Folkloristika kā institucionalizēta pētniecības nozare Latvijā pastāv kopš 1924. gada, kad tika nodibināta Latviešu folkloras krātuve (LFK). Kā interese par tradicionālajām vietējās kultūras formām – to dokumentēšana, kolekcionēšana, aprakstīšana – folkloristika ir senāka.

Nozares priekšvēsturē nereti tiek iekļautas arī agrīnās liecības par Baltijas iedzīvotāju dzīvesveidu, kas sastopamas dažādu laikmetu avotos: antīko autoru darbos, hronikās, ģeogrāfijas un ceļojumu aprakstos, tekstos, kas dokumentē kristianizācijas gaitu; sākot ar 17. gs. – arī vācbaltiešu vēsturē, vārdnīcās, gramatikās un poētikās. Šie avoti apraksta dažādas tradicionālās kultūras formas – dziedāšanas tradīcijas, apbedīšanas paradumus, pasaku un teiku motīvus, mītiskos priekšstatus un maģiskās prakses –, kā arī sniedz atsevišķu folkloras tekstu pierakstus.

Mērķtiecīga interese par tautas kultūru sākās Johana Gotfrīda Herdera (Johann Gottfried von Herder) ietekmē 18. un 19. gs. mijā. Periods līdz 19. gs. vidum ir vācbaltiešu folkloristisko centienu posms; ar 1824. gadu šie centieni koncentrējās Latviešu literārās biedrības (Lettisch-Literärischen Gesellschaft) paspārnē; kuras izdevumā Magazin tika publicēti apcerējumi par latviešu folkloru. Iznāca vairāki latviešu tautasdziesmu krājumi, ko sastādījuši Gustavs Bergmans (Gustav von Bergmann; 1807–1808), Frīdrihs Vārs (Friedrich Daniel Wahr; 1807) un Georgs Bitners (Georg Ludwig Büttner; 1844). Pētnieciski nozīmīgākais veikums ir Augustam Bīlenšteinam (August Johann Gottfried Bielenstein), kurš pievērsies vairākiem folkloras žanriem, izdodot gan tautasdziesmu (1874–1875), gan mīklu krājumu (1881). Vācbaltiešu folkloristiskā darbība apsīka 19. gs. otrajā pusē līdz ar jaunlatviešu kustības aizsākumu.

Latviešu pievēršanās savai folklorai sākās pirmās nacionālās atmodas periodā, sekojot paraugam, kāds iedibināts citu Eiropas tautu – īpaši somu un igauņu – kultūrnacionālisma kustībās un izmantojot folkloru kā pierādījumu latviešu etniskajai atšķirībai, to kultūras senumam un estētiskajai vērtībai, lai pamatotu tautas patstāvības centienus. Latviešu antikoloniālais noskaņojums 19. gs. beigās saskanēja ar Krievijas Impērijas plāniem etnogrāfiski izzināt valsts nomales, tāpēc daļa no pirmajām folkloristiskajām aktivitātēm notika sadarbībā ar Krievijas Ģeogrāfijas biedrību un Imperatora dabaszinātņu, antropoloģijas un etnogrāfijas draugu biedrību. Aktivitāšu centri sākotnēji veidojās ārpus Latvijas arī tāpēc, ka topošā inteliģence pulcējās ap augstskolām Tērbatā, Pēterburgā un Maskavā. Situācija mainījās līdz ar Rīgas Latviešu biedrības (RLB) nodibināšanu (1868).

Pirmie plašāku folkloras vākšanu uzsāka Jānis Sproģis un Fricis Brīvzemnieks, kuriem izdevās izveidot prāvu folkloras vācēju tīklu, bet 19. gs. 70. gados folkloras vākšana jau izvērtās par visas tautas kustību, ko veicināja RLB Zinību komisija un Jelgavas Latviešu biedrības (1872) Rakstniecības nodaļa. 

No savāktā materiāla tapa folkloras izdevumi; pirmie tika iespiesti kirilicā ārpus Latvijas, dažkārt ar tulkojumiem un paskaidrojumiem krievu valodā. Vienlaikus 70. gadu beigās sākās darbs pie apjomīgiem folkloras izdevumiem, un 19.–20. gs. mijā iznāca latviešu folkloras klasiskie izdevumi: Krišjāņa Barona sakārtotās “Latvju dainas” (1.–6. sējums, 1894–1915); Anša Lerha-Puškaiša “Latviešu tautas teikas un pasakas” (1.–7. sējums, 1891–1903), kā arī Jurjānu Andreja apkopotie “Latvju tautas mūzikas materiāli” (1.–6. sējums, 1894–1926). Folkloras interpretācija šajā periodā lielākoties norisinājās nacionālā romantisma ietvarā, saistot kultūras mantojumu ar tautas atmodas idejām.

