Ir etnokokle un modernizētā kokle, paplašinās žanriskais spektrs no folkloristiskas muzicēšanas līdz folkrokam un etnodžezam, no latviešu tautasdziesmu apdares līdz mūsdienu mūzikas valodai komponistu oriģinālsacerējumos. Kokles un koklēšana kā tradicionāla kultūras vērtība iekļauta Latvijas Kultūras kanonā. Tas liecina par kokles īpašo nozīmi kā latviskuma (latviskās identitātes) nesēju, kurā apvienojas tradīcija, jaunrade un simboliskais spēks.

Kokle un tai radniecīgie instrumenti – lietuviešu kankle, lībiešu kāndla, somu un karēļu kantele, igauņu kannele un ziemeļrietumu krievu spārnveida gusļi ietilpst Baltijas jūras dienvidaustrumu piekrastes areālam raksturīgā mūzikas instrumentu grupā – Baltijas psaltērijā.

Latvijas muzeju fondos glabātās kokles ir visai daudzveidīgas. Senākā ir tā dēvētā kuršu jeb Durbes kokle (1710).

Tradicionālās kokles pazīmes: no viena koka gabala izdobts silītes veida korpuss, tam piestiprināts rezonanses dēlītis, starveidīgs stīgu izkārtojums, brīvas stīgas (5–12, retāk līdz 21). Latvijā ir divi galvenie tradicionālo kokļu paveidi:

1) mazās jeb Kurzemes kokles (5–9 stīgas), ornamentētas ar saulītēm, vilnīšu un zigzagu līnijām; spēlē, uzliktas uz ceļiem, ar labās rokas rādītājpirkstu no zemākās uz augstāko stīgu, kreisās rokas pirksti klusina nevajadzīgās stīgas;

2)  lielās jeb Latgales kokles (9–12 stīgas) ar spārnu – korpusa pagarinājumu otrpus tapiņu līnijas. Rotājumu veido apļa, krusta vai zvaigznes formā izkārtoti caurumiņi; spēlē atspiestas gareniski pret vēderu ar labās rokas rādītājpirksta nagu no augstākās uz zemāko stīgu.

Kokles stīgas ir brīvas, tās nebalstās uz slieksnīša vai tiltiņa. Kaut klusa, kokles skaņa ir ar tembrāli daudzveidīgu skanējumu.

Modernizētās kokles pazīmes: korpuss līmēts no atsevišķiem dēlīšiem, rezonatora ribas, paralēls stīgu novietojums, tās balstās uz tiltiņa, pievienots mehānisms (slēdzis) stīgas augstuma maiņai, stīgu klusinātājs, 30–34 stīgas. Modernizētā kokle, 20. gs. veidojusies no Kurzemes kokles pamatformas, kļuva daudzkārt skanīgāka; to spēlē tradicionālā (kreisā roka nosedz nevajadzīgās stīgas, labā roka, pārvelkot stīgām, rada arpedžētu akordu, kas ir kokles raksturīgais skanējums) un dažādos pirkstu spēles veidos.

Arheoloģiskajos izrakumos pilnībā saglabājušās kokles nav atrastas. Neliels pārogļojies bērza koka gabaliņš ar ornamentiem, ko arheoloģe Emīlija Brīvkalne uzgāja Tērvetes pilskalnā 13. gs. ēkas drupās, ir senākā zināmā liecība par koklēm. Rakstos kokle pirmoreiz pieminēta Rīgas Jezuītu kolēģijas annālēs, kur 1613. gada protokolā parādās apzīmējums “Dieva kokle”.

