Padomju folkloras uzplaukums Latvijas kultūrā un zinātnē notika saistībā ar staļinismu laika posmā no 1945. līdz 1953. gadam.

Atsevišķas padomju folkloras izpausmes bija sastopamas līdz padomju okupācijas beigām. Padomju folklora nav vienādojama ar padomju okupācijas laika folkloru, bet veido tikai tās oficiāli atzīto daļu. Padomju folklora tika radīta un vērtēta atbilstoši sociālistiskā reālisma mākslas principam “sociālistisks saturs nacionālā formā”.

Padomju folklora nekļuva par oficiālu terminu, un tās žanriskās un saturiskās robežas mainījās atkarībā no situācijas. Padomju folklora saturiski var attiekties uz: 1905. gada revolūcijas un Oktobra apvērsuma notikumiem, komunistisko pagrīdes kustību starpkaru periodā, Otrā pasaules kara notikumiem un sarkanajiem partizāniem, padomju rūpniecību, sociālistisko jauncelsmi, lauksaimniecības kolektivizāciju, padomju varas sasniegumiem un centieniem, padomju līderiem un nozīmīgām personībām. Formas ziņā padomju folkloras materiāli var būt dziesma, tautasdziesma, neprofesionālu dzejnieku darbi, izteicieni, sakāmvārdi, lozungi, nostāsti, dzīvesstāstu un mutvārdu vēstures epizodes, kas apraksta minētos notikumus, mīklas, sienas avīžu virsraksti un karikatūras u. tml.

Tipisks padomju folkloras piemērs padomju satura iekļaušana tradicionālā tautasdziesmas četrrindē, piemēram,

Lec saulīte, rītā agri,

Noej vēlu vakarā,

Lai varētu kolhoznieki

Vairāk siena gubās kraut.

Padomju folklorai ir raksturīgas arī Josifa Staļina (krievu Иосиф Виссарионович Джугашвили/Сталин, gruzīnu იოსებ სტალინი) personības kulta izpausmes:

Viju viju vainagu

No puķēm, lapām.

To likšu galvā

Mūs’ Staļinam;

Izaudzis viņš mums

Kā dižais ozols,

Mēs viņa zaros

Kā sīkas zīles.

Kā folkloras materiāli tiek klasificēti tādi izteicieni, kā “Mēs, tirdzniecības darbinieki, esam tautas kalpi” vai “Valsts aizņēmums – visas tautas lieta” un “Pulkā darbs vieglāk padarāms”.

Skaidru kritēriju trūkums bija viena no galvenajām padomju folkloras problēmām attiecībā gan uz formālajiem kritērijiem, gan uz folkloras materiālu izcelsmi jeb jautājumu, vai un kā nošķirami individuālu autoru un kolektīvi radīti darbi. Padomju folkloru ir grūti nošķirt no tautiskas amatieru literatūras. Pateicoties sava laika žanriskajai neskaidrībai, padomju folkloras materiālos iekļauts daudz vērtīgu ziņu par ikdienas dzīvi, kultūru un politisko propagandu pirmajā pēckara desmitgadē Latvijas mazpilsētās un lauku rajonos. Tādējādi ir saglabājušās ziņas, piemēram, par populārāko mūzikas repertuāru (dziesmu klades), dažādu publisko telpu noformējumu svētkos un ikdienā, kolhozu un skolu sienas avīžu saturu, pionieru salidojumu un citu sarīkojumu norisi un saturu, aģitācijas brigāžu priekšnesumiem, Jāņu svinībām kolektīvajās saimniecībās.

