AizvērtIzvēlne
Sākums
Atjaunots 2026. gada 9. februārī
Ilze Šarkovska-Liepiņa

Jēkabs Vītoliņš

(05.09.1898. Sarkaņu pagasta Bākšānos–09.09.1977. Bukultos. Apbedīts Rīgas Meža kapos), arī J. Dandens
mūzikas zinātnieks, kritiķis, folklorists, pedagogs, diriģents

Saistītie šķirkļi

  • latviešu tautasdziesmas
  • muzikoloģija Latvijā
Jēkabs Vītoliņš. 20. gs. 60. gadi.

Jēkabs Vītoliņš. 20. gs. 60. gadi.

Fotogrāfs nezināms. Avots: Madonas novadpētniecības un mākslas muzejs. 

Satura rādītājs

  • 1.
    Kopsavilkums
  • 2.
    Izcelsme
  • 3.
    Izglītība
  • 4.
    Profesionālā un sabiedriskā darbība
  • 5.
    Nozīme, novērtējums, apbalvojumi
  • Multivide 7
  • Saistītie šķirkļi
  • Tīmekļa vietnes
  • Ieteicamā literatūra
  • Kopīgot
  • Izveidot atsauci
  • Drukāt

Satura rādītājs

  • 1.
    Kopsavilkums
  • 2.
    Izcelsme
  • 3.
    Izglītība
  • 4.
    Profesionālā un sabiedriskā darbība
  • 5.
    Nozīme, novērtējums, apbalvojumi
Kopsavilkums

J. Vītoliņš ir viens no latviešu muzikoloģijas pamatlicējiem. Viņa darbība latviešu un cittautu mūzikas pētniecībā bijusi plaša – no tautasdziesmām līdz profesionālajai mūzikai. Zinātnisko pieeju un domas plašuma ziņā tā sakņojās Rietumeiropas kultūrā. Darbodamies kā latviešu mūzikas vēstures pētnieks, publicists, mūzikas popularizētājs, folklorists, diriģents un mūzikas dzīves organizators, J. Vītoliņš iespēju robežās turpināja starpkaru periodā veidotās pētniecības tradīcijas, savu interešu centrā paturot latviešu nacionālās mūzikas identitātes jautājumus.

Izcelsme

J. Vītoliņš dzimis lauksaimnieka ģimenē. Tēvs Jānis Vītoliņš, māte Annu. Tēvs dziedāja korī, piedalījās dziesmu svētkos, spēlēja vijoli, klarneti un pēc dzirdes – arī dēlam pirkto pianīnu.

J. Vītoliņš apprecējās ar dziedātāju Olgu Bāliņu. Dēls – muzikologs Viesturs Vītoliņš, strādājis par skaņu režisoru (1966–1971), vēlāk mūzikas raidījumu redakcijas vecāko redaktoru Latvijas Radio, (1973–1982), bijis Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (PSR) Valsts filharmonijas mākslinieciskais vadītājs (no 1982. gada), mākslinieciskais vadītājs–direktors (1989–1992). Mazmeita – dziedātāja Aija Vītoliņa.

Izglītība

J. Vītoliņš vienu gadu (1907./1908.) mācījās Sarkaņu pagasta skolā. Izglītību turpinājis Lazdonas draudzes skolā, pēc tam gadu mācījies Pētera Dzeņa privātģimnāzijā Rīgā, bet no 1912. gada – Rīgas Aleksandra ģimnāzijā, ko 1916. gadā beidza ar zelta medaļu.

Pirmā pasaules kara laikā ģimene devās bēgļu gaitās uz Sibīriju. Tur 1917. gada rudenī J. Vītoliņš iestājās Tomskas Tautas konservatorijā (Томская народная консерватория), dziedāšanas un mūzikas teorijas klasēs, un 1918. gadā jau vadīja Irkutskas latviešu kori.

