1863. gadā J. Štrauss II tika iecelts par Austroungārijas imperatora galma balles mūzikas direktoru un ieguva neoficiālo titulu Valša karalis (Walzerkönig).

Dzimis diriģenta un deju žanru mūzikas komponista Johana Štrausa, tēva (Johann Strauss, Vater) un Marijas Annas (pirmslaulības uzvārdā Štreima, Maria Anna Streim) ģimenē.

Lai gan J. Štrausa II tēvs pats bija guvis panākumus kā mūziķis, viņš nevēlējās, lai viņa dēli ietu viņa pēdās un strādātu jomā, kas negarantēja turību. Abu mūziķu biogrāfi norādījuši, ka J. Štrauss I neesot arī gribējis pieļaut sāncensību mūzikā starp sevi un dēliem (bez Johana muzikāli apdāvināti bija arī viņa jaunākie brāļi Jozefs un Eduards).

Mantojis no tēva muzikālo apdāvinātību, J. Štrauss II slepus apguva vijolspēli pie tēva vadītā orķestra vijolnieka Franca Amona (Franz Amon). Tomēr, kad J. Štrauss II pabeidza ģimnāzijas pamatskolu, pēc tēva norādījuma viņš sāka apgūt banku un finanšu zinības Politehnikumā. Kad tēvs pameta ģimeni, uzsākot attiecības ar citu sievieti, kādēļ pēc M. Štrausas pieprasījuma viņas laulība ar J. Štrausu I bija izšķirta, J. Štrauss II palika dzīvot pie mātes, kura atbalstīja dēla centienus kļūt par profesionālu mūziķi.

18 gadu vecumā J. Štrauss II pameta Politehnikumu un kā privātskolnieks apguva mūzikas teorijas un kompozīcijas pamatzināšanas pie pazīstamā Vīnes profesora Joahima Hofmana (Joachim Hoffmann), harmonijas mācību – pie komponista Jozefa Drehslera (Joseph Drechsler), kā arī turpināja vijolspēles apmācību pie Vīnes galma operas orķestra vijolnieka Antona Kolmana (Anton Kollmann).

Ignorējot tēva nepatiku, 1844. gadā J. Štrauss II Vīnē izveidoja savu deju mūzikas orķestri, debitējot kā diriģents un komponists ar savām pirmajām valša kompozīcijām.

J. Štrauss II bija precējies trīs reizes. 1862. gadā viņš apprecējās ar operdziedātāju Henrietu Trefcu (Henrietta Treffz, skatuves uzvārds, īstajā uzvārdā Halupecka (Chalupetzky), viņa bija septiņus gadus vecāka par komponistu. Ar pirmo sievu J. Štrausu II saistīja ciešas saites, Henrieta bija neatsverams palīgs mūziķa profesionālās darbības organizēšanā. 1878. gadā pēc sirdslēkmes H. Trefca pāragri aizgāja mūžībā.

1878. gadā J. Štrauss II apprecējās ar gados jaunāku aktrisi Angeliku Ditrihu (Angelika Dittrich). Šī laulība nebija veiksmīga, un pēc četriem gadiem pāris izšķīrās.

1887. gadā J. Štrauss II apprecējās ar Adeli Štrausu (Adele Strauss, uzvārda sakritība), kura bija 30 gadus jaunāka. Šīs attiecības bija veiksmīgas un Adele kļuva par atbalstu un iedvesmotāju komponista un diriģenta mūža pēdējos divpadsmit gados.

Nevienā no J. Štrausa II laulībām nepiedzima bērni. J. Štrauss II bija patēvs H. Trefcas meitai Henrietei Halupeckai (Henriette Chalupetzky) un A. Štrausas meitai Alisei Štrausai (Alice Strauss).

Pēc J. Štrausa II aiziešanas mūžībā Vīnes Štrausu muzikālās dinastijas turpinātājs bija Valša karaļa jaunākais brālis, diriģents un komponists Eduards Štrauss (Eduard Strauss, sabiedrībā sevi dēvēja par Ediju), kura pēcteči nākamajās paaudzēs turpina šo dinastiju arī mūsdienās.

1847. gadā J. Štrauss II kļuva par Vīnes pilsoņu 2. pulka kapelmeistaru. Savukārt 1848. gada revolūcijas notikumi Vīnē saasināja sāncensību starp tēvu un dēlu – tēvs atbalstīja monarhiju, to paužot arī mūsdienās plaši pazīstamajā militārās mūzikas kompozīcijā “Radecka maršs” (Radetzky-Marsch), savukārt dēls atbalstīja revolucionārus. Šie uzskati viņam šajā periodā apgrūtināja karjeras attīstību.

Pēc tēva nāves 1849. gadā J. Štrauss II pārņēma tēva vadītā orķestra vadību. Lai uzlabotu attiecības ar valdošo monarhu, viņš komponēja imperatoram veltītus militāros maršus, kas kļuva populāri. Šajā laikā J. Štrauss II arī intensīvi komponēja valšus, kadriļas un polkas, turpinot to darīt līdz pat savai nāvei.

