Nozares starptautiskais nosaukums atvasināts no britu antikvāra un arheologa Viljama Džona Tomsa (William John Thoms) 1846. gadā darinātā jaunvārda folklore. Tās izpētes priekšmets mainījies atkarībā no tā, kāda noteiktā laikposmā vai pētniecības tradīcijā bijusi izpratne par folkloru. Angloamerikāņu lietojumā izpētes priekšmeta un nozares apzīmējums nereti ir viens – folklore, kas dažkārt tiek paplašināts uz folklore studies. Citviet tiek lietoti vietējā lingvistiskajā tradīcijā sakņoti nozares apzīmējumi, piemēram, vācu Volkskunde, igauņu rahvaluule, lietuviešu tautosaka.

Nozares satura noteiksmē galvenās atšķirības saistītas ar materiālās un garīgās kultūras šķīrumu. Daudzviet pasaulē izveidojies, ilgstoši pastāvējis vai vēl tagad pastāv tāds zinātnes nozaru dalījums, kur folkloristika nodarbojas ar kultūras mutvārdu formām un priekšstatu sistēmām, kamēr etnoloģija (vai etnogrāfija) pievēršas materiālās kultūras izpētei. Tomēr vienlaikus ir arī tādas pētniecības skolas kā Volkskunde, kas aizvien interesējušās par kultūru kopumā. Atšķirīgi var būt arī ieskati par pētāmo parādību laika robežām. Tā kā nozares izveide sākotnēji bija saistīta ar vēlmi straujas modernizācijas apstākļos glābt no zudības pagātnes kultūras reliktus, tās interese par mūsdienu kultūras procesiem nav vispārpieņemta. Folkloristikas sākotnējā orientācija uz Eiropas zemniecības kultūru dažviet arī radījusi joprojām noturīgu stereotipu, kas par izpētes prioritāti pieņem agrāru sabiedrību kolektīvās mutvārdu formas un vietējās kultūras pētniecību, bet citas sociālās un ģeogrāfiskās vides atvēl etnoloģijai un antropoloģijai.

Tomēr kopumā mūsdienu folkloristikai raksturīga nedalīta interese par cilvēka ikdienas radošumu neatkarīgi no tā izpausmes jomas, laikmeta, medija, ģeogrāfiskās un sociālās vides. Folkloristika pētī kā vārda mākslu, tā arī sadzīves priekšmetu darināšanas prasmes. Folkloristi pievēršas gan iepriekšējos gadsimtos mutvārdu priekšnesumā dokumentētām pasakām un teikām, gan mūsdienās internetā cirkulējošiem jokiem. Par izpētes priekšmetu var būt tiklab paaudzēs mantoti zemkopju ticējumi, kā īslaicīgi pilsētas biroju darbinieku neformālās saskarsmes paradumi vai pat viena cilvēka personīgās pieredzes stāsti. Nozares pētījumu lauks ietver, pirmkārt, kultūrrades produktu – dažādos folkloras žanrus un radošuma izpausmes formas. Otrkārt, tajā ietilpst arī kultūras subjekts – tauta, ļaužu grupas un atsevišķi indivīdi, tradīciju veidotāji un uzturētāji, kuru zināšanas un prasmes tiek pētītas kopsakarā ar to identitātēm un vērtībām. Treškārt, folkloristus interesē arī kultūras process – tradīciju tapšana, pastāvēšana un mainīgums, to izmantojums dažādos kultūrvēsturiskos, sociāli ekonomiskos, ideoloģiski politiskos kontekstos.