Padomju folkloras krāšanā un radīšanā nozīmīga loma bija nozares centrālajām institūcijām: Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (LPSR) Zinātņu akadēmijas Folkloras institūtam (1945–1951) un Etnogrāfijas un folkloras institūtam (1952–1955), ko pārraudzīja PSRS Zinātņu akadēmijas Mikluho-Maklaja vārdā nosauktais Etnogrāfijas institūts (Институт этнографии АН СССР им. Н. Н. Миклухо-Маклая, kopš 1992. gada Mikluho-Maklaja vārdā nosauktais Etnoloģijas un antropoloģijas institūts, Институт этнологии и антропологии имени Н. Н. Миклухо-Маклая РАН) Maskavā. Viens no galvenajiem padomju folkloras vākšanas veidiem bija ikgadējas zinātniskās ekspedīcijas, kas no 1947. gada tika rīkotas dažādos Latvijas rajonos. Pirmo astoņu ekspedīciju laikā tika iegūtas aptuveni 5000 padomju folkloras vienības, kas vēl arvien glabājas Latviešu folkloras krātuvē Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūtā. Padomju folkloras vākšanā un radīšanā tika iesaistīti arī skolēni un studenti. 1950. gadā viens no latviešu padomju folkloristu – zinātnisko darbinieku – uzdevumiem bija veicināt padomju folkloras radīšanu. Lai to īstenotu, tika izplatīti padomju folkloras materiālu paraugi, publicēti raksti, lasītas lekcijas un vadīti semināri, rīkoti vākšanas un jaunrades konkursi. Padomju folkloras vākšanas virsuzdevums bija padomju okupācijas režīma propaganda.

Latviešu padomju folklora bija daļa no visā Padomju Savienībā īstenotās akadēmiskās prakses un politiskās propagandas projekta, kas aizsākās Padomju Krievijā 20. gs. 30. gados un pēc Otrā pasaules kara tika adaptēts padomju varas okupētajās teritorijās. Padomju folkloras vietu kultūrā nostiprināja rakstnieks un ideologs, Padomju Rakstnieku savienības vadītājs, sociālistiskā reālisma tēvs Maksims Gorkijs (Максим Горький) un tās pašas savienības folkloras nodaļas vadītājs, krievu folklorists Jurijs Sokolovs (Юрий Матвеевич Соколов). Sākotnēji Padomju Krievijā par padomju folkloras centrālo žanru kļuva pēc tradicionālo episko dziesmu “biļinu” parauga sacerētās “novinas” – gari episki dziedājumi, kas izmanto arhaiskas dzejas formas, stāstot par padomju līderiem, kultūras varoņiem un sasniegumiem. Latvijas Padomju Sociālistiskajā Republikā folkloristikas nozarē padomju folkloras ieviešanu vadīja Folkloras institūta direktors Roberts Pelše un viņa vietnieks zinātniskajā darbā Jānis Niedre. Abi bija arī nozīmīgi mācībspēki Latvijas Valsts Universitātes Filoloģijas fakultātē.

Padomju folklora zaudēja savu akadēmisko aktualitāti pēc kritiskām diskusijām Padomju Savienības akadēmiskajos centros Maskavā un Ļeņingradā 1952.–1954. gadā. Procesu ievērojami paātrināja J. Staļina nāve 03.1953. un sekojošais personības kulta nosodījums, kas bija spilgti izpaudies arī padomju folklorā.

1953. gadā iznāca otrā un pēdējā akadēmiskā latviešu padomju folkloras izlase. Padomju folkloras noriets sakrita ar Etnogrāfijas un folkloras institūta reorganizāciju un pievienošanu LPSR Zinātņu akadēmijas Andreja Upīša vārdā nosauktajam Valodas un literatūras institūtam.

Turpmākajos gados padomju folklora vairs netika aktīvi vākta, pētīta un radīta. Tās aktualitāte ilgāk saglabājās saistībā ar sociālistiskajām tautas tradīcijām un Emiļa Melngaiļa Republikāniskā tautas nama darbību.

Mūsdienās padomju folklora ir akadēmiskas izpētes objekts folkloristikas vēstures, totalitārisma pētniecības un kultūras mantojuma nozarēs.