Kristīgo leģendu pirmsākumi ir agrīnajā kristietībā – stāstījumos par Jēzus Kristus dzīvi, nāvi un augšāmcelšanos, par apustuļiem un pirmajiem kristiešu mocekļiem. Tie sastopami apokrifos un daļa arī Jaunās Derības kanoniskajos tekstos (piemēram, Jēzus piedzimšana Betlēmē, trīs Austrumu gudro apmeklējums, bēgšana uz Ēģipti). Kristīgās leģendas attīstījušās kristīgās mitoloģijas ietvaros, kuras avoti līdzās Bībeles tekstiem un vēstures notikumiem meklējami Austrumu un hellēniskajā kultūrā, dažādu tautu folklorā, mītos.

Jēguma “leģenda” sākotne rodama viduslaiku baznīcu un klosteru paražā svēto un mocekļu piemiņas dienās dievkalpojumā vai klostera mielasta laikā lasīt notikumus par viņu dzīvi un ciešanām. Līdz 13. gs. atbilstoši piemiņas dienai izvēlēta lasāmviela vai nu no leģendārija grāmatas (latīņu liber legendarius), kurā pierakstīti dievbijīgo askētu, misionāru, cilvēkmīlestības varoņu dzīves notikumi, vai arī no apkopotajiem svēto mocekļu jeb martiru ciešanu aprakstiem (latīņu liber passionarius). Taču vēlākos gadsimtos tekstu krājumi apkopoti un leģendas jēgums attiecināts uz rakstīti fiksētiem svēto dzīves notikumiem vispār. Šo pirmējo leģendu veidu, kam pamatā ir kanonizēto personu dzīves apraksti (latīņu Vita ‘Dzīve’), dēvē par hagiogrāfijām (no grieķu ἅγιος, agios ‘svētais’ un γράφειν, grafein ‘rakstīt’). Austrumu katoļu un pareizticīgās (ortodoksālās) baznīcas tradīcijā kalendāra mēnešu kārtībā sakārtoto hagiogrāfisko leģendu apkopojumu sauc par sinaksariju (grieķu Συναξάριον, latīņu Synaxarium, Synexarium), tā lasījumi aizvien ir daļa no liturģijas.

Kristīgās leģendas ir nozīmīgs viduslaiku garīgās literatūras žanrs. Leģendu iespaidotas bija arī viduslaiku liturģiskās drāmas un mistērijas (no latīņu misterium ‘ceremonija’) – pilsētu laukumos izrādīti iestudējumi ar bibliskiem sižetiem, kā arī mirakli (no latīņu miraculum, franču miracle ‘brīnums’), kas romantizētā un krāšņā veidā atainoja norises no svēto dzīves. Svēto dzīves stāsti ietekmējuši arī viduslaiku laicīgo literatūru. Tie zināmā mērā ir bruņinieku stāsta un bruņinieku romāna priekšteči (Karaļa Artūra (King Arthur) romāni, Svētā Grāla romānu cikls).