Starpkaru periodā notika nozares institucionalizācija un profesionalizācija. Folkloras kursi tika iekļauti Latvijas Universitātes (LU) studiju programmās. Viena no pirmajām zinātniskajām iestādēm, ko nodibināja jaunizveidotā nacionālā valsts, ir Latviešu folkloras krātuve (LFK). To vadīja Anna Bērzkalne (1924–1929) un Kārlis Straubergs (1929–1944). LFK turpināja folkloras vākšanu un publicēšanu, īpašu vērību pievēršot t. s. mēmajiem pagastiem, kas nav tekstuāli pārstāvēti K. Barona un A. Lerha-Puškaiša izdevumos. Tika vākta arī visu Latvijas mazākumtautību folklora. LFK nonāca vācu, ebreju, baltkrievu, krievu un čigānu folkloras materiāli. Iznāca jauni vairāksējumu tautasdziesmu krājumi, kā arī līdz šim plašākais pasaku un teiku izdevums Pētera Šmita redakcijā (1.–15. sējums, 1925–1937). Tika izdotas apjomīgas vairāku folkloras žanru pirmreizējas publikācijas: ticējumi (1.–4. sējums, 1940–1941), buramvārdi (1.–2. sējums, 1939–41), anekdotes (1.–4. sējums, 1929–1930). LFK izdeva vairāk nekā 10 neliela apjoma pētnieciskus apcerējumus un materiālu apkopojumus, kas galvenokārt veltīti ģimenes un gadskārtu ieražām.

Ievērojamākie pētnieki starpkaru folkloristikā ir: P. Šmits – stāstījumfolkloras, mitoloģijas un ticējumu pētnieks; K. Straubergs – buramvārdu un paražu izdevējs, tautas mitoloģisko, demonoloģisko un maģisko priekšstatu pētnieks; Ludis Bērziņš – tautasdziesmu un folkloristikas vēstures eksperts; Pēteris Birkerts – anekdošu izdevējs, tautas prātniecisko, ētisko un estētisko uzskatu pētnieks; Jānis Alberts Jansons – vācu kultūrvēstures etnoloģijas pārstāvis, latviešu masku gājienu pētnieks; A. Bērzkalne – vēsturiski ģeogrāfiskās skolas pārstāve, tautasdziesmu pētniece, kā arī Arveds Švābe – dažādu novatorisku meklējumu autors. Otrā pasaules kara beigās no Latvijas devās trimdā nozares autoritātes – L. Bērziņš, K. Straubergs, A. Švābe, kā arī daļa LFK personāla.

Padomju okupācijas sākumā folkloras pētniecība tika pakļauta ideoloģiskam diktātam, kas daļēji saglabājās līdz pat 20. gs. 70. gadu otrajai pusei, tomēr šajā laikā tapa nozīmīgi pētījumi par klasiskajiem folkloras žanriem: sakāmvārdiem (Elza Kokare), mīklām un teikām (Alma Ancelāne), gadskārtu ieražu (Jadviga Darbiniece), kā arī kāzu un precību dziesmām (Maija Ligere), bērnu folkloru (Vilma Greble), pasakām (Ojārs Ambainis). Pētnieki pievērsās arī folkloristikas vēsturei (Boriss Infantjevs, Kārlis Arājs, Jānis Rozenbergs, O. Ambainis, Māra Vīksna), folkloras valodai (Arturs Ozols, Beatrise Reidzāne), folkloras funkcionēšanai, kā arī folkloras un literatūras attiecībām (Jāzeps Rudzītis), tautasdziesmu estētikai (Jānis Rozenbergs). Plašākā starptautiskās sadarbības telpā iekļaujas E. Kokare, darbojoties salīdzinošajā paremioloģijā, un K. Arājs, publicējot pilnu latviešu pasaku tipu rādītāju (1977).

