Ģederts Ramans ir viens no ievērojamākajiem padomju okupācijas laika Latvijas simfoniķiem un estrādes pionieriem. Darbojies akadēmiskajā un estrādes mūzikas žanrā, skaņu režisors, pedagogs, kolektīvu vadītājs, Latvijas komponistu savienības priekšsēdētājs (1968–1984). Ģ. Ramans 20. gs. 70. gados iedibināja arī populārās “Mūzikas dienas”.
Ģederts Ramans
latviešu komponists
Saistītie šķirkļi
Satura rādītājs
Ģimene, bērnība un izglītība
Ramanu dzimtā vārdu – Ģederts – manto dēls katrā nākamajā paaudzē. Komponista tēvs Ģederts Ramans ir viens no Latvijas Universitātes (LU) ģeogrāfijas mācībspēks, bija precējies vairakkārt, viņam bija pieci bērni. Dēls Ģederts piedzima ar sievu Nelliju, pēc profesijas vecmāti. Ģimene, kurā Ģederts spēlēja vijoli, bet Nellija – klavieres, pārcēlās uz Daugavpili, taču laulība izira. Deviņu gadu vecumā Ģ. Ramans iestājās Daugavpils mūzikas skolā. Tur viens no viņa skolotājiem bija tautasdziesmu apdarinātājs un komponists Alfrēds Feils. Ģ. Ramans mācījās gan klavieru, gan vijoļspēli, taču Otrā pasaules kara gados regulāras mūzikas nodarbības bija jāpārtrauc.
Ģ. Ramans sāka mācīties Mežotnes lauksaimniecības vidusskolā. Tur Pētera Viduleja vadībā darbojās pūtēju orķestris, par kura dalībnieku kļuva arī Ģ. Ramans. Pēckara gados iestādi reorganizēja par Saulaines lauksaimniecības tehnikumu, Ģ. Ramans tur vadīja pašdarbības džeza ansambli (divi saksofoni, klarnete, trompete, akordeons, bungas, klavieres), radās pirmie mēģinājumi kompozīcijā. Jaunietis apguva klarnetes un akordeona spēli, ar ansambli muzicēja sarīkojumos un kāzās. Pēc tehnikuma absolvēšanas, ieguvis agronoma specialitāti, Ģ. Ramans iestājās LVU Ģeoloģijas-ģeogrāfijas fakultātē, kurā mācījās par meteorologu līdz 1950. gada martam, bet to nepabeidza. Mūzika guva virsroku: 1947. gadā jauneklis tika uzņemts Jāzepa Mediņa Mūzikas vidusskolas kordiriģēšanas nodaļā. Tur viņa spilgtās dotības ievēroja pedagogs Jānis Līcītis un ierosināja pamēģināt spēkus arī kompozīcijā. Nepabeidzis mūzikas vidusskolu, Ģ. Ramans 1950. gadā iestājās Latvijas Valsts konservatorijā (LVK), kur nonāca profesora un simfoniķa Ādolfa Skultes kompozīcijas klasē.
Līdztekus studijām Radiofona mākslinieciskais vadītājs Jānis Ivanovs uzaicināja topošo komponistu strādāt par skaņu režisora jeb toņmeistara Latvijas Radio. Vienlaikus Ģ. Ramans praktizēja skaņu režisora darbā arī Latvijas Televīzijā (LTV), uz kuru saņēma norīkojumu pēc LVK beigšanas 1955. gadā, diplomdarbā izstrādājot 1. simfonijas pirmo daļu (pabeigta 1957). Turpmāk skaņraža daiļrade līdz 20. gs. 70. gadiem virzījās divās paralēlās plūsmās – akadēmiskajā un estrādes žanrā.
Ģ. Ramana brālis Kamils Arturs Ramans bija par Latvijas ainavu pētniecības pamatlicējs, ģeogrāfs; viņa pirmā sieva – satīriķe Mirdza Ramane – radīja populāro komiksu un televīzijas seriālu varoņa Hugo Diega tēlu. Komponista māsa Edīte Freimane bija dziedāšanas un kora skolotāja Rīgas 49. vidusskolā. Laulībā ar pianisti-koncertmeistari Laimu dzimušas divas meitas – Ilze un Kristīne.
Profesionālā darbība
50. gadi
Ģ. Ramans bija viens no pirmajiem profesionālajiem skaņražiem Latvijā, kas atsaucās tolaik jaunajiem skaņražiem izplatītajam aicinājumam pievērsties estrādes žanra jaundarbu radīšanai saskaņā ar Komunistiskās partijas un valdības kultūrpolitikas direktīvām. Būdams praktiķis un vadījis pašdarbnieku kolektīvus jau agrā jaunībā, viņš uzņēmās vadīt Latvijas arodbiedrību Republikāniskās padomes Kultūras nama estrādes orķestri (1957); tā repertuāra vajadzībām sacerēja dziesmas, instrumentālus skaņdarbus, aranžēja citu autoru sacerējumus. Ģ. Ramana skaņdarbus atskaņoja 1957. gadā dibinātais Rīgas estrādes orķestris (REO), dziesmas, lielākoties ar Alfreda Krūkļa dzeju, ieskaņoja Edgars Zveja (“Dziesma par Daugavas tiltu”, “Ja tev cits labāks liekas”, “Pulksteņa dziesma meitenei”), koncertos tās dziedāja REO solisti. Viņa estrādes mūzikas stiprās puses bija melodiskums, spilgts tematisms, līniju skaidrība un asprātīgi aranžējumi.