Veiksmīga bija arī J. Štrausa II no tēva pārņemtā deju mūzikas orķestra darbība. 1853. gadā kā šī orķestra diriģents sāka darboties komponista jaunākais brālis Jozefs, savukārt 1862. gadā – jaunākais brālis Eduards. No 1855. gada aizsākās J. Štrausa II orķestra regulāri vasaras vieskoncerti Krievijā, Pavloskas (Pēterburgas piepilsētas) greznajā dzelzceļa stacijā. Kopā ar brāļiem J. Štrauss II ar savu orķestri devās vieskoncertos uz citām valstīm, t. sk. 1870. gadā īstenojot ļoti veiksmīgu un panākumiem bagātu tūri Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV).

Līdztekus valšu un citu dejas žanru kompozīcijām plašu starptautisku slavu J. Štrauss II iemantoja ar savām operetēm, kuras mūzikas vēsturē uzskata par Vīnes operetes žanra klasikas pirmsākumu.

J. Štrausa II izcilo talantu radīt spilgtu koncertmūziku balles deju žanros novērtēja daudzi viņa laikabiedri. Citi šī žanra komponisti, piemēram, austrietis Karls Cīrers (Carl Michael Ziehrer) un franču mūziķis Emīls Valdteifels (Émile Waldteufel) bija J. Štrausa II sīvi sāncenši. Cīņā par Valša karaļa troni un slavu austriešu deju mūzikas komponists Filips Fārbahs (Philipp Fahrbach) vērpa intrigas, kas ilgāku laiku neļāva J. Štrausam II ieņemt imperatora galma balles mūzikas direktora amatu.

Slavenais franču komponists Žaks Ofenbahs (Jacques Offenbach) 19. gs. otrajā pusē paralēli Vīnes Valša karalim radīja Parīzes klasiskās operetes žanru, šādā muzikāli radošā konkurencē uz visiem laikiem nostiprinot žanra pozīcijas mūzikas kultūrā. J. Štrausa II valša mūziku atzinīgi vērtēja dižais vācu operkomponists Rihards Vāgners (Wilhelm Richard Wagner). Valša karalis draudzējās ar 19. gs. otrās puses vēlīnā romantisma simfoniskās mūzikas meistaru Johannesu Brāmsu (Johannes Brahms), veltot viņam kompozīciju “Miljoni, esiet apskauti!” (Seid umschlungen, Millionen!), tās nošurakstā J. Brāmss ierakstīja “Diemžēl autors nav Brāmss”. Savukārt cits vācu Štrausu dzimtas pārstāvis, komponists Rihards Štrauss (Richard Georg Strauss) norādīja, ka bez atmiņām par “Vīnes smaidošo ģēniju” viņš nebūtu komponējis savu slaveno valsi operā “Rozes kavalieris” (Der Rosenkavalier).

1899. gadā J. Štrauss II Vīnē strādāja pie baleta komponēšanas. Šajā laikā viņš saslima ar pneimoniju un 03.06. aizgāja mūžībā. J. Štrauss II apbedīts Vīnes Centrālajā kapsētā (Zentralfriedhof), pie viņa pēdējās atdusas vietas atrodas Valša karalim veltīts piemineklis.

J. Štrausa II mūzikas klāstu veido orķestrim komponētie deju žanru opusi (valši, polkas, kadriļas), militārie marši, operetes, kā arī mazāk zināmas kompozīcijas klavierēm un instrumentālajam ansamblim.

Daudzu desmitu deju žanru kompozīciju vidū galvenais, ar ko mūsdienās pazīstams komponists, ir valši (vairāk nekā 500). Turpinot tēva iesākto, J. Štrausam II bija izdevies piešķirt šai dejai spilgtas koncertmūzikas vaibstus, liekot vairākiem valšiem izskanēt izsmalcinātā faktūrā un simfoniskā orķestra dažādu tembru salikumu krāšņumā.

Kā atsevišķi vispazīstamākie J. Štrausa II orķestra valši ir, piemēram, “Pie skaistās, zilās Donavas” (An der schönen blauen Donau, 1867; sākumā valsis bija komponēts kā dziesma vīru korim ar pavadījumu, slavens kļuva tieši orķestra versijā), “Vīnes meža stāsti” (Geschichten aus dem Wienerwald, 1868), “Imperatora valsis” (Kaiserwaltzer, 1888). Līdzīgi kā tēvs, J. Štrauss I, arī Valšu karalis J. Štrauss II savas kompozīcijas veidojis pēc melodiju virknes principa, ļaujot izbaudīt valša līganā dejas soļa dažādas muzikālās nianses, pēkšņus noskaņu pavērsienus un kontrastus. Vienlaikus J. Štrausa II simfoniskie valši bija krietns solis tālāk žanra muzikālās izteiksmes daudzveidībā, spējā uzrunāt un apburt daudzus klausītājus, kuri šai mūzikai uzticīgi joprojām.

