Dejotājs ar izkoptu tehniku, perfektu muzikalitāti un stila izjūtu. Savās horeogrāfijās viņš bija klasiski skaidrs, izsmalcināts un – brīvdomīgs. Baleta profesors, inteliģents horeogrāfs un baletmeistars, akadēmiskā klasiskā baleta mākslas kopējs un sekmētājs.

Tēvs Juris Kaprālis kā Sarkanās armijas karavīrs 1943. gadā pazuda bez vēsts. Māte – Ērika bija kasiere Rīgas Centrālajā grāmatnīcā. Mācījies Rīgas 49. pamatskolā (1945–1949), Emīla Dārziņa desmitgadīgajā vidusskolā (1949–1954). Līdztekus vidusskolas vispārizglītojošiem priekšmetiem apmeklēja Rīgas Horeogrāfijas vidusskolas (RHV; kopš 2020. gada – Rīgas Baleta skola) baleta nodarbības, kur 1950.–1956. gadā mācījies pie pedagogiem: Tamāras Vītiņas, Palmīras Dzērves, Jevgēņija Čangas, Vladimira Cukanova (Владимир Петрович Цуканов). Bija Latvijas PSR Valsts operas un baleta teātra operas zēnu kora solists (1948–1951).

1971. gadā J. Kaprālis beidza Ļeņingradas N. Rimska-Korsakova konservatorijas horeogrāfijas nodaļu, specialitātē – baletmeistars inscenētājs. LPSR Valsts operas un baleta teātra baleta solists (1954–1974). RHV klasiskās dejas pedagogs (1960–1974; 1978–2008), Zaharija Paliašvili Gruzijas akadēmiskā operas un baleta teātra Tbilisi (თბილისის ზაქარია ფალიაშვილის სახელობის სახელმწიფო ოპერისა და ბალეტის თეატრი) baletmeistars, pedagogs, repetitors (1974–1978), Latvijas Valsts Konservatorijas (kopš 1990 Jāzepa Vītola Latvijas mūzikas akadēmija, JVLMA) pedagogs (1978), Horeogrāfijas nodaļas vadītājs (1986–2001), habilitētais profesors (1995–2008).

J. Kaprālim piemita skatuviska pievilcība, tehnika, temperamenta ziņā diezgan apvaldīta, tāpēc dejojums visizteiksmīgāk atklājās liriski poētiskos tēlos. Nenoliedzama muzikalitāte padarīja viņa kustību plūdumu niansētu, daudzkrāsainu, ļoti iejūtīgu. Taisni šī iejūtība, gaišs sirsnīgums, cilvēciskums palīdzēja māksliniekam atklāt Prinča tēlu Pētera Čaikovska (Петр Ильич Чайковский) “Riekstkodī” (Щелкунчик, 1959). J. Kaprālis vienādi rūpīgi strādāja pie visiem tēliem, nešķirojot tos grūtākos, interesantākos un vieglākos. Vai tas būtu viens no frantiem vai Francis Johana Štrausa, dēla (Johann Baptist Strauss, Sohn) “Pie zilās Donavas” (An der schönen blauen Donau, 1957), J. Kaprālis atrada daudz cilvēcisku, pārliecinošu momentu, lika skatītājiem ne tikai vērot, bet pārdzīvot sava varoņa mīlestības stāstu. Tāpat Parisa tēls Sergeja Prokofjeva (Сергей Сергеевич Прокофьев) “Romeo un Džuljetā” (Ромео и Джульетта, 1962), kuram baletmeistars tikpat kā nebija devis dejiskas izteiksmes, izņemot dažus momentus divdejās, un kurā nebija arī plašas pārdzīvojumu gammas, J. Kaprāļa personā tas atdzīvojās, jo aiz ārējas pievilcības jūtama tēla būtība. Viņa Kristaps Alfrēda Kalniņa “Staburadzē” (1961) meklēja patvērumu Daugavas dzelmē, jo visas viņa jūtas, pasaules uztvere bija kā pati daba – sarežģītas savā vienkāršībā. Psiholoģiski sarežģīts, savdabīgos izteiksmes līdzekļos veidots bija Harmodijs Arama Hačaturjana (Արամ Խաչատրյան) “Spartakā” (Спартак, 1962). Gaišs bija Lukašs baletpasakā par meža fejām Mihailo Skoruļska (Михайло Адамович Скорульський) “Meža dziesmā” (Лесная песня, 1963).