Ģ. Ramans pievērsās radio teātra mūzikai (“Princis un ubaga zēns”, “Laimes putns” u. c.), sacerēta mūzika Andreja Upīša romāna “Ziemeļu vējš”, Raiņa darba “Ģirts Vilks” (1959) uzvedumam LTV (1957).
1960. gadā Valsts Rīgas operetes teātrī uzvesta Ģ. Ramana operete “Kaijas bez jūras” (librets, dziesmu vārdi – A. Krūklis), kas vēstīja par latviešu gaitām Brazīlijā. Pēc Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (LPSR) Kultūras ministrijas rīkojuma kā mākslinieciski nevērtīgu to drīz vien noņēma no repertuāra. Reizē ar opereti Ģ. Ramans strādāja pie savas 2. simfonijas un dziesmu cikla “Ziedi” ar Ziedoņa Purva dzeju.
60. gadi
Kā skaņradis viņš turpināja sadarboties ar REO un Raimonda Paula trio, kas atskaņoja viņa instrumentālos skaņdarbus “Klibais metronoms”, “Melodija”, “Modernā lelle”, “Fantastiska deja”, “Akrobāti”, Bossa nova, “Groteska etīde”. Ģ. Ramana kā akadēmiski izglītota komponista daiļrade kļuva par paraugu jaunākajiem kolēģiem, viņa jaunāko dziesmu (“Studentu dziesma”, “Skaistākā jūra, mīļākais krasts”, “Lai kuģi peld”, “Rīga mostas” u. c.) notis ar vārdiem publicēja okupētās Latvijas centrālajos laikrakstos un žurnālos, iekļāva dažādu solistu un vokālo ansambļu repertuārā, ieskaņoja un raidīja radio. 1964. gadā par hitu kļuva viņa estrādes dziesma “Man šodien 18 gadu” (Ārija Silabriede) Margaritas Vilcānes un REO priekšnesumā.
Ģ. Ramans bija pirmais komponists, kas Latvijā džeza elementus sekmīgi integrēja simfoniskajā mūzikā ("Koncerts saksofonam stīgu orķestrim, klavierēm un timpāniem", 1962, solists Alnis Zaķis).
Tikmēr uz citām skatuvēm skanēja 2. simfonija (1965), simfoniskā poēma “Krāces apiet nav laika” (1967), svīta pūtēju kvintetam, kordziesmas. Ar agrāk iecerēta baleta materiāliem tapa “Divertisments flautai, trompetei, klavierēm un sitamajiem instrumentiem ar stīgu orķestri” (1964). Sacerēta mūzika teātra izrādēm “Trešais vārds”, “Atvadas baltajām naktīm”, “Divpadsmitā nakts”, “Mans nabaga Marats” Latvijas Nacionālajā teātrī, “Trīspadsmitā” LPSR Valsts Jaunatnes teātrī u. c. Radioteātrim tika sakomponēta mūzika uzvedumiem “Kaķīša dzirnavas”, “Vientuļais vēzītis un roze” u. c. Valsts Rīgas Operetes teātrī tika uzvesta estrādes hiperbola “Sālsmaize Kartupeļu ielā” (1969).
Līdztekus komponēšanai Ģ. Ramans strādāja par kompozīcijas pedagogu Emīla Dārziņa speciālajā mūzikas vidusskolā (1961–1973), LTV par skaņu režisoru, arī galveno skaņu režisoru. 1968. gadā skaņradi ievēlēja par LPSR Komponistu savienības valdes priekšsēdētāju, šo amatu Ģ. Ramans ieņēma trīs termiņus pēc kārtas (1968–1984). 1969. gadā viņam piešķirts LPSR Nopelniem bagātā mākslas darbinieka goda nosaukums.
70. gadi
Par Ģ. Ramana aizraušanos ar estrādi un teātri liecināja horeogrāfiskā poēma “Cilvēks un jūra”, virkne miniatūru. Kā šo sfēru hibrīds gandrīz vienlaikus ar Trešo simfoniju 1970. gadā tapa Concerto leggiero deviņiem džeza mūziķiem un stīgu orķestrim”, kur relatīvi patstāvīgas līnijas ir gan džeza strāvojumam, gan simfoniskajai domāšanai, kas brīžam saplūst vienotā simfodžeza gultnē.