LFK skāra vairākas institucionālas reorganizācijas, līdz 1956. gadā tā pārtapa par Folkloras sektoru (FS) Latvijas Zinātņu akadēmijas (LZA) Valodas un literatūras institūtā. Folkloras vākšanai padomju okupācijas periodā bija raksturīgas ikgadējas kolektīvās ekspedīcijas, kas plānveidīgi aptvēra visu Latvijas teritoriju un papildināja LFK krājumu ar apjomīgu, kvalitatīvi dokumentētu materiālu. Folkloras publicēšanā šā perioda nozīmīgākais veikums ir aizsāktie un mūsdienās turpinātie arhīva materiālu pilnizdevumi: “Latviešu tautasdziesmas” (1.–10. sēj., 1979–2013) un “Latviešu tautas mūzika” (sešas grāmatas, 1958–2008). Tika izdotas žanriski reprezentatīvas, zinātniskas mīklu (1954), sakāmvārdu (1957) un teiku (1988–1991) izlases, kā arī daudzi populāri folkloras tekstu izdevumi.

20. gs. 80. gados, nozarē ienākot jaunai pētnieku paaudzei (Janīna Kursīte, Edīte Olupe, Benedikta Mežale, Guntis Pakalns, Dace Bula, Daina Jurika, Aldis Pūtelis), notika pievēršanās jaunām tēmām, kas daļēji ir atgriešanās pie starpkaru – padomju okupācijas laikā nevēlamajiem – pētnieciskajiem virzieniem, pētot mitoloģiju, folkloras estētiku un tekstu semantiku, kalendārās ieražas, maģiju un buramvārdus. Jauninājums bija Maskavas-Tartu skolas pieejās balstītu strukturāli semiotisku metožu, strukturālisma un komunikācijas teorijas izmantojums.

20. gs. otrajā pusē latviešu folkloras izpētes ģeogrāfija paplašinājās. Ar to nodarbojās emigrējušie folkloristi un nākamās paaudzes latviešu izcelsmes pētnieki Stokholmā, Upsālā, Monreālā, Blūmingtonā (Amerikas Savienotās Valstis, ASV) un citviet. Tapa pētījumi par senlatviešu reliģiju (Haralds Biezais, Lena Neulande), tautasdziesmu poētiku un melodiku (Kārlis Brambats, Kristina Jaremko-Portere, Baiba Metuzāle-Kangere, Lalita Muižniece, Velta Rūķe-Draviņa, Valdis Zeps), folkloras nozīmi latviešu diasporas dzīvē (Inta Gāle-Kārpentere). Ar plaša starptautiskā virziena – mutvārdu formulu teorijas – metodi strādāja Vaira Vīķe-Freiberga, analizējot tautasdziesmu struktūru un pievēršot latviešu tautas dzejai arī virziena iedibinātāju ASV slāvu filoloģijas un salīdzinošās literatūras pētnieku Albertu Lordu (Albert Bates Lord). Baltijas dziedāšanas tradīciju vēsturi un nozīmi politiskajos valstiskās neatkarības atjaunošanas procesos pēta Guntis Šmidchens.

Ārzemēs tapuši arī folkloras izdevumi; apjomīgākais no tiem – Kopenhāgenā izdotās “Latviešu tautasdziesmas” (1.–12. sējumi, 1952–1956). 20. gs. 70. gados sākās latviešu folkloras datorizācija, kuras rezultātā tapa t. s. Bostonas-Monreālas dainu projekts (Valdis Bērziņš, Imants Freibergs, Kristīne Konrāde, Guntis Strazds, V. Vīķe-Freiberga), kas vēlāk kļuva par pamatu “Latvju dainu” datorizācijas projektam, ko 20. gs. 80. gados uzsāka LFK sadarbībā ar LU (K. Arājs, Harijs Bondars, Silvija Kokina).

Mūsdienu latviešu folkloristika no jauna iekļāvusies starptautiskajā zinātnē, šajā procesā daļēji mainoties paradigmai. Ir notikusi pievēršanās laikmetīgām kultūras parādībām – folkloras izmantojumam indivīdu, grupu un kopienu dzīvē, identitātes veidošanā, kultūrpolitikā. Klasisko folkloras žanru pētniecībai pievienojusies interese par pieredzes stāstiem, rakstiskajām (epitāfijas, atmiņu albumi, ķēdes vēstules, klinšu raksti un grafiti) un mediētajām (folklora presē un internetā) kultūras formām, kā arī folklorisko jaunradi. Pētnieki sākuši plašāk izmantot empīrisku un kontekstuālu pieeju, folkloru interpretējot saistībā ne tikai ar kultūras, bet arī sociālo kontekstu – individuālajām, kolektīvajām un situatīvajām nozīmēm, ko tai piešķir lietotāji. Folkloras vākšanu LFK krājuma papildināšanai daļēji aizstājuši pētnieciski virzīti lauka pētījumi, kuru ģeogrāfija paplašinājusies, aptverot latviešu diasporu Sibīrijā un citviet. Arhīva darbā atsevišķu LFK krājuma daļu datorizācijas projektus (“Dainuskapis.lv”; attēlu un skaņu ierakstu datubāzes), nomainījusi 2014. gadā sāktā pāreja uz pilna digitāla arhīva izveidi (“Garamantas.lv”), ar ko saistīta jauna virziena – digitālās folkloristikas – attīstība.

