Nosaukums radies sākotnēji klarnetes izmantojot, lai aizstātu grūti spēlējamās baroka trompetes klarino (clarino). Klarnete sastāv no cilindrveida koka (retāk mākslīga materiāla) korpusa, kurā iekonstruēta vārstu sistēma. Pūšot instrumentā, gaisa stabu iesvārsta vienkārša bambusniedres mēlīte, kas piestiprināta pie knābjveida iemutņa. Klarnete ir transponējošs instruments, kurai notis raksta diapazonā: e-a³(c⁴).

Jau senajā Ēģiptē spēlēts klarnetes tipa instruments arguls (arghul), vēlāk Itālijā čaramella (ciaramella). Izgatavoti no māla (keramikas), klarnetei līdzīgi tautas instrumenti ir Lietuvā birbine (birbyné) un Ungārijā tarogato (tárogató).

Klarnetes tiešais priekštecis ir šalimo (franču chalumeau) – viendabīgas mēlītes pūšaminstruments, izplatīts Francijā 16.–17. gs., kas toreiz jau bija atdalījies no kopīgas instrumentu grupas, kuras sauca par šalmejām. Šā instrumenta rekonstrukciju, krasi paplašinot diapazonu un dinamiskās iespējas, veica vācu meistars no Nirnbergas Johans Kristofs Denners (Johann Christoph Denner) – pirmais paraugs ap 1690. gadu. Klarnetes konstrukcijai uzlabojoties, ap 1740. gadu tā tika jau iekļauta orķestrī. 1812. gadā vācu instrumentu būvētājs Ivans Millers (Iwan Müller) prezentēja klarneti, kurai bija uzlabota vārstu konstrukcija, tādejādi liekot pamatus vācu sistēmas klarnetei. 1839.–1843. gadā fanču klarnetes spēles profesors Jasints Klozē (Hyacinthe Klosé) un franču instrumentu būvētājs Ogists Buffē jaunākais (Auguste Buffet jeune), ietekmējoties no vācu flautu būvētāja Teobalda Bēma (Theobald Böhm) idejām, izveidoja jaunu klarneti ar citu toņcaurumu un vārstu sistēmu (patents 1844. gadā), liekot pamatus franču jeb Bēma sistēmai.

Mūsdienu praksē visbiežāk izmanto franču sistēmas klarnetes. Vācu sistēmas klarnetes galvenokārt spēlē Vācijā un Austrijā. Atšķirībā no pārējiem koka pūšaminstrumentiem, kuriem t. s. pārpūšana (gaisa strūklas pastiprināšana) dod oktāvu augstāku skaņu, klarnetei šis intervāls ir duodecima. Tas sarežģī spēles tehniku un tādēļ ir sastopamas dažāda skaņojuma klarnetes: in B, in A, in C un citas. Notis raksta vijoles atslēgā. Pastāv vairāki klarnetes paveidi: mazā jeb pikoloklarnete in Es, alta klarnete in F (bassethorns), basklarnete (skan oktāvu zemāk par klarneti in B), kontrbasklarnete (skan oktāvu zemāk par basklarneti).

Klarnetes plaši lieto gan par soloinstrumentu, gan dažādu ansambļu, simfonisko orķestru un pūtēju orķestru sastāvā, arī džeza mūzikā un tautas mūzikas ansambļos. Simfoniskajā orķestrī parasti izmanto 2–4 klarnetes, vienu mazo klarneti in Es, vienu basklarneti.

Nozīmīgākie skaņdarbi klarnetei: austriešu komponista Volfganga Amadeja Mocarta (Wolfgang Amadeus Mozart) Koncerts klarnetei ar orķestri La mažorā (KV622, 1791); vācu komponistu Karla Marijas fon Vēbera (Carl Maria Friedrich Ernst von Weber) Koncertīno klarnetei ar orķestri op. 26 (1811); 1. un 2. koncerts klarnetei ar orķestri (op. 73 un 74, visi 1811), Roberta Šūmaņa (Robert Schumann) “Trīs Fantāzijskaņdarbi klavierēm un klarnetei” (Fantasiestücke op. 73 für Klavier und Klarinette, 1849), Johannesa Brāmsa (Johannes Brahms) Divas sonātes klarnetei un klavierēm op. 120 (1894); Paula Hindemita (Paul Hindemith) Sonāte klarnetei un klavierēm (1939) un koncerts klarnetei ar orķestri (1947); franču komponistu Kamila Sensānsa (Charles Camille Saint-Saëns) Sonāte klarnetei un klavierēm op. 167 (1921), Kloda Debisī (Claude Debussy) "Pirmā rapsodija klarnetei ar orķestri" (Première Rhapsodie, 1909–1910), Frensisa Pulenksa (Francis Poulenc) Sonāte klarnetei un klavierēm (FP 184, 1962); amerikāņu komponista Leonarda Bernstaina (Leonard Bernstein) Sonāte klarnetei un klavierēm (1941–1942).

Pazīstamākie 20. gs. 2. puses un 21. gs. klarnetisti: vācu mūziķi Sabīne Meijere (Sabine Meyer), Eduards Brunners (Eduard Brunner), austriešu – Andreass Otenzamers (Andreas Ottensamer), franču – Pols Meiers (Paul Meyer), amerikāņu izcilais džeza un arī klasiskās mūzikas klarnetists Bendžamins Gudmens (Benjamin David Goodman), Ričards Stolcmans (Richard Stoltzman), Čārlzs Naidiks (Charles Neidich), zviedru mūziķis Martins Frests (Martin Fröst), somu – Kari Krīku (Kari Kriiku).