Jānis Alberts Jansons bija viens no izcilākajiem 20. gs. pirmās puses latviešu pedagogiem, kultūrvēsturiskās etnoloģijas metodes pārstāvis, sekmējis latviešu folkloristikas un literatūrzinātnes veidošanos.

J. A. Jansons dzimis Mežotnes “Kugrēnos”, kur viņa vecāki bija saimnieki. Pamatizglītību ieguva Mežotnes pamatskolā (1901–1905), turpināja mācības Jelgavas reālskolā (1905–1913). No 1913. līdz 1917. gadam Pēterburgas Universitātē (līdz 1914. gadam Императорский Санкт-Петербургский университет, pēc kara sākuma – Petrogradas Universitāte, Императорский Петроградский университет) studēja ģermānistiku. Pirmā pasaules kara laikā iesaukts Krievijas Impērijas armijā, karadienestu pavadījis Kaukāza frontē. Pēc folklorista Luda Bērziņa uzaicinājuma 1919. gadā J. A. Jansons kļuva par skolotāju Limbažos, vēlāk viņš bija Rīgas pilsētas 4. vidusskolas (no 1929. gada – ģimnāzijas; 1920–1934), Rīgas Skolotāju institūta (1922–1938), Rīgas pilsētas 2. ģimnāzijas (1936–1940), Rīgas 4. vidusskolas (1940–1941) pedagogs. Pedagoga darbu J. A. Jansons uzskatīja par savu aicinājumu un tajā pavadītos gadus – par dzīves laimīgākajiem gadiem. Līdzās uzsāktajam pedagoga darbam J. A. Jansons Latvijas Universitātē (LU) studēja baltu filoloģiju (1920–1926), papildināja zināšanas Ķelnes un Bonnas universitātēs (Universität zu Köln; Rheinische Friedrich-Wilhelms-Universität Bonn; 1927–1929). 1934. gadā ieguva filozofijas doktora grādu par pētījumu “Latviešu masku gājieni un to kultūrvēsturiskā nozīme” (Die lettischen Maskenumzüge und ihre kulturhistorische Bedeutung). Studiju laikā izstrādāja arī pētniecisko metodi, un tas deva piederību kultūrvēsturiskās etnoloģijas skolai. Bija privātdocents LU no 1936. līdz 1948. gadam, kopš 1945. gada strādājis Latvijas Valsts Universitātes Filoloģijas fakultātes Folkloras institūtā, Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Folkloras institūtā (1946–1950) un Etnogrāfijas un folkloras institūta folkloras sektorā (1951–1953). Pedagoga darba gaitas J. A. Jansons noslēdza kā latviešu un krievu valodas pasniedzējs Latvijas Valsts Fiziskās kultūras institūtā (1954–1956). 

J. A. Jansona zinātniskās darbības pētnieciskie virzieni saistīti ar latviešu folkloristikas un literatūrzinātnes jautājumiem. Viņš uzskatīja, ka abas zinātņu nozares ir cieši saistītas un pētīt latviešu folkloru nozīmē pētīt latviešu literatūras un kultūras pirmo un senāko posmu. J. A. Jansona pētnieciskās pieejas ietvaros folklora ir avots literārā procesa attīstībā, atsevišķi folklorā dziļi centrēti rituāli, kā Jāņi, masku gājieni, dievaines, kāzas vai rotaļas, ir uzlūkojami par sinkrētiskām tradīcijām, no kurām vēlāk izaug teātris, dramaturģija, māksla un tamlīdzīgi. Līdztekus J. A. Jansons nenoliedza arī citu kultūras tradīciju ietekmi, piemēram, analizējot Reiņa Kaudzītes un Matīsa Kaudzītes literāro devumu, J. A. Jansons sevišķi izcēlis jaunradošas sintēzes ideju, uzskatot, ka R. un M. Kaudzītes spējuši atrast savu ceļu, paņemt labāko no sava tautiskās atmodas laikmeta pretmetīgajām veclatviešu un jaunlatviešu ideoloģijām, sintezēt nacionālas un starptautiskas kultūras tradīcijas.

J. A. Jansona kultūrvēsturiskās pieejas ietvaros folklora ir ne tikai latviešu literatūras vēstures pirmā nodaļa, bet arī visaptverošs latviešu senās kultūrdzīves atainojums. Balstoties uz šo metodoloģisko uzskatu, viņš izveidojis vairākas folkloras izlases un nodaļas plašākos latviešu folkloras izdevumos. Tautasdziesmu izlasē “Sidraba vītols” (veidota kopā ar Nikolaju Kalniņu) dziesmas sakārtotas nodaļās, kas sistemātiski vēsta par noteiktām senās latviešu sabiedrības kultūrdzīves jomām – saimniecisko dzīvi, sabiedrisko dzīvi, senā latvieša garīgo dzīvi –, ievietotas arī svētku un godu dziesmas, kas pavada gadskārtu un ģimenes rituālus.

