Mūsdienu folkloristika ir sazarota pētniecības nozare, kurā pētnieki darbojas vairākos galvenajos virzienos: 1) folkloras izpēte sociālo identitāšu kontekstā ietver pētījumus par: Latvijas novadu kultūras un reģionālās piederības simboliskajām formām (Anda Beitāne, Angelika Juško-Štekele, J. Kursīte, Elga Melne, Gatis Ozoliņš, M. Vīksna); etnisko un reliģisko grupu tradīcijām (Ieva Tihovska, Mārtiņš Boiko); vecuma grupu – bērnu un vecāku, skolēnu – folkloru un saziņas tradīcijām (Baiba Krogzeme-Mosgorda, Una Smilgaine, Jolanta Stauga); folkloras lomu nacionālās identitātes veidošanā (D. Bula); 2) refleksīvu nozares vēsturi un teoriju pārstāv pētnieki, kuri pievērsušies noteiktiem periodiem, paradigmām un autoritātēm folkloristikas attīstībā (D. Bula, G. Ozoliņš, Rita Treija, M. Vīksna), kā arī latviešu mitoloģijas vēsturei (Toms Ķencis, Aldis Pūtelis); 3) folkloras žanru pētniecībai pieskaitāmi pētījumi par: latviešu tautasdziesmu semantiku (B. Reidzāne, V. Vīķe-Freiberga); mūsdienu naratīviem un stāstīšanas tradīcijām (Ieva Garda-Rozenberga, Guntis Pakalns, Sanita Reinsone); klasisko tautas stāstījumu mītiskajiem un maģiskajiem priekšstatiem (Sandis Laime, Rūta Muktupāvela); buramvārdiem un vārdošanas tradīcijām (Aigars Lielbārdis).