Spilgtākās raksturlomas bija Kapitoni Igora Morozova (Игорь Владимирович Морозов) “Doktorā Aikāsāp” (Доктор Айболит, 1962), princis Līgavainis, Runcis zābakos P. Čaikovska “Apburtajā princesē” (Спящая красавица, 1962), Rotbarts, solists dejās Čardašs, Mazurka “Gulbju ezerā” (Лебединое озеро, 1964), Vijolnieks Edvarda Grīga (Edvard Hagerup Grieg) “Pērā Gintā” (Peer Gynt, 1966) un citas.

Arī pārējie J. Kaprāļa skatuviskie tēli iezīmējās ar precīzu un elegantu kustību sniegumu iekļaujoties kopējā izrādes iecerē, ansamblī, un tomēr vienmēr bija savdabīgi un atšķirīgi: Austra draugs Anatola Liepiņa “Laima” (1955), pas de deux Ādolfa Šarla Adāna (Adolphe-Charles Adam) “Žizele” (Giselle, 1956), Sirds kalps Džoakīno Rosīni (Gioachino Antonio Rossini) “Brīnumlelles” (Fantasista Doll, 1958), Princis Greins Romualda Grīnblata “Rigonda” (1959), Paolo P. Čaikovska “Frančeska da Rimini” (Francesca da Rimini, 1961), solists dejā Fiesta Morisa Ravela (Maurice Ravel) “Spāņu rapsodija” (Rapsodie espagnole, 1961); tumši zilās krāsas duets Ringolda Ores “Varavīksne” (1963), Jauneklis Ādolfa Skultes “Horeogrāfiskā poēma” (arī Helēnas Tangijevas-Birznieces asistents, 1965), Bakhs Šarla Guno (Charles Gounod) “Valpurģu nakts” (Nuit de Walpurgis) aina no operas “Fausts“ (Faust, 1965), Orlando draugs Ā. Skultes “Negaiss pavasarī” (1967), Karalis, Nelabais Arvīda Žilinska “Sprīdītis” (1968), Vācu virsnieks Ģederta Ramana baleta miniatūra “Meitene Nr. 55908” (1961).

Koncertnumuri: Friderika Šopēna (poļu Fryderyk Franciszek Chopin, franču Frédéric François Chopin) “Mazurka” (Mazurka, 1954), Pētera Ludviga Hertela (Peter Ludwig Hertel) pas de deux no baleta “Veltīgā uzmanība” (La Fille mal gardée, 1956), Izaka Dunajevska (Исаак Осипович Дунаевский) "Valsis” (Вальс, 1957), Riharda Štrausa (Richard Georg Strauss) “Valsis” (Walzer, 1961), Zāras Feiginas “Etīde” (1961), Kamila Sensānsa (Camille Saint-Saëns) “Gans un nimfas” (Berger et nymphes, 1964).

Pirmie studijas darbi veidoti Latvijas Televīzijā – R. Štrausa baleta viencēliens “Dons Žuāns” (1970) un “Mīlas labirinti” (baletfilma, “Telefilma Rīga, 1971) liecināja, ka latviešu baletā ienāk savdabīgs horeogrāfs. Muzikāls, smalks, ar lielisku stila izjūtu, ar dejotāju dotumu izpratni. Tā veiksmi sekmēja radošā sadarbība ar Donnas Annas partijas izpildītāju Ausmu Dragoni. 1974. gadā Gerija Brūkera (Gary Brooker) “Ekspresija” (Expressionar) bija pirmā baleta miniatūra rokmūzikas pavadījumā. Tā bija gaiša un liega miniatūra, lai arī roka ritmā un erotiski iekrāsota. J. Kaprāļa miniatūrās spilgti atklājās izcilā dejotāja Genādija Gorbaņova (Генадий Николаевич Горбанёв) traģiķa talants. Duetā ar Zitu Errs komponista Arnolda Šēnberga (Arnold Franz Walter Schönberg) “Apskaidrotā nakts” (Verklärte Nacht) un Rīgas kamerorķestri ar diriģentu Toviju Lifšicu (Товий Борисович Лифшиц, 1988) varēja saklausīt mūzikā un sajusts dejā visu cilvēcisko sajūtu kopumu: mīlu, greizsirdību, solījuma laušanu un piedošanu. Igora Stravinska (Игорь Фёдорович Стравинский) “Apollons Musagets” (Аполлон Мусагет, 1988) J. Kaprāļa horeogrāfijā bija jūtamas izsmalcinātas un klasiskas kustības, ko paspilgtināja dejotāju grieķiskās pozas. Viegla un dzirkstoša koķetērija bija Džoakīno Rosīni (Gioachino Antonio Rossini) Pas de deux (uvertīra operai “Ceļojums uz Reimsu”, Il viaggio a Reims, ossia L’albergo del giglio d’oro, 1988) un Karla Marijas Vēbera (Carl Maria Friedrich Ernst von Weber) Pas de deux no uvertīras operai “Oberons” (Oberon, 1988), Pētera Plakida “Drauds” (1969).

