Pēc mācībām Boloņas Filharmonijas skolā 1810. gadā Dž. Rosīni darbojās Sanmozē teātrī (Teatro San Moisè) Venēcijā, kur notika pirmās publiski iestudētās viņa operas “Laulības ķīla” (La cambiale di matrimonio, 1810) uzvedums, kas guva vietēja līmeņa panākumus.
Turpmākajos gados Dž. Rosīni sakomponēja un iestudēja virkni operu dažādu Itālijas pilsētu teātros (Boloņā, Ferārā, Romā, Venēcijā) un strauji guva atzinību, pateicoties kurai viņš saņēma pat atbrīvojumu no dienesta armijā. Ievērojamākās šā laika operas “Tankreds” (Tancredi, 1813) un “Itāliete Alžīrā” (L’Italiana in Algeri, 1813) guva tik spožus panākumus, ka Dž. Rosīni operu komponista slava strauji izplatījās visā Itālijā. Šajā laikā viņš guva iesauku maestro di cartello, t. i. komponists, kura vārds uz afišām vien garantē izpārdotu izrādi. Jau karjeras sākumā viņš kļuva pazīstams arī ar spēju sacerēt mūziku operām ļoti īsā laikā – dažās nedēļās.
1815. gadā Dž. Rosīni noslēdza līgumu ar tolaik ievērojamu impresāriju Domeniko Barbaju (Domenico Barbaia), kura pārziņā citu starpā bija arī tā laika atzītākie Itālijas operteātri: Sankarlo (Teatro di San Carlo) Neapolē un La Skala (Teatro alla Scala) Milānā. Dž. Rosīni kļuva par abu teātru māksliniecisko vadītāju, tomēr viņš bieži komponēja operas, un tās iestudēja arī citu Itālijas pilsētu operteātros. Turpmākajos gados viņš sacerēja vairumu no savām ievērojamākajām operām: “Seviļas bārddzinis” (Il barbiere di Siviglia, 1816), “Pelnrušķīte” (La Cenerentola, 1817), “Žagata zagle” (La gazza ladra, 1817), u. c., tostarp arī vairākas dramatiskās operas – “Otello” (Otello, 1816), “Armīda” (Armida, 1817), “Mozus Ēģiptē” (Mosè in Egitto, 1818). Panākumu starpā bija arī neveiksmīgas operas, kas atzinību neguva (piemēram, “Sigismunds”, Sigismondo, 1814; “Hermione”, Ermione, 1819). Dažas no Dž. Rosīni izcilākajām operām sākotnēji arī panākumus neguva, piemēram, operas “Seviļas bārddzinis” pirmizrāde Romā izvērtās par pilnīgu izgāšanos, taču jau ar otro izrādi tā guva plašu atzinību.
Daudzo pasūtījumu dēļ Dž. Rosīni jaunākajās operās mēdza izmantot arī iepriekšējās operās vai citos savos skaņdarbos sacerētu mūziku vai tās motīvus. Piemēram, opera “Elizabete, Anglijas karaliene” (Elisabetta, regina d'Inghilterra, 1815) bija pirmā Dž. Rosīni komponētā opera Sankarlo teātrim, un, lai atstātu uz Neapoles publiku lielāku iespaidu, viņš šajā operā izmantoja daudzas no savu agrāk komponēto operu labākajām melodijām, kuras Neapoles publikai tobrīd vēl nebija zināmas. Savukārt daļu no “Elizabete, Anglijas karaliene” mūzikas Dž. Rosīni izmantoja arī vēlākajās operās.
Kopš 1817. gada Dž. Rosīni slava strauji sāka izplatīties ārpus Itālijas, un viņa operas sāka iestudēt arī citu Eiropas un pasaules valstu operteātros Parīzē (Francijā), Vīnē (Austrijā), Londonā (Lielbritānijā), Ņujorkā (Amerikas Savienotās Valstis, ASV) u. c. Turpmākajos gados viņš izvirzījās par sava laika ievērojamāko itāļu operu komponistu un vienu no Eiropas atzītākajiem un populārākajiem operu komponistiem. Šajā laikā viņš daudz ceļoja pa Eiropas pilsētām, kur iestudēja un diriģēja gan savas agrāk komponētās operas, gan arī turpināja komponēt un iestudēt jaunas (piemēram, “Muhameds II”, Maometto II, 1820; “Semiramīda”, Semiramide, 1823 u. c.). Dažādās Eiropas galvaspilsētās Dž. Rosīni panākumi atšķīrās. Vīnē viņa panākumi 1822. gadā bija triumfāli (vairākas iestudētas operas un milzīga publikas atzinība); šeit notika arī Dž. Rosīni tikšanās ar izcilo vācu komponistu Ludvigu van Bēthovenu (Ludwig van Beethoven). Savukārt Dž. Rosīni viesošanās Londonā 1823. gadā, lai arī deva komponistam lielu finansiālu peļņu un viesošanās laikā viņš tikās ar karali Džordžu IV (George IV), radošā ziņā beidzās neveiksmīgi – līgumā paredzēto operu Dž. Rosīni nesakomponēja. Kopš 1824. gada Dž. Rosīni pārsvarā dzīvoja Parīzē, kur kļuva par Itāļu teātra (Théâtre Italien) direktoru. Parīzē viņš dažas savas agrākās operas pārstrādāja uz libretiem franču valodā – “Korintas aplenkšana” (Le siège de Corinthe, 1826), kuras pamatā bija opera “Muhameds II”, “Mozus un faraons” (Moïse et Pharaon, 1827), kuras pamatā bija “Mozus Ēģiptē”. Arī viņa pēdējās operas bija ar libretiem franču valodā. Panākumus guva Dž. Rosīni pēdējā komiskā opera “Grāfs Orī” (Le comte Ory, 1928). Savukārt viens no Dž. Rosīni izcilākajiem sacerējumiem nopietnās operas žanrā “Vilhelms Tells” (Guillaume Tell, 1829), lai arī guva panākumus, taču šīs operas uzvedumi bieži nesaskanēja ar komponista iecerēm, jo teātru direktoriem tā šķita par garu, bet cenzoriem bija pretenzijas pret sižetu, kā rezultātā šīs operas uzvedumos bieži iztrūka lieli fragmenti vai pat veseli cēlieni no oriģinālās partitūras. “Vilhelms Tells” kļuva par pēdējo Dž. Rosīni sakomponēto operu.
Jaunībā un slavas gados Dž. Rosīni bija sakomponējis arī vairākus garīgās mūzikas skaņdarbus, kantātes, instrumentālos skaņdarbus u. c. mūziku, taču šo kompozīciju panākumi tālu atpalika no Dž. Rosīni komponēto operu slavas.