Anna Bērzkalne pārstāvēja pirmo profesionāli izglītoto latviešu folkloristu paaudzi. Viņa bija tautasdziesmu pētniece, Latviešu folkloras krātuves izveidotāja un pirmā vadītāja (1924–1929), ilgus gadus arī latviešu valodas un literatūras skolotāja Rīgas 2. ģimnāzijā (vidusskolā), folkloras kursu docētāja Latvijas Valsts universitātē (1945–1948).

A. Bērzkalne dzimusi Vējavas rentnieka Jura Bērzkalna un Edes Bērzkalnes (dzimusi Reinsone) ģimenē. Vēlāk Bērzkalni pārcēlās uz Viesienu. A. Bērzkalne bija vecākā no pieciem bērniem: māsas – Ženija, Antonija un Marija, brālis – Pēteris. Māte bija A. Bērzkalnes teicēja – no viņas pierakstīts vairāk nekā 1000 tautasdziesmu tekstu.

Pēc mācībām Vējavas pagastskolā A. Bērzkalne turpināja izglītību Annas Ķeniņas privātģimnāzijā Rīgā (1903–1908). Skolotāju vidū bija literāts Viktors Eglītis un Augusts Saulietis, kā arī citi latviešu inteliģences pārstāvji. Pasniedzēju iedrošināta, viņa izmēģināja spēkus literatūrā – ar pseidonīmu A. Vītol publicēti stāsti un pasakas.

No 1913. līdz 1917.  gadam A. Bērzkalne studēja Augstākajos sieviešu kursos Kazaņā Slāvu–krievu filoloģijas nodaļā, kur iepazinās ar vācbaltiešu pasniedzēju folkloristu Valteru Andersonu (Walter Anderson).

No 1923. gada A. Bērzkalne eksternātā studēja Tērbatas Universitātes (mūsdienās Tartu Universitāte, Tartu Ülikool) doktorantūrā;  doktora eksāmenu par dažādu tautu tautasdziesmām, eposiem un folkloristikas attīstību nokārtoja 1935. gadā. 1942. gadā A. Bērzkalne Tērbatas Universitātē aizstāvēja disertāciju “Dziesma par žēlumā nomirušo puisi. Tās pirmveids un latviskās versijas” (The Song of the Youth who Died in Sorrow. Its Primary Form and Latvian Versions), kas izstrādāta profesora V. Andersona vadībā, iegūstot filozofijas doktora grādu igauņu un salīdzinošajā folkloristikā.

Annas Ķeniņas privātģimnāzija ļāva audzēknēm iegūt mājskolotāju kvalifikāciju. Pēc ģimnāzijas absolvēšanas A. Bērzkalne strādāja par mājskolotāja kādā četru bērnu ģimenē Ikšķilē, savukārt no 1909. līdz 1911. bija skolotāja Alsviķu Ķemeru pamatskolā. Pasniedzot privātstundas, iztiku pelnīja arī Krievijā – Gusjhrustaļnijā Vladimiras guberņā un Ņikoļskas-Usurijskas Piejūras apgabalā (1911–1913). No 1916. līdz 1918. gadam A. Bērzkalne bija latviešu valodas un literatūras skolotāja Kazaņā izveidotajās latviešu bēgļu skolās.

No 1920. līdz 1944. gadam A. Bērzkalne pildīja latviešu valodas skolotājas pienākumus Rīgas pilsētas 2. vidusskolā (ģimnāzijā). Darbs skolā nodrošināja iztikas līdzekļus līdztekus pētnieciskajam darbam folkloristikā. A. Bērzkalne iesaistījās t. s. mēģinātāju jeb reformpedagoģijas (Reformpädagogik) kustībā, apmācības procesā viņa lūkoja ieviest Daltonas plānu – metodi, kas nozīmīgu vietu atvēlēja patstāvīgi veiktam audzēkņu individuālajam darbam. 

A. Bērzkalne mudināja skolēnus vākt folkloras materiālus. Ar viņas gādību tapa plašas Latviešu folkloras krātuves kolekcijas: Bērnu dziesmu krājums (vairāk nekā 42 000 folkloras vienību) un Rīgas pilsētas 2. vidusskolas vākums (vairāk nekā 31 000 vienību). 

Kultūrvēsturiski nozīmīgs A. Bērzkalnes veikums ir Latviešu folkloras krātuves izveide 1924. gadā. Institūcija, kuras uzdevumi bija vākt, kārtot, uzglabāt un publicēt latviešu folkloru, tapa pie Izglītības ministrijas Pieminekļu valdes, tā pildīja gan arhīva, gan pētnieciska centra funkcijas. A. Bērzkalne bija pirmā krātuves vadītāja – līdz 1929. gadam, kad darbu krātuvē viņa atstāja un iestādes vadītāja amatā stājās Kārlis Straubergs. 

A. Bērzkalnes laikā izveidoti un nostiprināti Latviešu folkloras krātuves darba principi – folkloras materiālu reģistrēšana, kārtošana, kataloģizēšana, izsniegšana Latvijas un citzemju pētnieku zinātniskajam darbam, aizsāktas krātuves publicējumu sērijas, piemēram, 1929. gadā izdotā A. Bērzkalnes sastādītā izlase “Teikas par Dievu” un citas. A. Bērzkalne aktīvi iesaistīja folkloras vākšanā izglītības iestādes un individuālos vācējus. Viņa uzturēja plašu korespondenci – gan ar krātuves līdzstrādniekiem (folkloras materiālu iesniedzējiem), gan ar pētniekiem citās Eiropas valstīs.