Arī literatūra kā turpmākā latviešu sabiedrības attīstības stadija vispusīgi vēsta par sabiedrību, cilvēku un tā kultūrdzīvi. J. A. Jansona literatūrvēstures pētījumiem raksturīga vienota metodoloģiskā pieeja: iesākumā tiek aplūkots rakstnieka dzīves gājums, kam seko analītiska rakstnieka radošās personības iekļaušana laikmeta kultūrvēsturiskajā kontekstā, turpinājumā sistemātiski literatūras veida un žanra ietvarā analizētas rakstnieka daiļradē aplūkotās problēmas, tēmas, motīvi un tēli. Monogrāfiskus pētījumus J. A. Jansons sarakstījis par Raini, Teodoru Zeifertu, Reini un Matīsu Kaudzītēm, Jēkabu Janševski, Edvartu Virzu, Ernestu Dinsbergu u. c., publicējis grāmatu par ievērojamākajiem tautiskās atmodas laikmeta darbiniekiem: Juri Alunānu, Krišjāni Baronu, Frici Brīvzemnieku. J. A. Jansona veikumam raksturīga vispusīga un sistemātiska pieeja, kā rezultātā tiek iegūts plašs kultūrvēsturisks apraksts par laikmetu un rakstnieka vietu laikmeta kontekstā. Kopumā novērtējot J. A. Jansona darbību folkloristikā un literatūrzinātnē 20. gs. 30. gados (laikā, kad tapuši un izdoti visi galvenie J. A. Jansona darbi), jāsecina, ka viņš ir viens no latviešu folkloristikas un literatūrzinātnes veidotājiem. J. A. Jansona ietekme izpaudās ne tikai ar rakstīto vārdu, bet arī ar viņa pedagoģisko darbību – J. A. Jansons bija skolēnu un studentu ļoti cienīts un augstu vērtēts pasniedzējs, viņa rūpīgi izstrādātas stundas un lekcijas būtiski iespaidoja un iedvesmoja topošos skolotājus, kuri iegūtās zināšanas, analīzes prasmes un attieksmi pret literāro (plašāk – kultūrdzīves) procesu nodeva nākamajām skolēnu paaudzēm.

Īpaša J. A. Jansona interešu joma bija latviešu masku gājienu tradīcijas izpēte. Viņa devums izpaudās aicinājumā (saviem skolēniem un studentiem) pierakstīt vēl sastopamās ziņas par masku gājieniem, to analīzē un iekļaušanā starptautiskā etnoloģiskā kontekstā, un publicēšanā, kā rezultātā tika iegūts plašs un visus Latvijas novadus aptverošs tradīcijas aprakstu kopums, iekļaujot nozīmīgas ziņas par masku gājienu laiku un iemesliem, darbojošos personu nosaukumiem, masku grupas rituālām darbībām sētā, spēlēm un rotaļām istabā, funkcionalitāti un nozīmi sabiedrības dzīvē. Sākotnējā posmā, 20. gs. 20. gadu otrajā pusē, iegūtie materiāli iekļauti promocijas darbā par masku gājienu kultūrvēsturisko nozīmi. Vēlākie pierakstījumi apkopoti Latviešu folkloras krātuves 1640. kolekcijā. Pilnā apjomā J. A. Jansona masku pētījums publicēts 2010. gadā, bet atsevišķas daļas iepriekš publicētas vācu valodā un bijušas atrodamas rokrakstā folkloras interesentu un tradīciju kopēju grupu vidū, ļaujot tradīcijai saglabāties un atdzimt 20. gs. nogalē.

Par J. A. Jansonu publicēts daudz atmiņu literatūras. Īpaši plaši ir bijušo Rīgas Skolotāju institūta audzēkņu (Nikolaja Kalniņa, Marijas Bērziņas, Vilmas Grebles, Artura Plauža, Arvīda Dravnieka u. c.) literārie portreti, tajos uzsverot J. A. Jansona pedagoga talantu un personības iezīmes. Austrālijā dibinātais J. A. Jansona piemiņas fonds 1977. gadā izdeva J. A. Jansona mūža atcerei veltītu rakstu krājumu. Akadēmiskās nesaskaņas rosinājušas rakstnieku Viktoru Eglīti veidot J. A. Jansona portretējumu romānā “Domājošā Rīga” (1934).

Par pedagoģisko un pētniecisko darbu apbalvots ar Krišjāņa Barona prēmiju un Triju Zvaigžņu ordeni (V šķira).