Jau senajā Ēģiptē spēlēts klarnetes tipa instruments arguls (arghul), vēlāk Itālijā čaramella (ciaramella). Izgatavoti no māla (keramikas), klarnetei līdzīgi tautas instrumenti ir Lietuvā birbine (birbyné) un Ungārijā tarogato (tárogató).
Klarnetes tiešais priekštecis ir šalimo (franču chalumeau) – viendabīgas mēlītes pūšaminstruments, izplatīts Francijā 16.–17. gs., kas toreiz jau bija atdalījies no kopīgas instrumentu grupas, kuras sauca par šalmejām. Šā instrumenta rekonstrukciju, krasi paplašinot diapazonu un dinamiskās iespējas, veica vācu meistars no Nirnbergas Johans Kristofs Denners (Johann Christoph Denner) – pirmais paraugs ap 1690. gadu. Klarnetes konstrukcijai uzlabojoties, ap 1740. gadu tā tika jau iekļauta orķestrī. 1812. gadā vācu instrumentu būvētājs Ivans Millers (Iwan Müller) prezentēja klarneti, kurai bija uzlabota vārstu konstrukcija, tādejādi liekot pamatus vācu sistēmas klarnetei. 1839.–1843. gadā fanču klarnetes spēles profesors Jasints Klozē (Hyacinthe Klosé) un franču instrumentu būvētājs Ogists Buffē jaunākais (Auguste Buffet jeune), ietekmējoties no vācu flautu būvētāja Teobalda Bēma (Theobald Böhm) idejām, izveidoja jaunu klarneti ar citu toņcaurumu un vārstu sistēmu (patents 1844. gadā), liekot pamatus franču jeb Bēma sistēmai.