Žorža Orika (Georges Auric) balets “Fedra” (Phèdre, 1994) kļuva par pirmo J. Kaprāļa lielākas formas iestudējumu Latvijā. Šai antīkajai traģēdijai dejas izteiksmē piemita piesātināts sižets, izvērsti kordebaleta un solistu dejojumi.

Kā klasiskās formas horeogrāfs J. Kaprālis parādījās muzikāli brīnišķi izjustajos “Klasiskajā Pas de deux” ar Leo Delība (Clément Philibert Léo) mūziku no baleta “Silvija” (Sylvia, 1998), Ferenca Lista (ungāru Ferenc Liszt, vācu Franz Liszt) “Tarantellā” (Tarantelle, 1998) un Džordža Gēršvina (George Gershwin) “Amerikānis Parīzē” (An American in Paris, 1998). Īpaši atzīmējama horeogrāfiskā miniatūra “Kaprīze”, kuru rosinājusi leģendārā komponista Nikolo Paganīni (Niccolo Paganini) mūzika un baleta solistu G. Gorbaņova, Aleksandra Kolbina, Aivara Leimaņa dejiskās dotības.

Karla Oto Ērenfrīda Nikolaji (Carl Otto Ehrenfried Nicolai) “Jautrās vindzorietes” (Die lustigen Weiber von Windsor, 1971), Dž. Gēršvina “Porgijs un Besa” (Porgy and Bess, 1973), Džakomo Pučīni (Giacomo Antonio Domenico Michele Secondo Maria Puccini) “Turandota” (Turandot, 1973).

Veidojis horeogrāfijas dramatisko teātru iestudējumiem.

Alfrēda Jaunušana režijā: Viļa Lāča “Piecstāvu pilsēta” (1970) un “Putni bez spārniem”, rakstnieka Ferenca Molnāra (Molnár Ferenc) “Lilioms” (Liliom, 1971), dramaturga Euardo Skarpeta (Eduardo Scarpetta) “Skrandaiņi un augstmaņi” (1978), Reiņa Kaudzītes un Matīsa Kaudzītes “Mērnieku laiki” (1980), Marģera Zariņa “Didriķa Taizeļa brīnišķīgie piedzīvojumi” (1982), Raiņa “Uguns un nakts” (1985).

Raiņa “Krauklītis” (režisore Māra Ķimele, 1971), Vladimira Majakovska (Владимир Владимирович Маяковский) “Mistērija par cilvēku” (režisors Pēteris Pētersons, 1974).

Augusta Gailīša “Tomass Nipernādijs” (režisors Miervaldis Ozoliņš, 1979).

Arkādija Kaca (Аркадий Фридрихович Кац) režijā: Antona Čehova (Антон Павлович Чехов) “Ķiršu dārzs” (Вишнёвый сад, 1979), Deila Vasermana (Dale Wasserman) “Cilvēks no Lamanšas” (Man of La Mancha, 1969).

Emeriha (Imres) Kālmāna (Emmerich Kálmán) “Monmartras vijolīte” (Das Veilchen vom Montmartre, 1980), Karla Cellera (Carl Adam Johann Nepomuk Zeller) “Putnu pārdevējs” (Der Vogelhändler, 1986), Sigmunda Romberga (Sigmund Romberg) “Tuksneša dziesma” (The Desert Song, 1988).