Folkloristikas vieta zinātnes nozaru sistēmā ir strīdīga. Sākotnēji attīstījusies kā tekstualizētu mutvārdu formu literāra izpēte, tā daudzviet joprojām tiek uzskatīta par filoloģijas apakšnozari. Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas, ESAO (Organisation for Economic Co-operation and Development, OECD) klasifikācijā folkloristika ierindota humanitāro zinātņu mākslas zinātņu apakšgrupā. Pastāv arī viedoklis, ka nozare ieņem starpstāvokli starp humanitārajām un sociālajām zinātnēm. Ņemot vērā izpētes priekšmetu daudzveidību, folkloristika pēc būtības ir starpdisciplināra, ar tendenci izmantot un apvienot dažādu nozaru teorētiskās un metodoloģiskās nostādnes. Mūsdienās nav iespējams definēt robežas starp folkloristiku, etnoloģiju, antropoloģiju un kultūras studijām; šīs robežas vairāk nosaka zinātnes politikas apsvērumi un institucionālās stratēģijas, nekā epistemoloģisko principu specifika. Šīm nozarēm kopīga, bet atšķirīga no citiem kultūrpētniecības laukiem ir interese par parādībām un procesiem, kas atrodas ārpus profesionālās, elitārās un formālās kultūras. Tā ir kultūra, kas veido cilvēka tiešo dzīves vidi – ikdienas, tautas, vietējā, sakņu, masu kultūra. Par folkloristikas specifiku tiek uzskatīts arī empīrisms – pievēršanās konkrētām, ar etnogrāfiskām metodēm novērojamām un dokumentējamām parādībām.

Interese par tautas kultūru ir senāka par termina “folklora” ieviešanu. Šī interese Eiropā bijusi saistīta ar dažādiem – antikvāriem, ģeogrāfiskiem, monarhiskiem, misionāriem un apgaismes – centieniem vismaz kopš 16. gadsimta. Par folkloristikas tiešo priekšvēsturi tiek uzskatītas idejas, kas dzima pārejas posmā no apgaismības racionālisma uz romantismu; ietekmīgākais domātājs – Johans Gotfrīds Herders (Johann Gottfried von Herder). Interese par mutvārdu dzeju J. G. Herderam radās viņa Rīgas periodā (1764–1769), domājams, saskaroties ar latviešu dziedāšanas tradīcijām. J. G. Herdera ietekmē Eiropā sākās tautasdziesmu kolekcionēšanas un izdošanas kustība. Filozofa nopelns ir arī romantiskā nacionālisma dzimšana, kas pamatojās uz viņa idejas par humanitātes progresu, kāds sasniedzams, katrai nācijai attīstoties saskaņā ar tās dabas doto raksturu, kas vistīrākajā veidā izpaužas tautas dzejā. “Dabiskā” dzeja, pēc J. G. Herdera domām, bija galvenā tautas valodas, paradumu, domāšanas veida un vēstures krātuve. J. G. Herdera atziņas mudināja Eiropas 18.–19. gs. nacionālās patstāvības kustības pievērsties folkloras vākšanai, lai tās tekstu kolekcijas un publicētie izdevumi kalpotu par nacionālās savdabības un kultūras ilglaicības pierādījumu un attaisnotu centienus pēc politiskas patstāvības. Hrestomātisks piemērs šai ziņā ir somu eposa “Kalevala” (Kalevala, 1835) tapšana Eliasa Lenrūta (Elias Lönnrot) redakcijā. J. G. Herdera idejas iedvesmoja arī latviešu tautasdziesmu vākšanu un jaunlatviešu kustību, kuras nozīmīgāko veikumu vidū ir Krišjāņa Barona sastādīto “Latvju dainu” iznākšana (1894–1915). Vācijā J. G. Herdera darba ievērojamākie turpinātāji bija brāļi Jākobs Grimms (Jacob Ludwig Karl Grimm) un Vilhelms Grimms (Wilhelm Carl Grimm), kuri sākotnējo romantisko interesi par tīrākajiem nācijas kultūras paraugiem izvērsa sazarotā pētnieciskā darbībā. Viņi pirmoreiz definēja zinātniskus folkloras dokumentēšanas principus, bet starptautiski ietekmīgāka bija uzmanības pievēršana iepriekš neievērotiem folkloras žanriem, īpaši pasakām, ko brāļi Grimmi izdeva krājumā “Bērnu un mājas pasakas” (Kinder- und Haus-Märchen, 1–2, 1812/1815).