J. Štrauss II neizdzēšami iegājis un palicis mūzikas vēsturē kā Vīnes klasiskās operetes žanra radītājs, ko apliecina viņa 16 operetes. Piemēram, 1874. gadā Vīnē pirmizrādi piedzīvojušais “Sikspārnis” (Der Fledermaus) un 1885. gadā pirmiestudētais “Čigānu barons” (Der Zigeunerbaron) uzreiz uzrunāja publiku ar asprātīgiem sižetiem un dažos gadījumos ietvēra arī humoristisku kārtu sabiedrības kritiku, demonstrējot lieliskā muzikālā gaumē un žanram atbilstošā izsmalcināti spožā stilistikā īstenotu mūzikas partitūru. Libreti tika momentāni tulkoti citās valodās un J. Štrausa II operetes uzvestas visu Eiropas valstu teātros. Līdz pat mūsdienām J. Štrausa II operetes ir žanra zelta etalons, kurā īpaši valša žanrs muzikāli ir izgaismots visdažādākajās cilvēka jūtu pasaules un sociālo kontekstu niansēs, nepārspējami spilgtā melodiskajā ekspresijā.

J. Štrausa II dzimtās Vīnes pilsētas parkā (Stadtpark) 1921. gadā tika atklāts Valša karalim veltīts piemiņas monuments, kura centrā ir zeltīta mūziķa figūra ar vijoli rokās. Nams Vīnes ielā (Praterstasse), kurā kādreiz J. Štrauss dzīvoja, mūsdienās ir daļa no Vīnes muzeja (Wien Museum), tajā atrodas arī plaša Valša karalim veltīta ekspozīcija. 2015. gadā Vīnē tika atklāts Štrausu muzikālajai dinastijai veltīts muzejs, kura lielākā daļa ir veltīta J. Štrausam II.

J. Štrausa II tēls atspoguļots arī literāro darbu notikumu fonā. Piemēram, krievu rakstnieka Mihaila Bulgakova (Михаил Афанасьевич Булгаков) slavenajā romānā “Meistars un Margarita” (Мастер и Маргарита, 1928–1940) J. Štrauss II “ar savu izcilo mūziķu kapelu” piedalās Volanda rīkotajā sātana pusnakts ballē.

1972. gadā britu televīzijas kompānija English Associated Television producēja Štrausu muzikālajai dinastijai veltītu seriālu “Štrausu ģimene” (The Strauss Family). J. Štrauss II portretēts vairākās spēlfilmās, kuru vidū kā joprojām nevīstošs žanra klasikas paraugs ir Holivudas 1938. gada ekranizējums “Lielais valsis” (The Great Waltz, režisors Žiljēns Divivjē, Julien Duvivier).

Valša karaļa lomu tēlojis arī latviešu aktieris Ģirts Jakovļevs – spēlfilmā “Atvadas no Pēterburgas” (Прощание с Петербургом, režisors Jans Frīds, Ян Борисович Фрид, 1971). Spēlfilmas sižeta pamatā ir reāla epizode Valša karaļa biogrāfijā – laikā, kad J. Štrauss II ar savas dzimtas orķestri regulāri devās ar vasaras vieskoncertiem uz Pēterburgas piepilsētu Pavlovsku, viņš tur iepazinās un iemīlējās krievu aristokrātē Olgā Smirņitskā (Ольга Васильевна Смирнитская), veltot viņai savas kompozīcijas.

J. Štrausa II komponētā mūzika mūsdienas ir neatņemama dažādu muzikālu notikumu, teātra un kino pasaules sastāvdaļa. Savās animācijas filmās J. Štrausa mūziku izmantojis arī slavenais amerikāņu režisors multiplikators Volts Disnejs (Walt Disney).

Ar J. Štrausa II mūziku ir viens no populārākajiem baletiem Latvijas Nacionālās Operas un Baleta (LNOB) vēsturē – “Pie zilās Donavas” (horeogrāfe Helēna Tangijeva-Birzniece; pirmizrāde 1957. gadā). Horeogrāfiskajā stāstā par nelielas Austrijas pilsētiņas komponistu, viņa līgavu un slavenu galvaspilsētas aktrisi, kura caurbraucot sākumā piesaista komponista uzmanību, tomēr vēlāk viņš atgriežas pie savas iemīļotās – skan J. Štrausa II valšu, polku, maršu un citu kompozīciju mūzika. Kā muzikālie vadmotīvi šai baletizrādei izvēlētas slavenā valša “Pie skaistās, zilās Donavas” melodijas. Šis balets bijis ļoti populārs un LNOB vēsturē piedzīvojis trīs atjaunojumus 1987., 1994. un 2017. gadā.

1987. gadā pazīstamais holandiešu vijolnieks un diriģents Andrē Rjē (André Rieu) nodibināja pazīstamo Johana Štrausa orķestri (Johann Strauss Orchestra), kas ir plaši pazīstams Vīnes valšu komponistu dinastijas mūzikas popularizācijā mūsdienās.