Iestudējis dejas neatkarīgo aktieru trupas izrādei rakstnieka Viktora Igo (Victor-Marie Hugo) “Lukrēcija Bordža” (Lucrèce Borgia, 1994), horeogrāfijas autors Zigmāra Liepiņa rokoperai “Lāčplēsis” (režisors Valdis Lūriņš, 1988). Veidojis horeogrāfijas varietē programmām Rīgā un Jūrmalā (1980–1982).

Iestudējis baleta izrādes Igaunijā (”Vanemuines teātrī"; Teater Vanemuine, 1973), Gruzijā (1976).

Dejas operu izrādēs Z. Paliašvili Gruzijas operas un baleta teātrī: Šarla Guno (Charles Gounod) “Fausts” (Faust), Džuzepes Verdi (Giuseppe Fortunino Francesco Verdi) “Aīda” (Aida) un citas. Piedalījies projektā Classique Repertoire (Maskavā, 1980–1990). Pasniedzis meistarklases ASV, Vācijā, Nīderlandē un Dānijā.

J. Kaprāļa audzēkņi ir daudzi slaveni baleta solisti: Mihails Barišņikovs (Михаил Николаевич Барышников), Aleksandrs Godunovs (Александр Борисович Годунов), Aleksandrs Rumjancevs, Raimonds Martinovs, Zigmārs Kirilko un daudzi citi ievērojami dejotāji.

Lai papildinātu savas zināšanas un prasmes, J. Kaprālis devās studēt uz Ļeņingradas N. Rimska-Korsakova konservatorijas horeogrāfijas nodaļu, specialitātē – baletmeistars inscenētājs, kur mācījies pie izciliem baleta mākslas pedagogiem Natālijas Kamkovas (Наталия Александровна Камкова), Allas Šelestas (Алла Яковлевна Шелест), Fjodora Lopuhova (Фёдор Васильевич Лопухов) un citiem. Atgriežoties Latvijā viņš turpināja pedagoģisko darbu RHV un 1977. gadā kļuva par klasiskās un dueta dejas pedagogu pirmajā horeogrāfijas specialitātes programmā augstākajā izglītības līmenī JVLMA.

Klasiskās dejas meistarklases pasniedzējs Amerikas baleta akadēmijā (American Ballet Academy; 1992–95; 1998; 2003), Dānijas Karaliskajā baletā (Den Kongelige Ballet, 1997), Bielefeldē (Bielefeld, 1996), Agripinas Vaganovas (Агриппина Яковлевна Ваганова) festivālā Filadelfijā (1991). Latvijas Mūzikas akadēmijas Horeogrāfijas nodaļas studentu grupu koncertturneju vadītājs Francijā un Spānijā (1996). Žūrijas loceklis Serža Lifara (Сергей Михайлович Лифарь) I baleta konkursā Kijevā, Krievijā (1994). 

Latvijas Mūzikas akadēmijas Horeogrāfijas nodaļas izveidotājs J. Kaprālis bija pedagogs ar vairāk nekā 40 gadu stāžu, savdabīgs un smalks baletmeistars. Pasaules slavu pedagoģijā ieguvis, pateicoties diviem saviem audzēkņiem, M. Barišņikovam un A. Godunovam, kas pēc tam kļuva par pasaules baleta zvaigznēm. J. Kaprāļa pedagoģiskais fenomens slēpās viņa muzikalitātē, spējā saredzēt un sajust katra sava audzēkņa “iekšējo mūziku”, viņa tembru, viņa īpatnību. J. Kaprālim piemita inteliģence, smalka iekšējā kultūra. Viņš veicis lielu pedagoģisko darbu, mācījis studentiem baletmeistara mākslu, klasiskās dejas teoriju un pasniegšanas metodiku. 1987. gadā palielinoties horeogrāfijas specialitātes studentu skaitam, JVLMA tika izveidota Horeogrāfijas katedra par kuras vadītāju tika iecelts J. Kaprālis. 

Bronzas medaļa Vissavienības jauno baleta mākslinieku konkursā (Maskavā, 1957); Otrā prēmija Vissavienības jauno baleta mākslinieku un baletmeistaru konkursā (Maskavā, par miniatūru “Drauds”, 1969); LPSR Nopelniem bagātais mākslas darbinieks (1989); Latvijas Teātra darbinieku savienības Gada balva (par Ž. Orika baletu “Fedra”); Helēnas Tangijevas-Birznieces balva (2004); apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni, IV šķira (2005).