Ārpus baznīcas sprediķiem, klosteru prakses un publicējumiem kristīgās leģendas izplatījušās mutvārdu veidā, funkcionējot kā tautas reliģiozitātes izpausme. Tās tulkotas un cirkulējušas dažādās valodās, veidojot leģendu tekstu variantus, arī lokalizējumus (Svētais Kristofers – Lielais Kristaps). Vēstures fakti leģendās bagātināti ar fantāziju, poetizēti. Tāpēc dažkārt mēdz nošķirt hagiogrāfiskās leģendas (franču legende hagiographique), kuru pamats ir konkrēta svētā biogrāfijas fakti, no citiem tautas mutvārdos rodamajiem leģendu tekstiem (franču légende populaire, légende folklorique). Folkloriskajās leģendās darbojas ne tikai kanonizētie svētie, bet arī Vecās un Jaunās Derības tēli (Mozus, Noass, Jēzus Kristus, eņģeļi utt.), sastopamas Bībeles stāstu interpretācijas (piemēram, par notikumiem Ēdenes dārzā, Kristus krustā sišanu). Līdzās bibliskajiem varoņiem un svētajiem kristīgās leģendas stāsta par brīnumainiem notikumiem ar parastiem cilvēkiem – vīzijām, Dieva svētību vai sodu, uzklausītām lūgšanām, pārdabisku izglābšanos no briesmām, dziedināšanu. Leģendas ar sižetisku stāstījumu mēdz ilustrēt morāliskas pamācības (latīņu exempla). Didaktiskie vēstījumi apcer gan svēto dzīves gaitas, gan netikumisku rīcību un tās sekas (piemēram, populāras ir leģendas par sodu, kas piemeklē tos, kas svētdienās strādā, kas izturas necienīgi pret svētbildēm, krucifiksiem un tā tālāk). Kristīgo leģendu motīvi iekļauti starptautiskajā stāstījumu klasifikācijā, tipu grupā “Reliģiskās pasakas” (ATU 750–849; MA 750–849 “Leģendu pasakas”): “Dievs (svētais) maskējies apmeklē mirstīgos”, “Septiņi gulētāji”, “Mūžīgais žīds”, “Cilvēks pārdod dvēseli velnam” un citi. Bieži vien kristīgās leģendas ir sinkrētiski stāstījumi, kuros integrēti dažādi agrīnie priekšstati par pārdabiskām būtnēm (Svētais Juris uzvar pūķi), viņsauli un tamlīdzīgi.

Leģendās rodams kristīgās angeloloģijas, demonoloģijas, eshatoloģijas (mācības par pasaules galu), hagiolatrijas (svēto godināšanas) un citu kristīgās teoloģijas aspektu un doktrīnu atspoguļojums. Leģendas žanru attīstību, domājams, veicinājusi Romas Katoļu baznīcas prasība pēc pārdabiskiem brīnumiem personu beatifikācijas (pasludinot par svētīgu) un kanonizācijas (atzīstot par svēto) procesā. Tā kā leģendu žanrs cieši saistīts ar reliģisko praksi, pēc reformācijas 16. gs. Rietumeiropā leģendas turpināja attīstīties galvenokārt katoļticīgajās zemēs un apgabalos, savukārt protestantu vidē, kas atzina Dievmātes, svēto, relikviju kultu kā nebiblisku, mazinājusies arī šī stāstījumu žanra nozīme un izplatība.

Kristīgās leģendas publicētas gan monogrāfiskos izdevumos, gan leģendu kolekcijās. Senākais zināmais hagiogrāfisko tekstu krājums ir agrīnā baznīcas vēsturnieka Cēzarejas Eisebija (Εὐσέβιος τῆς Καισαρείας) apkopojums par Palestīnas mocekļiem, kurā iekļautas ziņas par kristiešu vajāšanu imperatora Diokletiāna (Gaius Aurelius Valerius Diocletianus) laikā. Šis martiroloģijs tapis pēc 311. gada un līdz mūsu dienām saglabājies tikai fragmentāri.

Populārākais viduslaiku leģendu krājums ir dominikāņu brāļa, Dženovas bīskapa Jakoba de Voragine (Jacobus de Voragine, Jacobus de Varagine, Jacopo da Varazze) latīņu valodā sarakstītais darbs “Zelta leģenda” (Legenda aurea, ap 1260). Krājums tulkots daudzās valodās (katalāņu, franču, itāļu, čehu, angļu, vācu), un tam ir bijusi liela ietekme uz vēlo viduslaiku lasīšanas kultūru (starp visvairāk lasītajiem izdevumiem Eiropā), svēto kulta veicināšanu un – bagātīgo ilustrāciju dēļ – arī kristīgās ikonogrāfijas attīstību. Autors svēto aprakstus sakārtojis kalendārā secībā atbilstoši to atzīmējamajām dienām. Apraksti veidoti pēc vienotas shēmas, kas ietver personvārda etimoloģiju, dzīves gājumu un ar svēto saistītus brīnumainus notikumus.

