R. Vāgners bija ļoti ražīgs publicists, bieži publicējās dažādos laikrakstos, sarakstīja daudz izvērstus teorētiskus darbus. Arī visu savu operu (mūzikas drāmu) libretus R. Vāgners sacerēja pats.
Pirmajos Šveicē pavadītajos gados R. Vāgners sarakstīja vairākus teorētiskus darbus: “Nākotnes mākslas darbs” (Das Kunstwerk der Zukunft, 1849), “Māksla un revolūcija” (Die Kunst und die Revolution, 1850), “Opera un drāma” (Oper und Drama, 1851) un citus. Tajos, it sevišķi pēdējā, viņš izvērsa plašu kritiku par sava laika opermākslas attīstības stāvokli un izklāstīja savus uzskatus par mūzikas drāmu kā visaptverošu mākslas darbu, kurā mūzikai, poēzijai, skatuviskajam noformējumam un citiem elementiem jābūt organiski saistītiem, lai vispilnīgāk izteiktu mākslas darba saturu un mērķi. Vēlākajos gados R. Vāgners turpināja attīstīt un izklāstīt savus teorētiskos uzskatus gan par mākslu un mūziku, gan arī par politiku, reliģiju un citām dzīves sfērām darbos “Vācu māksla un vācu politika” (Deutsche Kunst und Deutsche Politik, 1868), “Par diriģēšanu” (Über das Dirigieren, 1869), “Bēthovens” (Beethoven, 1870), “Reliģija un māksla” (Religion und Kunst, 1880) u. c.
Lai arī R. Vāgnera uzskati dzīves gaitā ir mainījušies un attīstījušies, savos teorētiskajos sacerējumos R. Vāgners ir formulējis vairākas koncepcijas, kuras praksē viņš īstenoja savās operās (mūzikas drāmās). Viens no tiem ir t. s. “nepārtrauktās melodijas” koncepts, kas būtībā ir atteikšanās no ierastā operas dalījuma noslēgtos “numuros” (ārijās, ansambļos, koros, kurus savā starpā saista rečitatīvi vai runāts teksts). Tā vietā R. Vāgners uzstāja uz darbības, sižeta attīstības, mūzikas nepārtrauktību, kad viens notikums vai darbība pāriet nākamajā, bez noteikta sākuma vai beigu punkta (izņemot operas vai cēliena sākumu un beigas). Pieņemts uzskatīt, ka šo konceptu R. Vāgners pilnībā sāka izmantot no operas “Tristans un Izolde”, lai gan vismaz daļēja šo ideju īstenošana redzama arī viņa agrākajās operās “Tanheizers” un “Loengrīns”.
Ļoti nozīmīga R. Vāgnera teorētisko konceptu daļa ir ideja par vadmotīviem (R. Vāgners savos darbos lietoja apzīmējumus motiv ‘motīvs’, tematischen motiven ‘tematiskie motīvi’ vai citus līdzīgus nosaukumus, kurus mūzikas teorijā visbiežāk dēvē par Leitmotiv) – mūzikas frāzēm, kuras raksturo kādu tēlu, objektu vai darbību. Šādus vadmotīvus viņš plaši izmantojis savās operās (mūzikas drāmās, it īpaši “Nībelungu gredzenā”).
Viena no kontraversālākajām R. Vāgnera publicistikas iezīmēm cita starpā ir viņa antisemītiskie uzskati. Teorētiskā līmenī viņš tos izklāstījis pamfletā “Jūdaisms mūzikā” (tulkots arī kā “Žīdisms mūzikā”, Das Judenthum in der Musik, 1850), kurā viņš noliedz ebreju spēju radīt pilnvērtīgus mākslas darbus un ebreju komponistu radīto mūziku raksturo kā seklu, bez mākslinieciskās vērtības. Šajā pamfletā atrodami arī personiski uzbrukumi agrākajam R. Vāgnera labvēlim un atbalstītājam Dž. Meierbēram un ebreju izcelsmes vācu komponistam Fēliksam Mendelsonam (Jakob Ludwig Felix Mendelssohn Bartholdy).