovska (Пётр Ильич Чайкoвский) “Gulbju ezerā” (Лебединое озеро, 1956; 1964), Dezirē un Zilais putns “Apburtā princesē” (Спящая красавица, 1962).

Romantiskais nemiers pārauga cīnītāja ekspresijā tādās lomās kā Žans de Briens Aleksandra Glazunova (Александр Константинович Глазунов) “Raimondā” (Раймонда, 1954), pas d`esclave un Konrāds Ā. Š. Adāna “Korsārā” (Le Corsaire, 1956; 1971), Ako Romualda Grīnblata “Rigondā” (1959 – LPSR Valsts prēmija; 1960), Romas gladiatora varonī Spartakā Arama Hačaturjana (Արամ Խաչատրյան) “Spartakā” (Спартак, 1960) un citās.

H. Ritenberga talanta ievirzi uz psiholoģiski dziļākiem skatuves tēliem sekmējuši baletmeistari ar komponistu oriģinālbaletu iestudējumiem. Helēna Tangijeva-Birzniece, kura pilnībā pārzināja klasiskā baleta leksiku, prata atrast katram dejotājam tieši viņam vispiemērotākos horeogrāfiskos izteiksmes līdzekļus. Baletmeistare prata īsi un skaidri noteikt katra tēla muzikālās partitūras galveno līniju. Atraisot jaunā dejotāja dotības dramaturģiski komplicētākos uzdevumos, sadarbībā ar H. Tangijevu-Birznieci kļuva H. Ritenberga atveidotais Austris Anatola Liepiņa baletā “Laima” (1953) un Mākslinieks Sergeja Rahmaņinova (Сергей Васильевич Рахманинов) “Simfoniskās dejās” (Симфонические танцы, 1961), indiešu kolorīta caurstrāvotais Dušianta Sergeja Balasanjana (Сергей Артемьевич Баласанян) “Šakuntālā” (Шакунтала, 1963) u. c.

H. Ritenbergs harmoniskām kustībām pauda savu varoņu dvēseles pārdzīvojumus, kustību valodā tie stāstīja par mīlestību, naidu, sāpēm un prieku. Lomu galerijai piepulcējās Marjus Juļusa Juzeļūna (Juļus Juzeliūnas) “Jūras krastā” (Ant marių kranto, 1954), Zemgus Ādolfa Skultes “Brīvības saktā” (1955), jūsmīgais komponists Francis Johana Štrausa, dēla (Johann Strauss, Sohn) “Pie zilās Donavas” (An der schönen blauen Donau, 1957), Daugavas laivinieks Kristaps Alfrēda Kalniņa “Staburadzē” (1957), romantisma apgarotais Jauneklis Friderika Šopēna (Fryderyk Franciszek Chopin) “Šopeniānā” (Шопениана, 1958), temperamentīgais Espada L. Minkusa “Donā Kihotā” (1960), Meža gars un Pavasara straume Mihaila Skoruļska (Михайло Адамович Скорульский) “Meža dziesmā” (Лесная песня, 1962), vienkāršais nomales puisis Huligāns Dmitrija Šostakoviča (Дмитрий Дмитриевич Шостакович) “Jaunkundzē un huligānā” (Баришня и хулиган, 1965), Roze Pētera Barisona “Ziedu vijā” (1965), piedzīvojumu meklētājs Pērs Gints Edvarda Grīga (Edvard Hagerup Grieg) “Pērā Gintā” (Peer Gynt, 1966) un citas.

Iedziļināties laikmetā un vidē H. Ritenbergam likuši oriģinālbaletu varoņi – poļu virsnieks Ādams Jakubovskis Jāņa Ķepīša baletā “Turaidas Roze” (1966), Orlando Ā. Skultes “Negaisā pavasarī” (1967), Sauldots Jāņa Mediņa “Mīlas uzvarā” (1970), Fēbs de Šatopērs Čezāres Punji (Cesare Pugni), Rikardo Drigo (Riccardo Eugenio Drigo) un Riharda Glāzupa “Parīzes Dievmātes katedrālē” (1970), Leilons Žana Sibēliusa (Johan, "Jean", Julius Christian Sibelius) “Skaramušā” (1971), Cēzars Eduarda Lazareva (Эдуард Леонидович Лазарев) “Antonijā un Kleopatrā” (Антоний и Клеопатра, 1972), Girejs Borisa Asafjeva (Борис Владимирович Асафьев) “Bahčisarajas strūklakā” (Бахчисарайский фонтан, 1972), Albafiorita un Ripafrata Sergeja Vasiļenko (Сергей Никифорович Василенко) “Mirandolīnā” (Мирандолина, 1974).

Elga Igenbergas “Zvejnieku deja” (Angelinas Grimzes horeogrāfija, 1955), A. Kalniņa “Rudens” (Mirdzas Griķes horeogrāfija, Jāņa Grauda iestudējums), E. Igenbergas “Valsis” (H. Tangijevas-Birznieces horeogrāfija, 1957), Riharda Štrausa (Richard Georg Strauss) “Valsis” (Leonīda Jākobsona, Леонид Вениаминович Якобсон, horeogrāfija, 1962), Raimonda Paula “Augšup” (U. Žagatas horeogrāfija).