Atšķirīgs intelektuālais pamudinājums pievērsties folklorai 19. gs. 2. pusē balstās uz evolucionisma paradigmu, kāda bija raksturīga britu antropoloģiskajai skolai ar tās redzamāko pārstāvi Edvardu Tailoru (Sir Edward Burnett Tylor). Šajā paradigmā folklora bija vērtīga kā civilizācijas progresa liecība, kā relikts no agrākiem kultūras attīstības posmiem, ko saglabājuši sabiedrības mazāk izglītotie slāņi. Britu folkloristi bija starp pirmajiem, kas mēģināja definēt nozares izpētes priekšmetu un darba metodes. 1890. gadā iznāca Lorensa Gomma (Laurence Gomme) “Folkloras rokasgrāmata” (Handbook of Folk-Lore), ko vēlāk pārstrādāja un 1914. gadā izdeva britu Folkloras biedrības (The Folklore Society) ilggadējā prezidente Šarlote Bērna (Charlotte Sophia Burne).

19. un 20. gs. mijā par vienu no ietekmīgākajiem folkloristikas centriem pasaulē kļuva Somija, kur Helsinku Universitātē (Helsingin yliopisto) jau 19. gs. beigās tika pasniegti studiju kursi somu un salīdzināmajā folkloristikā un kur darbojās vēsturiski ģeogrāfiskās metodes jeb t. s. somu skolas pamatlicēji Jūliuss Krons (Julius Leopold Fredrik Krohn) un viņa dēls Kārle Krons (Kaarle Krohn). Šīs metodes pārstāvji, evolucionisma garā cenšoties noteikt folkloras tekstu oriģinālās formas un to izplatības ceļus, folkloristikā iedibināja komparatīvo virzienu un aizsāka tekstu tipoloģiskās klasifikācijas praksi, kas nozarei devusi būtiskos tekstu tipu un motīvu rādītājus. Tipu rādītāju pasakām pirmais izstrādāja un 1910. gadā izdeva soms Anti Ārne (Antti Aarne). Vēlāk (1928; 1961) viņa darbu papildināja amerikāņu folklorists Stits Tompsons (Stith Thompson), izveidojot pazīstamo Ārnes–Tompsona starptautisko pasaku tipu rādītāju. Somijā tika nodibināta arī pirmā starptautiskā folkloristu organizācija – Folklore Fellows, FF, ko 1907. gadā nodibināja K. Krons, dāņu pētnieks Aksels Olriks (Axel Olrik), vācietis Johanness Bolte (Johannes Bolte) un zviedrs Karls fon Sīdovs (Carl Wilhelm von Sydow). Šī organizācija un tās izdevums Folklore Fellows’ Communications, FFC pastāv kopš 1910. gada.

Starpkaru periodā turpinājās nozares profesionalizācija, institucionalizācija un internacionalizācija. Tika dibinātas iestādes folkloras vākšanai un izpētei – folkloras arhīvi. Folkloristika ieņēma vietu Eiropas universitātēs, plašumā vērsās starptautiskā sadarbība. 1928.–1937. gadā tika izveidotas četras jaunas starptautiskas organizācijas: Starptautiskā Tautas mākslas komisija (Commission Internationale des Arts Populaires, 1928), Starptautiskais Antropoloģisko un etnoloģisko zinātņu kongress (International Congress of Anthropological and Ethnological Sciences, 1934), Starptautiskā Folkloras un etnoloģijas asociācija (International Association for Folklore and Ethnology, 1935; kopš 1937. gada – Starptautiskā Eiropas etnoloģijas un folkloras asociācija, International Association for European Ethnology and Folklore), Starptautiskais Folkloras kongress (Congrès International de Folklore, 1937).