1920. gadā J. Vītoliņš atgriezās Rīgā un sāka studijas Latvijas Konservatorijā (mūsdienās – Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija) Jāzepa Vītola kompozīcijas un mūzikas teorijas klasē, kā arī pie Jāņa Mediņa apgūdams instrumentāciju. Kompozīcijas un mūzikas teorijas nodaļu J. Vītoliņš beidza 1924. gadā. 1926.–1927. gadā studēja Emīla Kūpera (krievu Эмиль Альбертович Купер, angļu Emil Cooper) orķestra diriģēšanas klasē. 1929. un 1931. gadā studējis Vīnes Universitātē (Universität Wien), bet 1936.–1937. gadā Sorbonas universitātē (Sorbonne Universités) Parīzē.

Jēkabs Vītoliņš skolas gados. 20. gs. sākums.

Jēkabs Vītoliņš skolas gados. 20. gs. sākums.

Fotogrāfs nezināms. Avots: Madonas novadpētniecības un mākslas muzejs. 

Jēkabs Vītoliņš – novada dziesmu svētku virsdiriģents Ļaudonā. 19.06.1925.

Jēkabs Vītoliņš – novada dziesmu svētku virsdiriģents Ļaudonā. 19.06.1925.

Fotogrāfs Ž. Kreicbergs. Avots: Madonas novadpētniecības un mākslas muzejs.

Jēkabs Vītoliņš ar dzīvesbiedri Olgu Parīzē 1931. gadā.

Jēkabs Vītoliņš ar dzīvesbiedri Olgu Parīzē 1931. gadā.

Fotogrāfs nezināms. Avots: Madonas novadpētniecības un mākslas muzejs. 

Jēkabs Vītoliņš (šaržs). Autors Eduards Keišs. Tuša, 1933. gads.

Jēkabs Vītoliņš (šaržs). Autors Eduards Keišs. Tuša, 1933. gads.

Avots: Madonas novadpētniecības un mākslas muzejs.

Jēkabs Vītoliņš. “Tautas dziesma latviešu mūzikā”. Rīga: Liesma, 1970. gads.

Jēkabs Vītoliņš. “Tautas dziesma latviešu mūzikā”. Rīga: Liesma, 1970. gads.

Avots: Latvijas Nacionālā bibliotēka.  

Izdevuma “Latviešu tautas mūzika. Gadskārtu ieražu dziesmas” vāks. Rīga: Zinātne, 1973. gads.

Izdevuma “Latviešu tautas mūzika. Gadskārtu ieražu dziesmas” vāks. Rīga: Zinātne, 1973. gads.

Avots: Latvijas Nacionālā bibliotēka. 

Profesionālā un sabiedriskā darbība

No 1922. līdz 1938. gadam Vītoliņš strādāja Rīgas skolotāju institūtā par dziedāšanas un mūzikas teorētisko priekšmetu pedagogu un vadīja audzēkņu kori, ar kuru daudz koncertēja. Darbojās Dziesmu svētku biedrības valdē, bija virsdiriģents vairākos novadu dziesmu svētkos – Ventspilī, Kuldīgā, Saldū, Malienā, Ļaudonā un citur. J. Vītoliņš sarakstījis vairākas dziedāšanas un diriģēšanas metodoloģijai veltītas grāmatas.

1925. gadā (sākumā ar pseidonīmu J. Dandens) J. Vītoliņš aktīvi sāka darboties mūzikas kritikā kā žurnālu “Teātra Vēstnesis”, “Mūzikas Apskats” redaktors, rakstīja recenzijas un apceres par mūziku laikrakstos “Darba Balss”, “Rīgas Ziņas”, “Jaunākās Ziņas”, “Pēdējā Brīdī”. Izdeva mūziķiem veltītas grāmatas: “Latvju skaņu mākslinieku portrejas” (kopā ar Robertu Kroderu, 1930) un “Rihards Vāgners. Dzīve un darbi” (1930). Tāpat J. Vītoliņa redakcijā iznāca pirmā vispārīgā mūzikas vēsture latviešu valodā – grāmata “Mūzikas vēsture” (1934–1939) ar plašu latviešu mūzikai veltītu nodaļu. Šis izdevums pieder pie 20. gs. 20. un 30. gadu latviešu muzikoloģijas lielākajiem sasniegumiem. 30. gados J. Vītoliņš organizēja Latvijas Konversācijas vārdnīcas mūzikas sadaļas darbu, bija mūzikas šķirkļu autors un redaktors.

