Latviešu tautas mūzika vēsturiski ir latviešu zemniecības un sīkpilsonības muzicēšanas prakšu un mūzikas stilu kopums, kas galvenokārt pārmantots bez raksta pastarpinājuma. Kopš 20. gs. 2. puses tā ietver arī prakses, kas attīstītas folkloras ansambļu darbībā, un mūsdienās daudzveidīgi mijiedarbojas ar dažādām populārās mūzikas formām, džezu un citiem. Dokumentēta kopš 19. gs. 60. gadiem. Tajā izšķirams senais un jaunais slānis.

Senā slāņa stili sakņojas Baltijas pirmskristianizācijas kultūrā un ir cieši saistīti ar senajām ģimenes, gadskārtu un darba ieražām. Melodijas ir pārsvarā šaura apjoma, modālas, tikai ar klasiskajiem – dainu – tekstiem. Senā slāņa centrālais stils ir teiktās melodijas (rečitatīvi), kurās melodiju un ritmiku ietekmē runas plūsma. Teiktās melodijas bagātīgi variējas un ir multifunkcionālas – viens un tas pats melodiskais modelis lietots dažādās ieražās, taču ikreiz kombinācijā ar attiecīgās ieražas tekstu kopām. Kurzemes dienvidrietumos, Vidzemes dienvidos un austrumos, vietām Latgalē un Augšzemē teiktās melodijas dziedāja ar burdonu – uz viena vai pamīšus diviem toņiem stieptu pavadījuma balsi. (Plaši pazīstams piemērs – suitu godu balss. Latvijas austrumu daļā t. s. sillabiskais burdons veidojās kā uz viena un tā paša, vai pamīšus diviem blakus toņiem rečitēta balss.) Svarīgs senais stils ir arī gadskārtu ieražu refrēndziesmas (pazīstamākais veids – līgotnes). To izplatība vēsturiski aptvēra Latvijas austrumu daļu. Tas bagātīgi pārstāvēts arī Igaunijas dienvidu un Lietuvas austrumu daļā. Senajā slānī ietilpst arī daudzas mazas stilistiskas vienības – brīvā dabā plaši un lēni dziedamās pavasara melodijas ar burdona pavadījumu Bārtas un Nīcas pagastos Kurzemē un tām visai līdzīgās Ziemeļlatgales mēslu talku melodijas (arī ar burdonu), Dienvidlatgales pļaujas dziesmas un citas.

Tiek pieņemts, ka jaunais slānis sācis veidoties 18. gs. 2. pusē, par nosacītiem atskaites punktiem uzskatot Vecā Stendera grāmatas “Jaunas ziņģes” (1774) un “Ziņģu lustes” (1789). Jaunā slāņa melodijas parasti ir mažorā, ar vidēju vai plašu apjomu. To veidojumā spēcīgi Centrāleiropas iespaidi, taču ir arī vēlīnās krievu un ukraiņu tautasdziesmas un dejas elementi. Jaunā slāņa melodijas ir daudz neatkarīgākas no ieražām un atšķirībā no senajām daudz ciešāk turas kopā ar noteiktu tekstu. Jaunā slāņa iezīmīgs stils ir ziņģes. To teksti neatbilst klasiskās tautasdziesmas kanoniem, un to autorība nereti ir zināma. Plaša pārejas josla šo stilu saista ar tādu latviešu kultūras fenomenu kā šlāgeris. Kopš 19. gs. 70.–90. gadiem dažādas Centrāleiropas balles dejas (polka, valsis u. c.) ieguvušas stabilu vietu latviešu tautas mūzikas visjaunākajā slāņojumā, līdz ar tām – deju kapelu muzicēšana. Senā un jaunā slāņa ilgstošās mijiedarbības rezultātā izveidojies plašs starpslānis, ko veido melodijas ar jauktiem senas un jaunas cilmes elementiem. Latgalē līdzīgi tautasdziesmām, daļēji mutiskā tradīcijā, pastāv daži katoļu mūzikas veidi – mirušo ofīcijs (tautā saukts saļmas, saļmis u. tml.), kas ir psalmodisks aizlūgums par mirušajiem, un katoļu dziesmas. Gan dziesmu, gan mirušo ofīcija tekstu avots ir katoļu lūgšanu grāmatas, kuru pirmie izdevumi – tāpat kā abu mūzikas veidu ieviešana – saistīti ar jezuītu misionāru darbību Latgalē 18. gs. 70.–90. gados. Melodijas ļaudis zina no galvas un pārmanto mutiski. Gan katoļu žanri, gan tautasdziesmas Latgalē, ļaudīm pulkā dziedot, visbiežāk ir daudzbalsīgas – t. s. vēlīnā homofonā jeb harmoniskā daudzbalsība. Gandrīz nepētīts vēl arvien ir luteriskā korāļa tautiskais lietojums Vidzemē, Kurzemē un Zemgalē. Tautas instrumentālā – stabuļu, dūdu, kokļu un citu instrumentu – mūzika pārstāvēta nesalīdzināmi mazāk nekā vokālā. Domājams, ka šī disproporcija daļēji atspoguļo ilgstoši pastāvējušo uzstādījumu, ka vākšanā priekšroka dodama vokālajai mūzikai.