Kokles spēlētas visā Latvijā, bet no Rietumeiropas ienākušās cītaras 19. gs. tās pakļāva aizmirstībai. Koklēšana saglabājās tikai atsevišķās vietās Kurzemē (Alsungā bija slaveni koklētāji – Nikolajs Heņķis, Pēteris Korāts, Jānis Poriķis) un Latgalē (visvairāk koklēja apvidū starp Viļāniem, Preiļiem, Ludzu un Makašāniem, Rēzeknē no paaudzes uz paaudzi koklēšanas prasmes nodevusi Meirānos dzīvojošā Zlīdņu dzimta — Alberts, Pēteris un Vaclavs Zlīdņi). 

Kokles atdzimšana un pirmie modernizēšanas centieni sākās 1920.–1930. gadā:

1) 487. Saulsānu mazpulka kokļu orķestris (dibināja rakstnieks Rūdolfs Akers, vadīja komponists Jānis Norvilis);

2) Jelgavas sieviešu ģimnāzijas koklētāju ansamblis (vadītājs Jānis Indāns, kokles izgatavoja Kārlis Čaklais);

3) Artūrs Salaks – cītarkokles “Salacīte” izgatavotājs, grupas “Dziesmotā senatne” vadītājs; 3) Aloizijs Jūsmiņš – eksperimentēja gan ar kokļu būvi, gan ar spēles paņēmieniem. Iesāktos darbus pārtrauca Otrais pasaules karš.

1947. gadā Sergejs Krasnopjorovs (Сергей Мефодиевич Красноперов) –  krievu tautas instrumentu orķestru vadītājs Rīgā – izveidoja latviešu tautas mūzikas instrumentu orķestri, izstrādāja jaunus kokles veidus. Spēlētājus gatavoja 1948. gadā atvērtajā kokļu klasē Latvijas Valsts konservatorijā (LVK). 1950. gadā Romāns Ķirpis uzbūvēja pirmo koncertkokli. Līdz folkloras kustības sākumam tieši koklētāju ansambļi bija nacionālo sajūtu paudēji, uzstājās klausītāju plaši apmeklētās Dzejas dienās, dzejnieku autorvakaros. 1959. gadā Latvijas Komunistiskās partijas lēmums “Par nopietniem trūkumiem un kļūdām darbā ar kadriem un nacionālās politikas praksē” uz desmit gadiem  pārtrauca iesāktos darbus. Likvidācija skāra kokles klases daudzās mūzikas skolās, LVK, profesionālo ansambli “Sakta”. Kokles spēle saglabājās pašdarbības koklētāju ansambļos (Latvijas Republikāniskās arodbiedrību padomes  kultūras namā, vadītāja Tamāra Jansone), dažās mūzikas skolās (Rīgas 1. mūzikas skolā). 20. gs. 70. gados  kokles spēli ne tikai atjaunoja, bet arī iekļāva mūzikas skolās, kur tās iepriekš nebija (P. Jurjāna mūzikas skolā, Rīgas 4. mūzikas skolā, Jūrmalas, Aizkraukles mūzikas skolās); Latvijas Valsts konservatorijā to kā specialitāti Mūzikas pedagoģijas nodaļā atjaunoja tikai 1983. gadā. Tika dibināti ansambļi (“Spārīte”, vadītāja Guna Āboliņa). Ansambļu kopspēle Dziesmu svētku Tautas mūzikas koncertos pulcēja klausītāju pilnas zāles.

21. gs. 2. desmitgadē kokle ar pārliecinošu noturību atgriežas apritē.

20. gs. 80. gadu folkloras kustība radīja interesi par tradicionālās kokles spēli.

Trimdas latviešu kokļu kustība aizsākās 60. gados. Liela nozīme ir Leonīdam Linautam, Konstantīnam Dravniekam un Andrejam Jansonam. Izgatavotie instrumenti bija krāšņi ornamentēti, ārēji līdzīgi Kurzemes koklēm, bet ar 13 tuvu novietotām, stingri nospriegotām stīgām, kas neļāva spēlēt tradicionālā veidā. 1964. gadā A. Jansons izveidoja Ņujorkas kokļu un dziedātāju ansambli The Latvian Folk Ensemble of New York. Lielu popularitāti iemantoja viņa sarakstītās grāmatas “Koklēšana I” (1982–1988)  un “Koklēšana II” (1977–1978). Pirmie “Kokļu svētki” notika Filadelfijā (1965), pamazām koklētāju skaits pieauga ne tikai Amerikas Savienotajās Valstīs, bet arī Kanādā, Lielbritānijā, Austrālijā, Vācijā un Zviedrijā.