J. Vītoliņš bija arī Skaņražu kopas (1923–1939) biedrs. 20. un 30. gados lasījis lekcijas par mūziku Latvijas Radiofonā. Lektora darbu viņš turpināja arī pēc Otrā pasaules kara – īpaši atzīmējams lekciju cikls “Visas Alfrēda Kalniņa solodziesmas” (1958) Latvijas PSR Valsts filharmonijā.

1938. gadā J. Vītoliņš sāka pasniedzēja gaitas (1938–1962, ar pārtraukumu 1944–1946) Latvijas Konservatorijā, kur vadīja Mūzikas vēstures un enciklopēdijas katedru. 1946. gadā Latvijas Valsts konservatorijā tika nodibināta Mūzikas vēstures nodaļa un katedra, un tajā līdz 1962. gadam J. Vītoliņš darbojās kā mūzikas vēstures katedras profesora vietas izpildītājs, bet kopš 1957. gada arī tās vadītājs. Darbs konservatorijā viņam bija jāpamet politiska skandāla dēļ saistībā ar 1960. gadā iznākušo viņa rediģēto Jāņa Zālīša rakstu krājumu, kurā tika saskatīta “smaga ideoloģiska kļūda”, un grāmata izņemta no apgrozības.

Pēc Otrā Pasaules kara J. Vītoliņš veica organizatorisko darbu kā Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (PSR) Mūzikas fonda valdes priekšsēdētājs (1951–1954) un kritikas sekcijas priekšsēdētājs Latvijas PSR Komponistu savienībā. Pēc J. Vītoliņa iniciatīvas un ar viņa aktīvu organizatorisko līdzdalību 1960. gadā sākta regulāra Baltijas muzikologu konferenču rīkošana.

Latviešu mūzikas vēstures kodolu veido vairāki J. Vītoliņa darbi: monogrāfiskais apcerējums “Jāzepa Vītola dzīve” (grāmatā “Jāzeps Vītols”, 1944), raksts “Emīlis Melngailis kā mūzikas folklorists” (krājumā “Emīlis Melngailis”, 1949), monogrāfisks apcerējums “Alfrēds Kalniņš” (1968), pētījums “Rainis latviešu mūzikā” (grāmatā “J. Raiņa daiļrade”, 1954) un citi. Viņš ir E. Dārziņa rakstu krājuma “Par mūziku” (1951) sastādītājs, ievada un komentāru autors, veicis tekstoloģisko redakciju, rakstījis ievadu un komentārus J. Vītola memuāriem “Manas dzīves atmiņas” (almanahi “Latviešu mūzika”, 1958, 1962), sagatavojis publicēšanai ar ievadu un komentāriem J. Vītola vēstules Kārlim Kalējam un A. Kalniņam (“Latviešu mūzika”, 1958, 1962, 1965, 1966, 1967), sakopojis divus A. Kalniņa kora dziesmu krājumus (1960, 1964). Kopā ar Liju Krasinsku sarakstījis “Latviešu mūzikas vēstures” 1. daļu (1972).

Folkloras padziļinātai pētīšanai J. Vītoliņš pievērsās 1946. gadā, kad tika nodibināta Latvijas PSR Zinātņu akadēmija un viņu uzaicināja par vecāko zinātnisko līdzstrādnieku Folkloras institūtā (tagadējā Folkloras krātuve Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūtā). J. Vītoliņš piedalījās folkloras ekspedīcijās un ir atstājis ievērojamu skaitu tautasdziesmu melodiju pierakstu. Ļeņingradas Konservatorijā (Ленинградская консерватория, mūsdienās Санкт-Петербургская консерватория имени Н. А. Римского-Корсакова) viņš aizstāvēja mākslas zinātņu kandidāta disertāciju “Latviešu tautas mūzikas pētījumu problēmas” (1956), bet 1961. gadā J. Vītoliņam kā pirmajam Latvijas muzikologam Ļeņingradas Konservatorijā piešķīra mākslas zinātņu doktora grādu par darbu “Latviešu tautas mūzikas pētījumi”.