Līdz šim plašākais kristīgo leģendu tekstu korpuss ir “Svēto darbi” (Acta Sanctorum). Tā ir vēsturiski kritiska hagiogrāfiju enciklopēdija latīņu valodā, kuru 68 sējumos laikā no 1643. līdz 1940. gadam publicējuši jezuītu zinātnieki – Antverpenē un Briselē strādājošie bolandisti (pēc Žana Bolāna, Jean Bolland).

Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta Latviešu folkloras krātuves fondos kristīgo leģendu pierakstu nav daudz. Folkloristes Almas Ancelānes sakārtotajā latviešu teiku tematiskajā kartotēkā kā leģendas atsevišķi nodalītas nedaudz vairāk par 350 vienībām. Šie teksti pierakstīti galvenokārt 20. gs. 20. un 30. gados. Stāstījumu struktūrā un stilistikā kristīgās leģendas līdzīgas citiem vēstītājas folkloras žanriem: teikām, arī nostāstiem, anekdotēm. Saturiski latviešu kristīgās leģendas veido piecas grupas:

1. Bībeles stāstu interpretācijas (kritušā eņģeļa stāsts, pasaules radīšana, Dievs rada Ievu no Ādama ribas, grēku plūdi, Bābeles tornis, Jēkaba dēli, Jēzus piedzimšana un citas). “Velns licis Noja sievai izdibināt, ko vīrs dara. Izrādījies, ka Nojs taisa laivu, jo būšot lietus. Velns teicis, lai sieva kāpj laivā tad, kad vīrs pateiks rupju vārdu. Sieva paklausījusi, un velns iekļuvis laivā, izurbis caurumu, gribēdams visus cilvēkus iznīcināt. Bet kāda zivs ar asti aizbāzusi laivā caurumu. No laivā esošajiem izcēlusies visa pasaules dzīvība.” (LFK 243, 234; sal. Rad. 4–9)
2. Vīzijas (Jēzus, Marijas, Svētā Pētera un eņģeļu parādīšanās atsevišķiem cilvēkiem).
3. Etioloģiskās leģendas (skaidro apkārtējo pasauli, dzīvo un nedzīvo dabu, cilvēku un tā dzīvi, izmantojot Bībeles un kristīgās tradīcijas tēlus, simbolus, motīvus; plašākā leģendu grupa). “Kad Ādams Paradīzes dārzā ēdis ābolu, viņam tas palicis kaklā, jo aizrijies. Tāpēc dažiem vīriešiem no tā laika ir Ādama ābols kaklā.” (LFK 929, 34957)
4. Hagiogrāfiskās leģendas (nedaudzi svēto dzīves atstāsti, piemēram, par Svēto Staņislavu (LFK 1341, 4813), Svēto Donātu (LFK 1341, 4814)).
5. Leģendas ar īpatnēju saturu (brīvs, sporādiska rakstura Bībeles sižetu un tēlu izmantojums, piemēram, par Pestītāju un fotogrāfu (LFK 69, 266), klostera māsai Jaunavai Marijai balodis norāda uz Jāzepu kā precinieku (LFK 1985, 1116)).

Daļai vēstījumu, kas latviešu folkloristikā kvalificēti kā teikas (piemēram, par Lielo Kristapu), ir kristīgo leģendu cilme. Tāpat leģendu pasakas, kurās darbojas svētie un kurās izgaismotas kristīgās ticības atziņas, pēc žanra rakstura ir leģendas. 

Kristīgo leģendu reminiscences sastopamas arī citos latviešu folkloras žanros. Jēzus Kristus, Jaunavas Marijas, svēto un eņģeļu pieminējumi ietverti tautas ārstniecībā un buramvārdos. Kristīgo leģendu motīvu klātbūtne, atsauces uz svēto dzīves gājumu ir ticējumos un paražās, kas saistīti ar noteiktu svēto piemiņas dienām, svētkiem (Pēterdiena – apustulis Pēteris, Mārtiņdiena – Svētais Mārtiņš no Tūras). Komiskā aspektā Vecās un Jaunās Derības personas – Ādamu un Ievu, Svēto Pēteri u. c. – atklāj anekdotes.

