Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta Latviešu folkloras krātuve (LFK) dibināta 1924. gada 2. decembrī un ir Baltijā vecākais folkloras arhīvs. LFK pārziņā ir apjomīgs folkloras krājums ar vairāk nekā trim miljoniem folkloras vienību. LFK krājumā glabājas nemateriālās kultūras dokumentējumi – rokraksti, fotogrāfijas, zīmējumi, skaņu un video ieraksti, kā arī citi materiāli, kas atspoguļo vietējo ļaužu dzīvesveidu, pasaules uztveri, vēsturi un valodu vairāku gadsimtu garumā. LFK darbojas gan kā zinātniskas institūcijas – Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta – struktūrvienība, gan nacionālas nozīmes kultūras arhīvs un atmiņas institūcija.

LFK nosaukums un institucionālā piederība vairākkārt mainīta. Sākotnēji, pēc dibināšanas 1924. gadā, LFK atradās Izglītības ministrijas Pieminekļu valdes pakļautībā. 1935. gadā uz LFK aizsāktā vietvārdu un izlokšņu materiālu vākšanas darba pamata nošķīrās Latviešu valodas krātuve. Ar sākotnējo nosaukumu LFK pastāvēja līdz Otrā pasaules kara beigām. Padomju otrreizējās okupācijas sākuma periodā (1945) LFK darbojās Latvijas Valsts universitātes Filoloģijas fakultātē un folkloristi docēja kursus Folkloras katedrā, bet līdz ar Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas dibināšanu (1946) kļuva par Folkloras institūtu, vēlāk – zinātnisku institūtu struktūrvienību: Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Etnogrāfijas un folkloras institūta Folkloras sektors (1950), Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Valodas un literatūras institūta Folkloras sektors (1956), Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Andreja Upīša Valodas un literatūras institūta Folkloras daļa (1971). Padomju okupācijas ideoloģijas ietekmē LFK visvairāk atradās staļinisma periodā, kad īslaicīgi tika vākta un radīta arī t. s. padomju folklora. LFK veicinājusi arī folkloras kustības sākotnējos procesus (nozīmīgs notikums bija Folkloras sektora rīkotā zinātniskā sesija un tautas mūzikas koncerts 1978. gada 14. oktobrī Dailes teātra ēkā Rīgā, Lāčplēša ielā 25). 1992. gadā LFK atguva savu vēsturisko nosaukumu.

LFK Rīgā bijušas vairākas atrašanās vietas: Krišjāņa Valdemāra iela 36a, Skolas iela 11, Rīgas pils (Pils laukumā 3), t. s. Kaķu nams Meistaru ielā 10/12 un tagadējā Finanšu ministrijas ēka Smilšu ielā 1, visilgāk – no 1963. līdz 2014. gadam – LFK atradās Latvijas Zinātņu akadēmijas ēkā (Akadēmijas laukumā 1). Kopš 2014. gada LFK atrodas Latvijas Nacionālās bibliotēkas ēkā (Mūkusalas ielā 3).

Noteikumi par LFK publicēti 1924. gada 2. decembra laikrakstā “Valdības Vēstnesis”. LFK izveides pamatojums: “Lai veicinātu latviešu senās dzīves pieminekļu – latviešu tautas dzejas un tradīciju vākšanu un lai atvieglotu to pētīšanu, kas panākams folkloras materiālu stingrā koncentrācijā vienā vietā, pie Pieminekļu valdes tiek nodibināta Latviešu folkloras krātuve.” LFK uzdevumi ir vākt, arhivēt, publicēt, pētīt un darīt pieejamus folkloras materiālus – nemateriālā kultūras mantojuma liecības –, kā arī veicināt sabiedrības interesi par šo kultūras daļu.

LFK ir senākais folkloras arhīvs Baltijas valstīs, kā arī viena no senākajām zinātniski pētnieciskajām institūcijām Latvijā. Folkloras vākšana LFK sākumposmā tika organizēta, sistemātiski publicējot uzsaukumus un folkloras vākšanas instrukcijas, uzturot korespondenci ar vācējiem, kā arī uzrunājot, piemēram, skolu pedagogus, klātienes pasākumos. Folkloras vākšanā plaši iesaistītas skolas un augstākās izglītības iestādes, jauniešu organizācijas u. c. Krājumā iekļauti arī agrāki vākumi: Barona biedrības materiāli, jau pirms LFK izveides aizsāktais Bērnu dziesmu krājums, Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijas krājums un Krišjāņa Barona Dainu skapis (1880; 2001. gadā iekļauts Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācijas, United Nations Educational, Scientific and Cultural Organization, UNESCO, programmas “Pasaules atmiņa”, Memory of the World, starptautiskajā reģistrā), kurus LFK ieguva 1940. gadā. 1931. gadā profesora Jāņa Endzelīna vadībā noritēja pirmā LFK ekspedīcija uz Kuršu kāpām Lietuvā, savukārt padomju okupācijas periodā (kopš 1947. gada) kompleksās zinātniskās ekspedīcijas kļuva par galveno folkloras dokumentēšanas metodi.