Strādādams latviešu folkloristikā, J. Vītoliņš ir sakārtojis sērijas “Latviešu tautas mūzika” piecus sējumus izdevumos “Darba dziesmas” (1958), “Kāzu dziesmas” (1968), “Bērnu dziesmu cikls. Bēru dziesmas” (1971), “Gadskārtu ieražu dziesmas” (1973), “Precību dziesmas” (pēc nāves, 1986), kopumā publicējot gandrīz 7000 melodiju. Tautasdziesmu klasifikācijā balstījies uz Krišjāņa Barona “Latvju dainu” (1894–1915) sistematizācijas principiem. J. Vītoliņš apcerējis dažādus mūzikas folkloristikas jautājumus – žanru klasifikācijas problēmas, melodijas uzbūves jautājumus, pētījis dziesmu teksta un melodijas attiecības. J. Vītoliņa pētniecības tradīcijas pēc viņa nāves aktualizētas sērijas 6. sējumā “Kara dziesmas” (2008; sastādītāja Anda Beitāne).

Nozīme, novērtējums, apbalvojumi

Savu profesionālo darbību sācis kā kordiriģents un kordziedāšanas metodiķis, J. Vītoliņš kļuva arī par izcilu mūzikas popularizētāju, lektoru, kritiķi, tāpat arī par pirmo latviešu mūzikas zinātnieku. Vēsturiskajā muzikoloģijā līdzās citiem pētījumiem izceļas viņa veidotā pirmā vispārējās mūzikas vēstures publikācija latviešu valodā, kā arī pirmā latviešu mūzikas vēstures publikācija pēc Otrā pasaules kara. Lai arī padomju okupācijas gados ietekmi J. Vītoliņa darbos ir atstājusi valdošā režīma ideoloģija, muzikologa vēsturiskajās interesēs liela loma bija gan latviešu un Rietumeiropas mūzikas sakaru tēmai, gan reliģiskajam mūzikas mantojumam. Kā svarīga laikmeta liecība vērtējams J. Vītoliņa monumentālais devums mūzikas folkloristikā.

1960. gadā J. Vītoliņš saņēmis Latvijas PSR Nopelniem bagātā kultūras darbinieka goda nosaukumu.

Multivide

Jēkabs Vītoliņš. 20. gs. 60. gadi.

Jēkabs Vītoliņš. 20. gs. 60. gadi.

Fotogrāfs nezināms. Avots: Madonas novadpētniecības un mākslas muzejs. 

Jēkabs Vītoliņš skolas gados. 20. gs. sākums.

Jēkabs Vītoliņš skolas gados. 20. gs. sākums.

Fotogrāfs nezināms. Avots: Madonas novadpētniecības un mākslas muzejs. 

Jēkabs Vītoliņš – novada dziesmu svētku virsdiriģents Ļaudonā. 19.06.1925.

Jēkabs Vītoliņš – novada dziesmu svētku virsdiriģents Ļaudonā. 19.06.1925.

Fotogrāfs Ž. Kreicbergs. Avots: Madonas novadpētniecības un mākslas muzejs.

Jēkabs Vītoliņš ar dzīvesbiedri Olgu Parīzē 1931. gadā.

Jēkabs Vītoliņš ar dzīvesbiedri Olgu Parīzē 1931. gadā.

Fotogrāfs nezināms. Avots: Madonas novadpētniecības un mākslas muzejs. 

Jēkabs Vītoliņš (šaržs). Autors Eduards Keišs. Tuša, 1933. gads.