Kopā ar Veltu Vilciņu piedalījies padomju baleta zvaigžņu koncertos pasaules izstāžu galā koncertos Briselē (1958), Monreālā (1967) un Pasaules jaunatnes un studentu festivālā Bukarestē (1953), Varšavā (1955), Maskavā (1957), dejojis Somijā (1954; 1975), VDR (1956; 1963; 1968), Čehoslovākijā (1959), Bulgārijā, Turcijā, Austrijā, Dānijā (1961), Polijā, Zviedrijā (1962), Ungārijā (1963; 1968; 1976), Francijā (1964; 1972), Ēģiptē (1964; 1972), Amerikas Savienotajās Valstīs (SV), Rumānijā, Dienvidslāvijā (1964), Japānā (1966), Itālijā (1971), Meksikā (1973), Grieķijā (1976).

Līdztekus šai piepildītajai mākslinieka karjerai H. Ritenbergs attīstīja savu pedagoģisko darbību RHV – pedagogs, direktors un mākslinieciskais vadītājs (1978–2017). Viņa vadībā izauguši daudzi LNO baleta solisti un trupas dejotāji, tādējādi nodrošinot mākslinieka darba un ideālu pārmantojamību tālākajās paaudzēs. Kultūras un izglītības tehnikuma klasiskās dejas pasniedzējs (1977),

Bijis Stambulas Operas pedagogs baletmeistars (1984–1985). Vadīja meistarklases un piedalījās turnejās kopā ar RHV audzēkņiem: VDR (1980), Filadelfijas Baleta akadēmijā (ASV, 1990), A. Vaganovas baleta festivālā (1990), Bufalo, Bostonas, Vašingtonas, Ņujorkas baleta akadēmijās (ASV, 1990), Hamburgā, Berlīnē, Vladimira Gelvāna baletskolā (Vācija, 1991), Enšedē (Nīderlande, 1991), Cīrihes baletskolā (Šveice, 1993), Luksemburgā, Austrijā, Ķīnā (1996), Sansebastjanā, Biaricā (Spānija, 1997; 1999), Gēteborgā, Lerumā (Zviedrija, 1998), Helsinkos (Somija, 1998), Nīderlandē (2001), Hammerfestā (Norvēģija, 2003). Starptautiskās organizācijas CHAIN of Music and Dance loceklis (1991), Starptautiskās horeogrāfijas izglītības A. Vaganovas Krievijas baleta akadēmijas Mācību metodiskā centra priekšsēdētāja vietnieks (1996). Žūrijas loceklis I Neatkarīgajā Sergeja Djagiļeva jauno baletdejotāju konkursā Maskavā (1992) un III un IV Starptautisko Jauno baleta dejotāju konkursā Enšēdē (Nīderlandē, 1995; 1997). Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas (JVLMA) Goda profesors (1999).

Filmējies galvenajās lomās Rīgas kinostudijas spēlfilmās “Nauris” (režisors Leonīds Leimanis, 1958), Jurģis “Šķēps un roze” (režisors L. Leimanis, 1960), vella kalps Andris “Vella kalpi” (režisors Aleksandrs Leimanis, 1970), “Vella kalpi vella dzirnavās” (režisors A. Leimanis, 1972). Epizodēs: "Kā gulbji balti padebeši iet" (režisors Pāvels Armands, 1956), “Aiz stikla durvīm” (režisors Oļģerts Dunkers, 1978), “Nepabeigtās vakariņas” (režisors Jānis Streičs, 1979).

Princis Zigfrīds, Bahčisarajas valdnieks Girejs, Valšu komponists Francis, korsārs Konrāds – tie ir tikai daži no skatuves tēliem, kurus atveidojis H. Ritenbergs. 25 daiļrades gados viņš dzīvojis uz skatuves apmēram 30 galveno baleta varoņu lomās. H. Ritenberga dejiskās leksikas pamatā vienmēr bijusi stingra klasiskā baleta skola, kas saliedējusies ar teicamu aktierisko prasmi. Mākslinieka atveidotie skatuves tēli pieder dažādiem laikmetiem, taču sevišķi viņam tuvi tādi varoņi, kuriem raksturīgs lirisms, gaišs dzīves apliecinājums, jo tādas rakstura iezīmes piemīt pašam māksliniekam. Savukārt viņa pedagoģiskajai darbībai RHV turpat 40 gadu garumā raksturīga stabilitāte, kvalitāte un tradīciju pārmantojamība. 

H. Ritenbergs apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni, IV šķira (1999), ordeni “Goda zīme” par teicamiem sasniegumiem darbā (1955). Viņam tika piešķirts LPSR Nopelniem bagātais skatuves mākslinieka (1958), LPSR Tautas skatuves mākslinieka (1965) nosaukums, piešķirta LPSR Valsts prēmija (1960), JVLMA balva (1995), Valsts Kultūrkapitāla fonda mūža stipendija par ieguldījumu Latvijas kultūras attīstībā (1999), “Aldara” Gada balva par mūža ieguldījumu baleta mākslā (2003), Latvijas Republikas (LR) Ministru kabineta Atzinības raksts (2008), “Spēlmaņu nakts” balva par mūža ieguldījumu baleta mākslā un jauno dejotāju audzināšanā (2008), LR Ministru kabineta Atzinības raksts (2012), a/s “Latvijas Gāze” balva “Leģendārs mūžs mākslā” (2012), H. Tangijevas-Birznieces balva (2014). H. Ritenbergs ir Latvijas Teātra darbinieku savienības biedrs (kopš 1953), Latvijas Kinematogrāfistu savienības biedrs (kopš 1961).