Žanra aizsākumi meklējami jau renesanses un baroka laikmetā Andrea Gabrielli (Andrea Gabrielli) daiļradē. Klasiskās simfonijas žanra priekštecis ir instrumentāls (orķestra) mūzikas žanrs sinfonia, kurš 17. gs. un 18. gs. sākumā tika lietots kā “atvēršanas mūzika” (uvertīra) pirms operām, kantātēm u. c. vokāli simfoniskiem darbiem, pakāpeniski ieguva aizvien lielāku autonomiju un klasicisma laikmetā transformējās par simfonijas žanru. Ievērojamākos darbus šajā žanrā rakstījuši Džovanni Sammartini (Giovanni Battista Sammartini) un Johana Sebastiāna Baha (Johann Sebastian Bach) dēli.
Sinfonia transformācijas par simfoniju saistās ar Manheimas skolas (Mannheimer Schule) komponistu darbību (Johans Štāmics, vācu Johann Wenzel Anton Stamitz, čehu Jan Václav Antonín Stamic; Francs (Františeks) Benda, Franz (František) Benda, Jozefs Mislivečeks, Josef Mysliveček u. c.), kas ir inspirāciju pamats klasicisma laikmeta simfoniskajiem meklējumiem un žanra aktualizācijai. J. Haidna un V. A. Mocarta daiļradē bija vērojama žanra sistematizācija un standartizācija; nostabilizējās klasiskais simfonijas četrdaļu cikls un sonātes [allegro] forma, kā arī veidojās dažādi simfonijas dramaturģijas un koncepcijas tipi atbilstoši komponista vēstījuma saturam.
Jauns radikāls un revolucionārs pavērsiens notika L. van Bēthovena daiļradē, kuram simfonija kļuva par sociālu vēstījumu un no sākotnējā izklaides funkcionālā izmantojuma pārvērtās par filozofisku, analītisku un konceptuālu žanru.
Romantisma laikā turpinājās simfonijas intensīva attīstība gan vācu – austriešu (Francs Šūberts, Franz Peter Schubert, Fēlikss Mendelsons, Jakob Ludwig Felix Mendelssohn Bartholdy, A. Brukners, J. Brāmss), gan arī nacionālo skolu komponistu daiļradē (Francijā Hektors Berliozs, Louis-Hector Berlioz, Sezārs Franks, César-Auguste-Jean-Guillaume-Hubert Franck; Čehijā Antonīns Dvoržāks, Antonín Leopold Dvořák, Bohuslavs Martinū, Bohuslav Jan Martinů; Polijā Mečislavs Karlovičs, Mieczysław Karłowicz, Karols Šimanovskis, Karol Maciej Szymanowski; Krievijā A. Borodins, P. Čaikovskis, Aleksandrs Skrjabins, Александр Николаевич Скрябин, Sergejs Rahmaņinovs, Сергей Васильевич Рахманинов, A. Glazunovs; Somijā Ž. Sibeluss; Zviedrijā Hugo Alvfēns, Hugo Emil Alfvén, Francs Bervalds, Franz Adolf Berwald; Dānijā Karls Nīlsens, Carl Nielsen, u. c.). Šajā laikā simfonija kļuva daudzveidīgāka gan formas, gan satura ziņā. Notika gan žanra monumentalizācija (A. Brukners, G. Mālers), gan arī radās žanra alternatīvas – viendaļīgā simfoniskā poēma (Ferenca Lista, Franz (Ferenc) Listzt, “Prelīdes”, Les Préludes), kurā apvienojas un koncentrējas klasicisma laika sonātes cikla un sonātes forma, simfoniskā svīta (Nikolajs Rimskis-Korsakovs, Николай Андреевич Римский-Корсаков, “Šeherezade”, Шехерезада, u. c.). Romantisms piedāvā arī mūzikas un literatūras tēlainības sintēzi, kur noteicošais ir programmatisms – verbālais literārais vēstījums. Romantiskās simfonijas virsotne – G. Mālera daiļrade, kuram simfonija ir pasaules pārveides idejas filozofisks vēstījums.