LFK vākumi aptver visu Latvijas teritoriju, un tajos plaši pārstāvēti latviešu folklorā rodamie žanri: tautasdziesmas, pasakas, teikas, nostāsti, anekdotes, ticējumi, buramvārdi, paražas, sakāmvārdi, parunas, dejas, rotaļas utt. Līdzās latviešu un lībiešu materiāliem ir vietējo mazākumtautību tradicionālās kultūras kolekcijas: Latvijas krievu, baltkrievu, vācu, čigānu, ebreju un citu tautu folkloras vākumi. Kolekcijās pārstāvētas arī dažādas sociālās grupas, piemēram, skolēni, karavīri, atsevišķu profesiju pārstāvji, ieslodzītie. LFK krājuma lielāko daļu veido folkloras kolekcijas rokrakstos, taču ir arī bagātīgs audiovizuālā arhīva saturs. No 1926. līdz 1947. gadam veikti fonogrāfa ieskaņojumi vaska cilindros jeb valcēs (2017. gadā LFK valču kolekcija iekļauta UNESCO programmas “Pasaules atmiņa” Latvijas nacionālajā reģistrā). Vēlāk, attīstoties dokumentēšanas tehnikai, izvēlēti aizvien mūsdienīgāki ieskaņošanas un filmēšanas veidi.

LFK arhīva materiāli sakārtoti kolekcijās (ap 2300 kolekciju), savukārt katru kolekciju veido numurētas folkloras vienības. LFK pārziņā ir arī citi patstāvīgi krājumi: Barona biedrības krājums, Bērnu dziesmu krājums, Autobiogrāfiju krājums, Folkloras kustības krājums u. c. Kopš dibināšanas LFK veidoti dažādi folkloras materiālu rādītāji un kartotēkas. 1927. gadā tika sākts darbs pie “Latvju dainu” substantīvu rādītāja izveides, kas ļauj tematiski orientēties tautasdziesmu pierakstos. Viena no plašākajām un biežāk izmantotajām ir 20. gs. 60. gados aizsāktā latviešu teiku kartotēka, kas tapusi folkloristes Almas Ancelānes vadībā.

1926. gadā LFK sagatavots pirmais zinātniskais darbs – Ernesta Brastiņa “Latvju dainu” mitoloģisko jēdzienu rādītājs, pirmā grāmata – Annas Bērzkalnes sagatavotā izlase “Teikas par Dievu” – izdota 1929. gadā. LFK pētnieki pastāvīgi publicējuši folkloras tekstus un pētījumus. Izdoti gan fundamentāli folkloras materiālu apkopojumi (tautasdziesmas, buramvārdi, ticējumi, melodijas), gan tematiskas un žanriskas izlases. Sākotnēji LFK grāmatas iznākušas A, B un C sērijās – A sērija: folkloras materiāli, B sērija: folkloras materiāli ar apcerējumiem, C sērija: mūzikas materiāli. Vērienīgākā folkloras publikācija ir akadēmiskais izdevums “Latviešu tautasdziesmas” (1979–2024, 13 sējumi) Pašreizējās LFK publicējumu sērijas ir: “Novadu folklora”, “Folkloristikas bibliotēka”, “LFK krājums”, “Tradicionālā mūzika Latvijā”, kā arī starpdisciplinārā publicējumu sērija “Studia humanitarica”.

Krišjāņa Barona konference ir ikgadējs akadēmisks forums folkloristiem un citu humanitāro zinātņu nozaru pētniekiem un interesentiem, kuru kopš 1981. gada rīko LFK. Rīkotas arī dažādas starptautiskas konferences un semināri. Starptautiskā atvērtība un sadarbība ir bijis viens no LFK pamata principiem kā LFK darbības sākumposmā, tā pašlaik. LFK pārstāvji aktīvi darbojas starptautiskās profesionālās organizācijās, kā Starptautiskās Etnoloģijas un folkloras biedrība (Société Internationale d’Ethnologie et de Folklore, SIEF), Starptautiskā Tautas naratīvu izpētes biedrība (International Society for Folk Narrative Research, ISFNR), Digitālās humanitārās zinātnes Ziemeļvalstīs (Digital Humanities in the Nordic countries, DHN). LFK pētnieki konsultē un sniedz ekspertīzi nemateriālā kultūras mantojuma jautājumos. Zinātniskais darbs mūsdienās noris galvenokārt pētniecisku projektu ietvaros.

