Agrīnākie avoti, kas ietver nedaudzas ziņas par latviešu tautas mūziku, ir no 16. un 17. gs. Pirmā publicētā melodija rodama Frīdriha Meina (arī Frīdrihs Mēnius, latīņu Fridericus Menius, arī Solomonus Majus Menius) traktātā “Sintagma par livoniešu izcelšanos” (Syntagma de origine Livonorum, Tērbata, 1632, pēc kolofona 1635. gadā). Jēdziens “latviešu tautas mūzika” ar saturu sāka piepildīties 19. gs. 60. gadu nogalē, Jānim Cimzem uzsākot tautasdziesmu melodiju vākšanu, apdari un izdošanu. 1872. gadā sāka iznākt J. Cimzes dziesmu krājums koriem “Dziesmu rota”. Tās II, III, IV, VI un VII daļa – “Lauka puķes” – ir tautasdziesmu apdares. Priekšstati par tautas mūziku kā latviešu etnisko teritoriju aptverošu, stilistiski daudzšķautņainu sistēmu sāka veidoties un pirmo briedumu sasniedza, pateicoties Rīgas latviešu biedrības (RLB) atbalstītajam Jurjānu Andreja vākšanas, izpētes un izdošanas darbam (“Latvju tautas mūzikas materiāli”, 6 sējumi; 1894–1926). Latviešu folkloras krātuve (LFK, dibināta 1925. gadā) starpkaru laikā bija vākšanas darba galvenā organizētāja un atbalstītāja. 1926.–1941. gadā tā bija arhivējusi ap 180 fonogrāfa valces un 16 271 melodijas transkripciju. Komponista, tautas mūzikas krājēja Emīla Melngaiļa vākums – vairāk nekā 4300 vienības, publicēts viņa “Latviešu mūzikas folkloras materiālu” trīs sējumos (1951–1953). Pēc Otrā pasaules kara LFK darbu padomju totalitārisma apstākļos turpināja Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas Zinātņu akadēmijas (ZA) Folkloras institūts, no 1950. gada – Etnogrāfijas un folkloras institūts. 1956. gadā tas tika reorganizēts par ZA Valodas un literatūras institūta Folkloras sektoru. Padomju okupācijas laika svarīgākais veikums ir Jēkaba Vītoliņa vadībā izdotā sērija “Latviešu tautas mūzika” (“Darba dziesmas”, 1958; “Kāzu dziesmas”, 1968; “Bērnu dziesmu cikls. Bēru dziesmas”, 1971; “Gadskārtu ieražu dziesmas”, 1973; “Precību dziesmas”, 1986). Sērija turpinās arī pēc neatkarības atjaunošanas – 2008. gadā iznāca “Kara dziesmas”.