Mūsdienās, pateicoties Ulda Austriņa, Vara Auziņa, Gunāra Igauņa, Ģirta Laubes, Oskara Patjanko, Ilmāra Pumpura, Andra Rozes un citu iniciatīvām, popularitāti ieguvušas tautas instrumentu būves meistardarbnīcas. Tradicionālajiem instrumentiem veltīts festivāls ir “Dzīvā mūzika” (kopš 2002). Tas ilgst 2–3 dienas, katru reizi veltīts kādam citam instrumentam un notiek kādā citā Latvijas vietā, ietver nelielus koncertus un meistarklases. Etnogrāfiskajām koklēm bija veltīts ikgadējs pasākums (2003–2013) Dekšārēs, kokļu meistara Donāta Vucina mājās. Medņevas pagastā notiek ikgadējs ermoņiku spēlmaņu pasākums “Ermoņiku skaņas” (kopš 2005). Daudzviet Latvijā tiek rīkoti tautas muzikantu svētki. Šī tradīcija izveidojusies, galvenokārt pateicoties pētnieces un organizatores Ivetas Dukaļskas iniciatīvām. Pirmās liecības, kas priekšvēsta folkloras ansambļu rašanos, rodamas jau 19. gs. beigās. III Vispārējo latviešu dziesmu svētku (1888) goda mielastā notika apdziedāšanās, ko bija inscenējis Vīgneru Ernests ar galvenajām dziesmu teicējām – aktrisēm Daci Akmentiņu un Maiju Brigaderi. Starpkaru Latvijā Ludis Bērziņš uz Rīgu vairākkārt ataicināja izcilas teicējas un dziedātāju grupas, lai iepazīstinātu ar viņu prasmēm galvaspilsētas intelektuāļus.

Pēc padomju okupācijas 1940. gadā un Otrā pasaules kara vērienīgu attīstību guva tautas deju ansambļi (“Vektors”, “Liesma”, "Dancis”, “Daile” u. c.). Daži no tiem (piemēram, “Daile”) bija profesionāli ansambļi, taču pārsvarā tie darbojās padomju amatiermākslas – t. s. pašdarbības – ietvarā. 20. gs. 50. un 60. gados darbojās arī daudzi etnogrāfiskie ansambļi: “Rikava” (kopš 1954), “Suitu sievas” (kopš 1955) un citi. (Daži, piemēram, Bārtas ansamblis par savu sākotni uzskata 1929. gadu, Nīcas ansamblis – 1921. gadu.) Etnogrāfisko ansambļu repertuārā tautas mūzika pārstāvēta gan tradicionālās, gan stilizētās formās.

 20. gs. 70. gadu beigās sākotnēji pilsētās radās folkloras ansambļu kustība, kuras mērķis bija muzicēšana stilizācijas un apdarināšanas neskartās formās, kādas vēl pastāvēja šur tur laukos (autentiskuma ideja). Kustības sākumā izšķiroša bija pārliecība, ka tautas mūzikas sākotnējās formas ir vērtība pati par sevi un nevis tikai avots dažādām amatiermākslas vai akadēmiskās mākslas folkloriskām formām. Šī bija arī sākumā latenta, vēlāk – atklāta pretestības kustība padomju okupācijas režīma rusifikācijas un dekulturācijas politikai. Tā bija vērsta uz nacionālās un kultūras identitātes stiprināšanu un sevi pretstatīja okupācijas režīma kontrolētajai folkloriskajai pašdarbībai (izņemot etnogrāfiskos ansambļus) kā tādai, kas lieto deformētas (stilizētas) formas, ir tāla no tīrajiem tautiskajiem avotiem un ko saviem mērķiem izmanto padomju propaganda. Nozīmīgākie ansambļi kustības agrīnajā fāzē – “Savieši”, “Klinči”, “Sendziesma”, “Senleja”, “Līvlist”. Kopš kustības sākuma tās flagmanis bija ansamblis “Skandinieki”. Kustībai bija liela nozīme 20. gs. 80. gadu nevardarbīgajā cīņā par valsts neatkarības atjaunošanu. Kopš 20. gs. 80. gadu beigām tā attīstījusies stilistiska plurālisma virzienā, nereti uzrādot sintēzes ar dažādiem popmūzikas veidiem (ansamblis "Iļģi” – postfolkloras virzienā). Aktīvi darbojas Latvijas mūsdienu tautas mūzikas, dūdu un bungu mūzikas grupa “Auļi” (dibināta 2003. gadā), folkloras kopa “Grodi” (dibināta 1987. gadā) un citi. Galvenais koppasākums ir starptautiskais folkloras festivāls “Baltica” – ik trešo gadu tas tiek rīkots Latvijā. 1988. gadā festivāls izvērtās par vienu no svarīgākajiem notikumiem neatkarības atjaunošanas procesā. Tajā piedalījās arī ārzemju latviešu ansambļi “Kolibri” (Amerikas Savienotās Valstis, ASV) un “Vilcējas” (Zviedrija). Dažādas tautas muzicēšanas prakses ārzemju latviešu vidē tika koptas vēl ilgi pirms Atmodas sākuma, tā, piemēram, mēdz runāt par “kokļu renesansi” trimdā, kura aizsākās ar Andreja Jansona izveidoto ansambli The Latvian Folk Ensemble of New York (1964).