Ārzemju folkloristi, piemēram, Valters Andersons, somu pētnieks Kārle Krons (Kaarle Krohn) un igauņu folklorists Oskars Loritss (Oskar Loorits), konsultēja un atbalstīja A. Bērzkalni krātuves izveidē un darbības sākuma posmā. Lai apskatītu un izzinātu folkloras arhīvu struktūras citās Eiropas valstīs, A. Bērzkalne 1927. gada vasarā devās komandējumā, kura laikā apmeklēja Kopenhāgenu, Berlīni un Vācu tautasdziesmu arhīvu Freiburgā. No 1927. līdz 1938. gadam A. Bērzkalne kā Latvijas pārstāve bija iesaistījusies starptautiskās folkloristikas bibliogrāfijas ("Folkloras bibliogrāfija", Volkskundliche Bibliographie) veidošanā.

Sekojot V. Andersonam un K. Kronam, A. Bērzkalnes pētnieciskā pieeja bija vēsturiski ģeogrāfiskā metode jeb “somu skola”. Šīs salīdzinošās metodes mērķis bija noskaidrot folkloras teksta pirmformu (Urform), izsekojot vēsturiskai variantu izplatībai un pārveidei dažādu valodu vidēs. Metodi A. Bērzkalne centās iespējami pilnīgi iedzīvināt savā disertācijas pētījumā un latviski izdotajā grāmatā “Dziesma par žēlumā nomirušo puisi” (1942), lūkojot noskaidrot “Latvju dainu” 13250. dziesmas variantus latviešu un citu tautu folklorā, to cilmi un vēsturiski ģeogrāfiskās izplatības ceļus. Literatūras un folkloras mijiedarbes analīzē tā pielietota arī viņas rakstā “G. F. Stendera latviešu pasakas un stāsti” (G. F. Stenders lettische Fabeln und Erzählungen, 1924). Vēsturiski ģeogrāfisko metodi A. Bērzkalne proponēja arī populārzinātniskās publikācijās, piemēram, skolām domātajā brošūrā “Pamatjēdzieni par tautas dzeju” (1937).

20. gs. sākuma “somu skolas” paradigmā iekļāvās arī nacionālu folkloras tekstu katalogu izstrāde, kas noderētu starptautiskajā pētniecībā. A. Bērzkalne izstrādāja “Tipu rādītāju latviešu tautas romancēm K. Barona “Latvju dainās”” (Typenverzeichnis lettischer Volksromanzen in der Sammlung Kr. Barons’ Latvju Dainas), kas izdots Helsinkos 1938. gadā. Par šī rādītāja izstrādāšanu viņa jau 1933. gadā  saņēma Krišjāņa Barona biedrības prēmiju.

Pēc Otrā pasaules kara A. Bērzkalne, pielāgojoties padomju folkloristikas prasībām, vēsturiski ģeogrāfisko metodi netieši izmantoja atsevišķos nepublicētos pētījumos: “Līdzīgi motīvi latviešu bezatskaņu četrrindās un krievu atskaņpantos (častuški)” (1949), “Biedrs Staļins padomju tautu dziesmās” (1949), “Biedrs Staļins padomjtautu dziesmās kā sociālistiskās celsmes vadītājs” (1950) un “V. I. Ļeņina tēls padomjtautu dzejā” (1950). Tomēr padomju ideoloģijas pārstāvji viņu asi kritizēja un viņas pētniecisko pieeju atzina par buržuāzisku, drīz vien liedzot gan pedagoģisko darbu Latvijas Valsts universitātē, gan pētniecisko darbu Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Folkloras institūtā, kurā viņa strādāja līdz 1950. gadam.

A. Bērzkalne piederēja starpkaru perioda intelektuāļiem, kuru vārdi un devums bija noklusēti padomju okupācijas režīmā. Viņas piemiņa tika reabilitēta 1991. gadā, kad Latvija bija atguvusi neatkarību un tika atzīmēta folkloristes 100. gadadiena. 

A. Bērzkalne izstrādāja vairākus literatūrpētnieciskus darbus: “Apsīšu Jēkaba Andra tēvs un radniecīgie Poruka tipi” (1922), “Dzejniece Anna Brigader” (1922), “Rūdolfa Blaumaņa personība viņa darbos” (1923), “Aloisa Jiraseka romāns “F. L. Vieks”” (1926), “Rūdolfa Blaumaņa ietekme Augusta Melka Jūrmalas stāstos”(1942). Pētījums par Andrieva Niedras romānu “Līduma dūmos” (1944) nav publicēts.

Folkloriste A. Bērzkalne ir prototips latviešu rakstnieku daiļdarbos. Viņa apcerēta Pētera Ērmaņa esejās un tēlojumos, kā arī V. Eglīša romānā “Domājošā Rīga” (1934) – Zelmas Vītoles varonē, kurai ir nozīmīga vieta romāna tēlu sistēmā.