Nosaukums "kokle" veidojies: 1) no pirmbaltu formas kantlīs/kantlēs, kas saistīts ar mītu par “dziedošo kaulu”. Saskaņā ar to kokles tikušas darinātas no kokiem, kuros pēc nāves iemiesojušās mirušo cilvēku dvēseles; 2) no indoeiropiešu vārdsaknes kan(t)-, ar kuru apzīmē laivu vai trauku, kas bedību rituālos varēja būt laivveida šķirsta aizvietotājs, ņemot vērā kokles formas līdzību ar laivu.
Ir etnokokle un modernizētā kokle, paplašinās žanriskais spektrs no folkloristiskas muzicēšanas līdz folkrokam un etnodžezam, no latviešu tautasdziesmu apdares līdz mūsdienu mūzikas valodai komponistu oriģinālsacerējumos. Kokles un koklēšana kā tradicionāla kultūras vērtība iekļauta Latvijas Kultūras kanonā. Tas liecina par kokles īpašo nozīmi kā latviskuma (latviskās identitātes) nesēju, kurā apvienojas tradīcija, jaunrade un simboliskais spēks.
Kokle un tai radniecīgie instrumenti – lietuviešu kankle, lībiešu kāndla, somu un karēļu kantele, igauņu kannele un ziemeļrietumu krievu spārnveida gusļi ietilpst Baltijas jūras dienvidaustrumu piekrastes areālam raksturīgā mūzikas instrumentu grupā – Baltijas psaltērijā.