Attālinoties no estrādes, Ģ. Ramans sacerēja tikai dažas dziesmas (“Vakara saulei”, “Baltie mirkļi” u. c.), vietā stājās interese par kino mūziku (““Tobago” maina kursu”, 1965, “Ceļa zīmes”, 1968, “Šauj manā vietā”, 1970), radīta mūzika animācijas filmām (“Caps meklē”, “Zaķa kāposti” u. c.). 1973. gadā komponists sāka pedagoģisko darbu kā docents LVK; par vienu no Ģ. Ramana būtiskākajiem ieguldījumiem mūzikas dzīves organizēšanā kļūst “Mūzikas dienu” iedibināšanu 70. gadu otrajā pusē. Šajos pasākumos dažādās Latvijas pilsētās piedalījās Valsts simfoniskais orķestris, operas solisti, skaņraži, mūziķi, kolektīvi, skanēja daudzveidīgs repertuārs, popularizējot latviešu autoru jaunradi.
80.–90. gadi
80. gados un turpmāk Ģ. Ramana radošā jauda īstenojās vairākās simfonijās (7.–9. simfonija), nostiprinot šā žanra līdera statusu Latvijā. Sacerēta kantāte “Mīlestības testaments” vīru korim, sonāte klarnetei un klavierēm (1987). Kopš XV Vispārējiem dziesmu un deju svētkiem Ģ. Ramana kora dziesmas regulāri iekļautas svētku repertuārā.
Komponista dzīvesceļš noslēdzās 22.06.1999., pēc nāves Ģ. Ramana darbi kļuvuši par retumu koncertrepertuārā.
Nozīmīgākie darbi
Deviņas simfonijas, simfoniskā poēma “Krāces apiet nav laika”, kora dziesmu cikls “Pelēkā zeme”, kantāte “Saules stundā”, koncerts saksofonam, Concerto leggiero, kora, bērnu, estrādes dziesmas.
Vērtējums un nozīme
Kopš pirmajiem daiļrades gadiem 20. gs. 50. gadu sākuma Ģ. Ramana daiļrade virzījās trijos virzienos – simfoniskā mūzika, mūzika teātru uzvedumiem un raidlugām, kā arī estrādes mūzika, pēdējai no skaņraža interešu loka pazūdot 70. gadu pirmajā pusē.
Ģ. Ramans ir deviņu simfoniju, vairāku kantāšu, arī baleta (“Brīnišķīgais saldējuma krāsas uzvalks”, pēc Reja Bredberija, Ray Douglas Bradbury, stāsta motīviem, 1976), divu operešu autors, sacerēta kamermūzika, kora dziesmas, dziesmas bērniem u. c.
Komponista skaņdarbos un pasaules redzējumā dominē lirika, vienlaikus viņa rokrakstam piemita pamatīgums un plašums, tam raksturīga episki vēstoša noskaņa, kādā sacerēta 3. simfonija (1970) un 5. simfonija (1977), kora cikls “Mana pelēkā zeme” (1971), kantāte “Dzimtās zemes balss” (1980). Radīta virkne, no vienas puses, komunistisko režīmu slavinošu darbu, piemēram, 2. simfonija veltīta LPSR republikas dibināšanas 25. gadadienai, 5. simfonija (1977) – Oktobra apvērsuma 60. gadadienai, simfoniskā poēma “Piemineklis” (1959) veltīta 1905. gada cīnītājiem utt. Šīs bija virspusējas nodevas sistēmai, kuras cildināšanai skaņradis nodevās bez entuziasma.
Tā kā Ģ. Ramans mūzikā bija ielauzies paša spēkiem, turklāt salīdzinoši vēlu, daiļrades pirmsākumos viņš lielu uzmanību veltīja sadzīves dziesmām, estrādes žanram, vadīja kolektīvus, viņa skaņdarbus izpildīja pirmais profesionālais estrādes orķestris REO. Ģ. Ramana estrādes dziesmas ieskaņoja Latvijas populārākie solisti Ojārs Grinbergs, Viktors Lapčenoks, M. Vilcāne, Andrejs Lihtenbergs, visvairāk – E. Zveja. Viņa dziesmām raksturīgs demokrātiskums melodikā un izteiksmes līdzekļos, kas veidojies sadzīves mūzikas ietekmē.
Ģ. Ramans ilgstoši strādājis Latvijas Radio un LTV kā skaņu režisors, bijis kompozīcijas un citu priekšmetu pedagogs Emīla Dārziņa speciālajā mūzikas vidusskolā un LVK. Pie viņa mācījušies Imants Zemzaris, Pēteris Plakidis, Mārtiņš Brauns, Gunārs Freidenfelds, Jānis Porietis, Roberts Liede, Jānis Petraškevičs, Armands Strazds, Ģirts Bišs, Rolands Kronlaks u. c.
Diskogrāfija
MP*, “Svīta pūšamo instrumentu kvintetam”, Līgo, 1961.
LP**, “Concerto leggiero; Koncerts saksofonam; Divertisments”, Melodija, 1972.
LP, “4. Simfonija; Mūzikas stīgu orķestrim un četrām flautām”, Melodija, 1975.
MP, “Dziesmas bērniem”, Melodija, 1978.
MP, “Mazā regate (kantāte zēnu korim)”, Melodija, 1981.
LP, “6. Simfonija; Koncerts obojai un angļu ragam”, Melodija, 1986.
* mazā skaņuplate
** vinila skaņuplate