2014. gadā izveidots LFK digitālais arhīvs “garamantas.lv”, kura mērķis ir padarīt tiešsaistē pieejamus un ērti lietojamus LFK glabātos materiālus. Tas top ar būtisku sabiedrības iesaisti (digitālā satura pilnveidošana, galvenokārt pārrakstot digitalizētos manuskriptus) un ir viena no tiešsaistē institūta pastāvīgi īstenotajām sabiedrības iesaistes iniciatīvām (“iesaisties.lv”). “Garamantas.lv” ir brīvi pieejams resurss jebkuram interesentam. Digitālo humanitāro zinātņu uzplaukums veicinājis, ka digitālajā arhīvā tiek attīstīti pētniecības instrumenti (tekstu atlases rīki, metadatu sistēma, žanru klasifikācija, sasaiste ar dažādiem folkloras materiālu rādītājiem).

LFK krājuma materiāli daudz izmantoti folkloras interpretācijās mūzikā un dramaturģijā, arī kino. Folkloras kopas un etnogrāfiskie ansambļi repertuāra veidošanā pastāvīgi izmanto LFK kolekcijas.

LFK kā zinātniskās darbības veicēja un zinātniska institūta nodaļa darbojas Zinātniskās darbības likuma ietvaros. Savukārt Nemateriālā kultūras mantojuma likums (7. pants), izceļot LFK krājuma kultūrvēsturisko un zinātnisko vērtību, nosaka atbildību par LFK krājuma uzturēšanu.

Folkloriste A. Bērzkalne bija LFK izveidotāja un pirmā vadītāja (1924–1929). Viņa bija vācbaltiešu profesora Valtera Andersona (Walter Anderson) studente un vēsturiski ģeogrāfiskās metodes pārstāve. Disertāciju “Dziesma par žēlumā nomirušo puisi. Tās pirmveids un latviskās versijas” (The Song of the Youth who Died in Sorrow. Its Primary Form and Latvian Versions) V. Andersona vadībā A. Bērzkalne izstrādāja Tērbatas Universitātē (mūsdienās Tartu Universitāte, Tartu Ülikool) un aizstāvēja 1942. gadā. A. Bērzkalnei bija plaša korespondence ar folkloristikas profesionāļiem Eiropā, un liela loma LFK izveidē bija somu folkloristikai. 1929. gadā LFK pārziņa amatā stājās klasiskais filologs, latviešu mitoloģijas un buramvārdu pētnieks Kārlis Straubergs, kurš vadīja iestādi līdz 1944. gadam, kad devās trimdā uz Zviedriju. Īsu periodu Otrā pasaules kara izskaņā (1944–1945) LFK vadīja komponists, vijolnieks un mūzikas folklorists Jūlijs Sproģis. Padomju okupācijas ideoloģijas ieviesējs latviešu folkloristikā, kas vadīja iestādi no 1945. līdz 1953. gadam, bija filologs Jānis Niedre. Visilgāk – no 1954. līdz 1984. gadam – vadītājas amatā bija sakāmvārdu un parunu pētniece Elza Kokare. Viņas darbu turpināja Jadviga Darbiniece (1985–1993). Vēlāk LFK vadītājas bijušas Beatrise Reidzāne (1993–1999), Dace Bula (1999–2013) un Rita Grīnvalde (Treija, 2013–2024). Kopš 2025. gada LFK vadītāja ir Digne Ūdre-Lielbārde.

LFK darbu sākumposmā uzraudzīja Izglītības ministrijas apstiprināta kolēģija. Pirmās kolēģijas priekšsēdētājs bija profesors J. Endzelīns, kolēģijas locekļi: LFK pārzine A. Bērzkalne, profesors Pēteris Šmits, Ludis Bērziņš un Jānis Kauliņš.

LFK darbinieki bijuši mūzikas folkloristi Emilis Melngailis, Jēkabs Vītoliņš un Vilis Bendorfs, folkloras pētnieki Jānis Alberts Jansons, Alvils Augstkalns, Edīte Hauzenberga, Osvalds Līdeks, A. Ancelāne, Vilma Greble, Pēteris Birkerts, Boriss Infantjevs, Kārlis Arājs, Ojārs Ambainis, Harijs Sūna, Jāzeps Rudzītis, Jānis Rozenbergs, Rita Drīzule, Māra Vīksna, Beatrise Reidzāne, Elga Melne, Aldis Pūtelis, Baiba Krogzeme-Mosgorda, Edīte Olupe, Guntis Pakalns, Una Smilgaine, Gatis Ozoliņš, Sandis Laime, Sanita Reinsone, Aigars Lielbārdis, Toms Ķencis, Ieva Vīvere (Tihovska) un daudzi citi.