Agrīnākie avoti, kas ietver nedaudzas ziņas par latviešu tautas mūziku, ir no 16. un 17. gs. Pirmā publicētā melodija rodama Frīdriha Meina (arī Frīdrihs Mēnius, latīņu Fridericus Menius, arī Solomonus Majus Menius) traktātā “Sintagma par livoniešu izcelšanos” (Syntagma de origine Livonorum, Tērbata, 1632, pēc kolofona 1635. gadā). Jēdziens “latviešu tautas mūzika” ar saturu sāka piepildīties 19. gs. 60. gadu nogalē, Jānim Cimzem uzsākot tautasdziesmu melodiju vākšanu, apdari un izdošanu. 1872. gadā sāka iznākt J. Cimzes dziesmu krājums koriem “Dziesmu rota”. Tās II, III, IV, VI un VII daļa – “Lauka puķes” – ir tautasdziesmu apdares. Priekšstati par tautas mūziku kā latviešu etnisko teritoriju aptverošu, stilistiski daudzšķautņainu sistēmu sāka veidoties un pirmo briedumu sasniedza, pateicoties Rīgas latviešu biedrības (RLB) atbalstītajam Jurjānu Andreja vākšanas, izpētes un izdošanas darbam (“Latvju tautas mūzikas materiāli”, 6 sējumi; 1894–1926). Latviešu folkloras krātuve (LFK, dibināta 1925. gadā) starpkaru laikā bija vākšanas darba galvenā organizētāja un atbalstītāja. 1926.–1941. gadā tā bija arhivējusi ap 180 fonogrāfa valces un 16 271 melodijas transkripciju. Komponista, tautas mūzikas krājēja Emīla Melngaiļa vākums – vairāk nekā 4300 vienības, publicēts viņa “Latviešu mūzikas folkloras materiālu” trīs sējumos (1951–1953). Pēc Otrā pasaules kara LFK darbu padomju totalitārisma apstākļos turpināja Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas Zinātņu akadēmijas (ZA) Folkloras institūts, no 1950. gada – Etnogrāfijas un folkloras institūts. 1956. gadā tas tika reorganizēts par ZA Valodas un literatūras institūta Folkloras sektoru. Padomju okupācijas laika svarīgākais veikums ir Jēkaba Vītoliņa vadībā izdotā sērija “Latviešu tautas mūzika” (“Darba dziesmas”, 1958; “Kāzu dziesmas”, 1968; “Bērnu dziesmu cikls. Bēru dziesmas”, 1971; “Gadskārtu ieražu dziesmas”, 1973; “Precību dziesmas”, 1986). Sērija turpinās arī pēc neatkarības atjaunošanas – 2008. gadā iznāca “Kara dziesmas”.

Pēc padomju okupācijas režīma krišanas pētniecības, dokumentācijas un arhivēšanas darbs koncentrējas LFK (nosaukumu atguva 1992. gadā), kas ir lielākā materiālu glabātāja. Māra Jansona un Sniedzes Grīnbergas-Jansones 1990. gadā izveidotajā Tautas mūzikas centrā arhivēts plašs 20. gs. pēdējā trešdaļā iegūto ierakstu klāsts. Jurjānu Andreja uzsākto izpētes darbu 20. gs. gaitā turpinājuši Jēkabs Graubiņš, Jūlijs Sproģis, Maksis Goldins, Kārlis Brambats, Joahims Brauns, Arnolds Klotiņš, Vilis Bendorfs, Īrisa Priedīte, Zaiga Sneibe. Valda Muktupāvela, Andas Beitānes, Ievas Tihovskas un Mārtiņa Boiko zinātniskā darbība briedumu sasniedza 21. gs. pirmajā dekādē. Kopš 2006. gada studiju iespējas sniedz Jāzepa Vītola Latvijas Valsts akadēmijas (JVLMA) Muzikoloģijas katedras Etnomuzikoloģijas klase, kur minēto ekspertu vadībā apgūstami dažādi teorētiski priekšmeti un vokālās skolotājas Zanes Šmites vadībā – vokālās mūzikas prakses. Etnomuzikologa O. Patjanko pārraudzībā darbojas JVLMA Tradicionālās mūzikas digitālais arhīvs. Tautas mūzikas un folkloras kustības nozīmīgs organizators ir Latvijas Nacionālais kultūras centrs. Daudzi kompaktdiski, kas izdoti kopš neatkarības atgūšanas, atspoguļo folkloras ansambļu daudzveidīgo darbību. Tikai nedaudzi satur komentētas, lauka pētījumos iegūtu ierakstu izlases (piemēram, “Latviešu tradicionālās mūzikas antoloģija”, 2009).