Jēkabs Vītoliņš (šaržs). Autors Eduards Keišs. Tuša, 1933. gads.

Avots: Madonas novadpētniecības un mākslas muzejs.

Jēkabs Vītoliņš. “Tautas dziesma latviešu mūzikā”. Rīga: Liesma, 1970. gads.

Jēkabs Vītoliņš. “Tautas dziesma latviešu mūzikā”. Rīga: Liesma, 1970. gads.

Avots: Latvijas Nacionālā bibliotēka.  

Izdevuma “Latviešu tautas mūzika. Gadskārtu ieražu dziesmas” vāks. Rīga: Zinātne, 1973. gads.

Izdevuma “Latviešu tautas mūzika. Gadskārtu ieražu dziesmas” vāks. Rīga: Zinātne, 1973. gads.

Avots: Latvijas Nacionālā bibliotēka. 

Jēkabs Vītoliņš. 20. gs. 60. gadi.

Fotogrāfs nezināms. Avots: Madonas novadpētniecības un mākslas muzejs. 

Saistītie šķirkļi:
  • Jēkabs Vītoliņš
Izmantošanas tiesības
Skatīt oriģinālu

Saistītie šķirkļi

  • latviešu tautasdziesmas
  • muzikoloģija Latvijā

Autora ieteiktie papildu resursi

Tīmekļa vietnes

  • ‘Latviešu folkloras krātuves krājums’, Latviešu folkloras krātuve

Ieteicamā literatūra

  • ‘Jēkabs Vītoliņš’, O. Grāvītis (sast.), Padomju Latvijas mūzikas darbinieki, Rīga, Liesma, 1965, 610–614. lpp.
    Skatīt bibliotēku kopkatalogā
  • Kārkliņš, L., ‘Jēkabs Vītoliņš – par mūziku’, Vītoliņš, J., Mūzikas kritika: izlase 1922–1972, Rīga, Liesma, 1973, 5.–23. lpp.
    Skatīt bibliotēku kopkatalogā
  • Putniņa, B., ‘Vītoliņš blakus Vītolam’, Literatūra. Māksla. Mēs, nr. 31, 06.08.1998., 14. lpp.
    Skatīt bibliotēku kopkatalogā
  • Stumbre, S., ‘Bērnība aiz trejdeviņiem kalniem’, Māksla, nr. 4, 1988, 46.–48. lpp.
    Skatīt bibliotēku kopkatalogā
  • Stumbre, S., ‘Skola’, Māksla, nr. 5, 1988, 65.–66. lpp.
    Skatīt bibliotēku kopkatalogā
  • Stumbre, S., ‘Trīs klejojuma gadi. 1917–1920. Madona–Tomska–Vladivostoka–Madona’, Māksla, nr. 6, 1988, 58.–59. lpp.
    Skatīt bibliotēku kopkatalogā
  • Viduleja, L., ‘Mūzikas zinātnieks’, Māksla, nr. 3, 1968, 29.–30. lpp.
    Skatīt bibliotēku kopkatalogā

Ilze Šarkovska-Liepiņa "Jēkabs Vītoliņš". Nacionālā enciklopēdija. https://enciklopedija.lv/skirklis/-J%C4%93kabs-V%C4%ABtoli%C5%86%C5%A1 (skatīts 26.02.2026)

Kopīgot


Kopīgot sociālajos tīklos


URL

https://enciklopedija.lv/skirklis/-J%C4%93kabs-V%C4%ABtoli%C5%86%C5%A1

Šobrīd enciklopēdijā ir 5584 šķirkļi,
un darbs turpinās.
  • Par enciklopēdiju
  • Padome
  • Nozaru redakcijas kolēģija
  • Ilustrāciju redakcijas kolēģija
  • Redakcija
  • Sadarbības partneri
  • Atbalstītāji
  • Sazināties ar redakciju

© Latvijas Nacionālā bibliotēka, 2026. © Tilde, izstrāde, 2026. © Orians Anvari, dizains, 2026. Autortiesības, datu aizsardzība un izmantošana