1936.–1937. gadā radās trīs jauni periodiski izdevumi (Acta Ethnologica, Folk, Folkliv), kuri drīz saplūda vienā žurnālā – Folk-Liv. Acta Ethnologica et Folkloristica Europaea (1939–1972), kas Sigurda Eriksona (Sigurd Erixon) redakcijā iznāca Stokholmā. Starptautiskajai sadarbībai šajā laikā bija trīs galvenie virzieni – folkloras vai tautas kultūras atlantu veidošana, starptautiskās folkloristikas bibliogrāfijas (Volkskundliche Bibliographie, kopš 1917) izdošana un ne pārāk rezultatīvā iecere salīdzinošiem pētījumiem nodrošināt tik nepieciešamos folkloras tekstu tulkojumus. Starpkaru periodā risinājās aktīvas debates par nozares saturu. Šajā laikā savu pavalstnieku ikdienas kultūrai pievērsās arī koloniālās valstis – Francija, Nīderlande, Beļģija, kurās līdz tam vairāk attīstīta bija aizjūras “primitīvo” kultūru pētniecība. Bija nepieciešama “antropoloģija pašu mājās” – zinātne, kas apvienotu garīgās un materiālās kultūras pētniecību.

Citviet bija atšķirīgs redzējums attiecībā uz folkloristikas un etnoloģijas nošķīrumu, ko labprāt gribēja saglabāt, piemēram, ziemeļvalstis. Nebija arī vienota ieskata par nozares nosaukumu, saglabājot trīs paralēlus variantus – folkloristika Dienvidrietumeiropā, etnoloģija Ziemeļvalstīs un Volkskunde vāciskajā reģionā. Definēt nozari mēģināja autori dažādās valstīs – Francijā Arnolds van Genneps (Charles-Arnold Kurr van Gennep), Vācijā Ādolfs Špamers (Adolf Spamer), Zviedrijā S. Eriksons, Beļģijā Albērs Marinī (Albert Marinus). Starpkaru folkloristikas attīstību būtiski ietekmēja laikmeta ideoloģiskais un politiskais konteksts – Tautu Savienības miera un universālisma ideoloģija, no vienas puses, un agresīvas nacionālisma noslieces, no otras. Nozare tapa iesaistīta arī autoritāru varu atbalstīšanā, tāpēc pēc Otrā pasaules kara notika atteikšanās no apzīmējumiem “folkloristika” un Volkskunde par labu etnoloģijai, lai norobežotos no negatīvā ideoloģiskā mantojuma. Teorētiskā un metodoloģiskā ziņā starpkaru periods bija komparatīvistikas uzplaukums, bet paralēli tam dzima tendences, kas sagatavoja nozares paradigmas maiņu 20. gs. 2. pusē. Līdztekus folkloras kolektīvisma doktrīnai krievu pētnieka Marka Azadovska (Марк Константuнович Азадoвский) un fon Sīdova pētījumi raisīja interesi par tradīcijas nesēju un folkloras radītāju individualitātēm. Pretstatā somu skolas rekonstruējošajiem folkloras pirmformu meklējumiem S. Eriksons, A. van Genneps, A. Marinī un citi mudināja pievērst uzmanību tagadnes kultūrai, empīriski izzināmiem sociokulturāliem procesiem. Paralēli dokumentētu tekstu studijām amerikāņu zinātnieka Milmana Perija (Milman Parry) dienvidslāvu episko dziesmu pētījumi lika pamatus interesei par izpildījumu un mutvārdu sacerēšanu.