Mūsdienu mūzikas kultūrā iekļāvušas abas – tradicionālā jeb etnokokle un modernizētā jeb koncertkokle. Šī kokle piesaista kā profesionāļus (Valdis Muktupāvels, Laima Jansone, Latvīte Cirse), tā arī jebkuru interesentu.

Liela nozīme repertuāra paplašināšanā, spēles profesionālā virziena attīstībā un instrumenta starptautiskā atpazīstamībā bija kokles spēles pedagoģei, koklētājai Mārai Vanagai. “Kokļu būves centrā” (kopš 2006) meistars Imants Robežnieks būvē modernizētās kokles, kas, ar tām speciāli rakstītu mūziku ir Latvijas koncertdzīves neatņemama sastāvdaļa.

Romualds Jermaks – Variācijas “Aiz ezera augsti kalni” (1962), “Meža pasakas” (1978) koklei solo, “Sudraba birze” (1990) kokļu ansamblim, “Šūpuļa dziesma jūrai” (1999) koklei un flautai, Koncerts koklei ar kameransambli (1987), Koncerts kokļu kvartetam, flautai un sitamiem instrumentiem (2005);

Vilnis Salaks –  Koncerts kokļu ansamblim (1977), oriģinālskaņdarbi koklei solo: “Tēva mājas, Poēma, Aicinājums”, “Uz ezera”, daudz latviešu tautasdziesmu apdares koklei solo un ansamblim;

Rihards Dubra – “Meditācija” (2001), “Sapņi” (2003), “Psalms” (2004) ansamblim, “Stāsts par saules asarām” (2007), koklei solo, kokļu kvartetam un apvienotajam kokļu ansamblim, “Gaismas asaras” (2005) koklei solo, Koncerts koklei un kamerorķestrim (2006);

Andris Vecumnieks – Koncerts koklei ar orķestri (1999), “Tautasdziesma” (2004) četrām koklēm un ērģelēm, Koncerts kameransamblim Altera Veritas un kamerorķestrim (2005), Koncerts divām koklēm un simfoniskajam orķestrim (2007), “Zvani” (2009), koklētāju ansamblim;

Ēriks Ešenvalds – Cryptic (2002), “Aizej, lietiņ” (2005) jauktajam korim un instrumentālajam ansamblim, “Saules krustcelēs” (2009) koklētāju ansamblim, “Saules taka” (2013) balsij, kokļu korim, flautai, sitamiem instrumentiem, sintezatoram un četriem breika dejotājiem;

Valts Pūce – “Rīta gaismā” (2003), “Par lapu” (2003), “Tālu, tālu aiz jūriņas” (2007), “Vasaras vīzijas” (2008), Kantāte “Saule sēja sudrabiņu” (2010), “Koklītes koklēja” (2015);

Vita Ruduša – “Ugunīgais loks” (1995), “Kur, tautieti, vakar biji” (1995) kokļu trio, Parafrāze par latviešu tautasdziesmu “Ej, saulīte drīz pie Dieva”, Fantāzija par latviešu tautasdziesmu “Kur vasaru saule lēca”, “Četras impresijas” koklei solo.

Ievērojamākie solisti un ansambļi: Kristīne Ojala, Anda Eglīte, Līga Griķe, kameransambļi Altera Veritas, Trio tendo, kokļu ansambļi “Austriņa”, “Balti”, “Cantata”, “Kārta”, “Kokļu klubs”, “Liepa”, “Pūt, vējiņi”, “Raksti”, “Teiksma”.