Galvenā folkloras pētniecības iestāde Latvijā ir LFK, kas atguvusi savu vēsturisko nosaukumu (1992) un kopš 1999. gada ir LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta nodaļa. LFK nodrošina folkloras pētnieku saskarsmi valsts mērogā, rīkojot ikgadējas K. Barona konferences. LFK ir arī starptautisko profesionālo sakaru uzturēšanas centrs. Kopš 2001. gada LFK krājuma nozīmīgākais objekts – Krišjāņa Barona Dainu skapis – iekļauts UNESCO Pasaules atmiņas reģistrā. Kopš 2014. gada LFK atrodas Latvijas Nacionālajā bibliotēkā. Tomēr pēdējās desmitgadēs folkloras pētniecība institucionāli paplašinājusies. Folkloras un tradicionālās kultūras studiju programmas izveidojušās LU un Latvijas Kultūras akadēmijā, folkloras kursi tiek pasniegti un folklora tiek pētīta arī citās Latvijas augstskolās; folkloras vākšanas un lauka pētījumu prakses rīko arī Daugavpils Universitātē un Liepājas Universitātē, Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijā. Nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanu un tā izpētes veicināšanu veic arī Latvijas Nacionālais kultūras centrs, kā arī vairākas reģionālas un lokālas kultūras iestādes.

Latvijā pastāv Latvijas Folkloras biedrība (2009; līdz 1989. gadam – Friča Brīvzemnieka Latviešu folkloras biedrība), kuras redzeslokā ir folkloras saglabāšana. Folkloras pētnieki pamatā saistīti ar starptautiskām profesionālām organizācijām – Starptautisko Etnoloģijas un folkloras biedrību (International Society for Ethnology and Folklore) un Starptautisko Tautas stāstījumu biedrību (International Society for Folk Narrative Research), kā arī vairākām darba grupām šo organizāciju paspārnē.

Galvenais periodiskais izdevums publicējumiem folkloristikā ir ikgadējais žurnāla Letonica (kopš 1998) folkloras numurs. LFK sadarbībā ar izdevniecību “Zinātne” un LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta apgādu izdod vairākus sērijveida izdevumus: “Novadu folklora” (kopš 2002), “Folkloristikas bibliotēka” (kopš 2007), Studia humanitarica (kopš 2009), “Tradicionālā mūzika Latvijā” (kopš 2008).

Mūsdienu folkloristika ir sazarota pētniecības nozare, kurā pētnieki darbojas vairākos galvenajos virzienos: 1) folkloras izpēte sociālo identitāšu kontekstā ietver pētījumus par: Latvijas novadu kultūras un reģionālās piederības simboliskajām formām (Anda Beitāne, Angelika Juško-Štekele, J. Kursīte, Elga Melne, Gatis Ozoliņš, M. Vīksna); etnisko un reliģisko grupu tradīcijām (Ieva Tihovska, Mārtiņš Boiko); vecuma grupu – bērnu un vecāku, skolēnu – folkloru un saziņas tradīcijām (Baiba Krogzeme-Mosgorda, Una Smilgaine, Jolanta Stauga); folkloras lomu nacionālās identitātes veidošanā (D. Bula); 2) refleksīvu nozares vēsturi un teoriju pārstāv pētnieki, kuri pievērsušies noteiktiem periodiem, paradigmām un autoritātēm folkloristikas attīstībā (D. Bula, G. Ozoliņš, Rita Treija, M. Vīksna), kā arī latviešu mitoloģijas vēsturei (Toms Ķencis, Aldis Pūtelis); 3) folkloras žanru pētniecībai pieskaitāmi pētījumi par: latviešu tautasdziesmu semantiku (B. Reidzāne, V. Vīķe-Freiberga); mūsdienu naratīviem un stāstīšanas tradīcijām (Ieva Garda-Rozenberga, Guntis Pakalns, Sanita Reinsone); klasisko tautas stāstījumu mītiskajiem un maģiskajiem priekšstatiem (Sandis Laime, Rūta Muktupāvela); buramvārdiem un vārdošanas tradīcijām (Aigars Lielbārdis).