Pēc Otrā pasaules kara ietekmīgs folkloristikas centrs sāka veidoties Ziemeļamerikā, kuras daudzkultūru sabiedrībā interesi par folkloru veicināja pretošanās asimilācijas politikai un dažādo grupu identitātes meklējumi. Sākot ar 20. gs. 60. gadiem, Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) izveidojās daudzas folkloristikas studiju programmas. Pirmo izstrādāja Indianas Universitātes Folkloras institūts (Folklore Institute of Indiana University, 1962; tagad Folkloras un etnomuzikoloģijas departaments, Department of Folklore and Ethnomusicology) amerikāņu folkloristikas pamatlicēja, folkloras vēsturnieka Ričarda Dorsona (Richard Mercer Dorson) vadībā. Saplūstot literārajai un antropoloģiskajai mutvārdu kultūras pētniecībai, ASV izveidojās vairāki starptautiski ietekmīgi virzieni – performances skola, runas etnogrāfija un etnopoētika, kuru galvenie pārstāvji ir folkloristi un antropologi Dells Haimss (Dell Hymes), Ričards Baumans (Richard Bauman), Rodžers Eibrahamss (Roger D. Abrahams). Ziemeļamerikā radās arī mutvārdu formulu teorija, ko, turpinot M. Perija darbu, izveidoja amerikāņu klasiskais filologs, slāvists un komparatīvists Alberts Lords (Albert Bates Lord). Viņa pamattēze, ka mutvārdu teksti tiek nevis iegaumēti, bet izpildīšanas procesā ar formulu tehnikas palīdzību ikreiz jaunradīti, izmantota daudzu mutvārdu tradīciju analīzē. Latviešu tautasdziesmas šādi pētījusi latviešu sabiedriski politiskā darbiniece, zinātniece Vaira Vīķe-Freiberga. ASV izveidojies arī jauns literārās folkloristikas virziens Sandras Dolbijas-Stālas (Sandra K. Dolby-Stahl) vadībā, kas folkloristikai piemēroja literatūrzinātniskās recepcijas teorijas. S. Dolbijas-Stālas galvenais nopelns ir personīgās pieredzes stāstu ierindošana folkloristikas izpētes objektos.

Mūsdienu folkloristikā turpina pastāvēt trīs vēsturiski izveidojušies ietekmīgākie pētnieciskie reģioni – Vācija, Ziemeļvalstis un Ziemeļamerika. Volkskunde apvieno vācu lingvistiskā areāla folkloristus Vācijā, Austrijā un Šveicē. Šā reģiona plašākā pētnieciskā organizācija ir Vācu folkloras biedrība (Deutsche Gesellschaft fűr Volkskunde), kas rīko kongresus reizi divos gados un izdod žurnālu Zeitschrift fűr Volkskunde (1929). Mūsdienās vācu pētnieki, tāpat kā to kolēģi Centrāleiropā un Rietumeiropā, vairāk gan sevi uzskata par piederīgiem Eiropas etnoloģijai.

Ziemeļvalstīs folkloristu reģionālo sadarbību uzturēja Ziemeļu folkloras institūts (Nordic Institute of Foklore, 1959–1996) un Ziemeļu Folkloras tīkls (Nordic Network of Folklore, 1998–2002). Ziemeļvalstu folkloristu galvenais izdevums ir folkloristikas gadagrāmata ARV. Nordic Yearbook of Folklore (1945), ko izdod Karaliskā Gustava Ādolfa akadēmija (Kungliga Gustav Adolfs Akademien för svensk folkkultur) Zviedrijā.

ASV folkloristi apvienojušies Amerikas Folkloras biedrībā (American Folklore Society); izdod žurnālu Journal of American Folklore (1888). Otrs nozīmīgākais izdevums ir žurnāls Journal of Folklore Resarch (1942).

Folkloristika turpina būt nozare, kas vērsta uz starptautisku sadarbību. To nodrošina divas galvenās starptautiskās organizācijas – Starptautiskā Folkloras un etnoloģijas biedrība (Société Internationale de l’Ethnologie et de Folklore, SIEF) ar vairākām darba grupām, kura ik pēc diviem gadiem rīko kongresus un izdod žurnālu Ethnologia Europaea (1966) un Starptautiskā Tautas stāstījumu izpētes biedrība (International Society for Folk Narrative Research, ISFNR).