Kristīgo leģendu tēli, sižeti un motīvi plaši atainoti Rietumeiropas tēlotāja mākslā – īpaši viduslaiku sakrālajā mākslā, renesanses un baroka glezniecībā un tēlniecībā.

Kā literārs žanrs leģendas attīstījās viduslaiku literatūrā, taču bija populāras arī 18. un 19. gs. sentimentālisma, romantisma un romantiskā poētiskā tipa lirikā un prozā. Tāpat leģendas rodamas arī jaunāko laiku daiļliteratūrā – autoru sacerējumos par svētajiem, brīnumiem, ticības pārbaudījumiem, notikumiem ar kristīgu morāli, piemēram, Anša Leitāna “Grāfa lielmāte Genoveva” (1845), Gistava Flobēra (Gustave Flaubert) “Svētā Antonija kārdināšana” (La Tentation de Saint Antoine, 1874), Selmas Lāgerlēvas (Selma Lagerlöf) “Kristus leģendas” (Kristuslegender, 1904), Diānas Varslavānes “Gūdōtais Ontons: Noveles, legendas, stōsti” (2006).

Kristīgo leģendu sižetus un motīvus komponisti adaptējuši skaņdarbiem, piemēram, Gustava Mālera (Gustav Mahler) dziesma “Svētā Antonija no Padujas sprediķis zivīm” (Des Antonius von Padua Fischpredigt, 1893; no cikla “Zēna brīnumrags”, Des Knaben Wunderhorn), Bendžamina Britena (Edward Benjamin Britten) “Himna Svētajai Cecīlijai” (Hymn to St. Cecilia, 1940–1942).

Kristīgās leģendas atspoguļotas arī kino. Piemēram, Roberto Rosellīni (Roberto Rossellini) kopā ar Federiko Fellīni (Federico Fellini) veidotā filma “Francisks, Dieva spēlmanis” (Francesco, giullare di Dio, 1950), Franko Dzefirelli (Franco Zeffirelli) filma “Brālis Saule, māsa Mēness” (Fratello sole, sorella luna, 1972) un Liliānas Kavāni (Liliana Cavani) filma “Francisks” (Francesco, 1989) vēstī par Svētā Asīzes Franciska dzīvi.

Kristīgās leģendas arī mūsdienās liturģiskā gada gaitā aizvien tiek aktualizētas gan baznīcās, gan ārpus tām, tostarp specializētā presē, interneta platformās. Arī svētku un svinamo dienu komercijas kontekstā vērojama atsevišķu leģendu noturība: leģendas par Svēto Valentīnu (14. februāris jeb Svētā Valentīna diena), Svēto Nikolaju (6. decembris).

Leģendas, kas piesaistītas noteiktai vietai un stāsta par Dievmātes parādīšanos, kādu svēto, viņa relikvijām, piedzīvotiem brīnumiem, iezīmē populārus svētceļojumu galamērķus un tiek izmantotas tūrisma nozarē (Gvadelupe, Asīze, Lurda, Santjago de Kompostela, Fatima, Čenstohova, Aglona).

Sakarā ar sabiedrības sekularizāciju un dzīvesveida izmaiņām aprobēto leģendu tekstu cirkulēšana mutvārdos ir būtiski mazinājusies. Tomēr rodas jauni kristīgie brīnumu stāsti, parasti individuālas liecības – par Dieva dotām zīmēm, atgriešanos no grēkiem, brīnumainu dziedināšanu, svētceļojumos piedzīvoto un citu. Pravietiskas atklāsmes un vīzijas izteikti sastopamas t. s. harizmātiskajās draudzēs. Pārdabiskā reliģiskā pieredze – sava vai kāda zināma cilvēka – tiek ietverta personiskās pieredzes stāstā, memorātā (stāstījums par notikumu vai situāciju, kas raksturota kā pārdabiska), kam savukārt ir potenciāls laika gaitā shematizēties, kļūt par plašāk cirkulējošu stāstījumu (angļu belief legend, vācu Glaubenssage).