20. gs. folkloristika sekojusi līdzi domāšanas stilu maiņai humanitārajās un sociālajās zinātnēs, pieredzot psihoanalīzes (spilgtākais pārstāvis Alans Dandess, Alan Dundes), funkcionālisma, strukturālisma (Vladimirs Props, Владимир Яковлевич Пропп; A. Dandess) un poststrukturālisma, feminisma, marksisma un postmodernisma ietekmes. No funkcionālisma mūsdienu folkloristikā pārmantota interese par folkloras sociālo lomu un empīriski izzināmu "etnogrāfisko tagadni”. Strukturālisms un psihoanalītiskā pieeja mudinājuši uzdot jautājumus par folkloras tekstu nozīmi, kas nav atrodama, neizejot ārpus teksta robežām. Poststrukturālisms piedāvājis jaunu teksta izpratni, apvienojot teksta radīšanas un uztveres aspektus. Marksisms licis paraudzīties uz tradīciju funkcionēšanu kultūrpolitikas un ekonomikas kategorijās, kā arī apstrīdēt vienotas tautas mītu un pievērsties dažādu sociālo slāņu un grupu folklorai, mēģinot folkloras lietojumā atklāt interešu dažādību vai pat pretišķību. Šo līniju turpina postmodernisma interese par kultūras pamatstraumē mazāk pārstāvētām grupām un feminisma centieni iedibināt dzimumu līdzsvaru tautas kultūras interpretācijā un reprezentācijā. Šim domas virzienam pieslejas postkoloniālisma domāšana, kas pievērš uzmanību tam, kādi varas mehānismi darbojas attiecībās ar "citām” kultūrām – tās izzinot, atspoguļojot vai pārstāvot. Postmodernisms folkloristikā izpaužas arī konstruktīvisma pieejā, kas sociokulturālo īstenību aplūko kā sociāli radītu un saziņas un interpretācijas ceļā aizvien no jauna pārveidotu. Tam piederīga arī nozares pašrefleksija par zinātniskās izziņas būtību un to ietekmējošiem faktoriem. 

Jaunās paradigmas tapšanu folkloristikā nodrošinājusi arī nozares iekšējā attīstība, kas aizsākās 20. gs. 60.–70. gados ar vairākām ietekmīgām publikācijām. A. Lorda monogrāfija “Teiksmu dziesminieks” (The Singer of Tales, 1960) lika pamatus mutvārdu formulu teorijai, pievērsās tradīcijas nesēja radošajai individualitātei, kā arī iedibināja interesi par izpildījumu un priekšnesumu. Vācu folklorista Hermana Bauzingera (Hermann Bausinger) pētījums “Tautas kultūra tehnoloģijas pasaulē” (Volkskultur in der technischen Welt, 1961) pārvarēja mītu par tradīciju iznīkšanu tehnoloģizētā un urbanizētā pasaulē. A. Dandesa darbs “Folkloras izpēte” (The Study of Folklore, 1965) deva jaunu tautas (folk) definīciju, parādot, ka tradīciju nesēji var būt jebkura cilvēku grupa. Folkloras eksistenci urbānā sabiedrībā pierādīja amerikāņu pētnieku rakstu krājums “Pilsētas pieredze un tautas tradīcija” (The Urban Experience and Folk Tradition, 1971). Par jaunās folkloristikas pamatdokumentu tiek uzskatīts rakstu krājums “Pretī jaunām perspektīvām folkloristikā” (Toward New Perspectives in Folklore, 1972), ar kuru tika likti pamati performances virzienam amerikāņu folkloristikā, pamatota empīriskas un kontekstuālas pieejas nepieciešamība, dotas jaunas folkloras definīcijas.

Mūsdienu folkloristikas vienojošā teorētiski metodoloģiskā pamatlīnija ir kontekstuālā pieeja, kas folkloras formas skata kopsakarā ar apstākļiem – sociokulturāliem, vēsturiskiem, ideoloģiskiem, ekonomiskiem un citiem –, kuri nosaka šo formu veidolu, nozīmi un lietojumu. Savukārt datu ieguves metodes, galvenokārt kvalitatīvās, kopīgas folkloristikai un humanitārajām, kā arī sociālajām zinātnēm, kuras izmanto lauka pētījumu, novērojumu, interviju un citas metodes.