Mīklas, tāpat kā sakāmvārdi un parunas, pieder pie mutvārdu folkloras īsajām formām jeb brahioloģismiem.

Mīklu minēšanas tradīcijas ir pazīstamas visā pasaulē un teju visās kultūrās, un lai arī ideja par metaforā ietvertu jautājumu, uz kuru jāatrod atbilde, un asprātīga un intelektuāla sacensība starp mīklas uzdevēju un minētāju visur ir līdzīga, tomēr to izpausmes katrā kultūrā ir ļoti dažādas.

Mīklas sastāv no divām daļām: mīklas formulējuma un mīklas atminējuma. Mīklas formulējumā, izmantojot mākslinieciskās izteiksmes līdzekļus, tiek aprakstīts kāds priekšmets, persona, parādība vai darbība. Mīklas formulējums var būt veidots gan kā jautājums, gan kā uzdevums. Tas ir nenoteiktas dabas, un tam ir tikai attāla līdzība ar mīklas atminējumu.

Dažādās mīklu minēšanas tradīcijas izpausmes pasaulē folkloras pētniekus nereti rosinājušas mīklas definīciju pieskaņot savam pētniecības objektam vai konkrētajai kultūrai. Jo īpaši pētījumi par kultūrām ārpus Rietumu sabiedrības nostiprināja pārliecību, ka vienota definīcija neatbildīs visām situācijām. Tāpat jāņem vērā mīklu žanra dažādie apakšžanri.

Aristotelis (Ἀριστοτέλης) tiek uzskatīts par pirmo, kurš mēģinājis definēt mīklas, uzsverot metaforas lietojumu to formulējumā. “Poētikas” (Tέχνη ποιητική, 4. gs. p. m. ē.) 22. nodaļā Aristotelis norāda, ka “mīklas būtība taču ir tā, ka, runājot par īstenībā esošo, to savieno ar neiespējamo. Vispārlietojamu vārdu savienojumā tas nav sasniedzams, bet to sasniedzam, lietojot metaforas”.

Mīklu kā folkloras žanra pētniecība aizsākas krietni vēlāk – līdz ar folkloristikas kā atsevišķas nozares attīstību. Pētnieku piedāvātās definīcijas ir no pavisam vienkāršām līdz salīdzinoši sarežģītām un detalizētām. Tā amerikāņu folklorists Ārčers Teilors (Archer Taylor) 1943. gadā piedāvājis šādu mīklas definīciju: mīkla tiešā nozīmē salīdzina objektu ar citu pilnīgi atšķirīgu objektu.

Strukturālisma ietekmē savu definīciju 1963. gadā piedāvājuši amerikāņu folkloras pētnieki Roberts Džordžess (Robert A. Georges), Alans Dandess (Alan Dundes): mīkla ir tradicionāls verbāls izteikums, kas satur vienu vai vairākus aprakstošus elementus, kuri var būt pretstatā; ir jāuzmin šo elementu reference.

Aprakstošu mīklas definīciju piedāvājuši Tomass Grīns (Thomas A. Green) un Viljams Pepičello (William J. Pepicello) 1984. gadā: Pirmkārt, mīklas forma ir balstīta jautājumu un atbilžu formātā. Turklāt mīklu ir iespējams atrisināt, izmantojot jautājumā iekļauto informāciju, ja vien mīklas minētājs spēj atpazīt mulsinošās asprātības, kas iekļautas mīklas jautājumā. Savukārt asprātību uztveršanai nepieciešamā informācija tiek atrasta, pateicoties līdzdalībai kultūras sistēmā (t. i., kopīga valoda, pasaules uzskats un tropi). Visbeidzot, mīklas minēšanas procesam, tāpat kā visai folklorai, ir jābūt konvencionālam lokusam noteiktā tradīcijā un performances kontekstā.

Viena no nesenākajām mīklas definīcijām tapusi 2001. gadā un pieder somu folkloras pētniecei Anniki Kaivolai-Brēgenhojai (Annikki Kaivola-Bregenhøj). Saskaņā ar viņu, mīkla ir tradicionāls, verbāli fiksēts izteikums, kas satur metaforu un šķietamu pretrunu. Tas sastāv no divām daļām: tēla un atbildes.

Mīklas pasaulē un to minēšanas tradīcijas ir ļoti daudzveidīgas, tomēr attiecībā uz Rietumu kultūras telpu pētnieki ir vienisprātis, ka mūsdienās tautas mīklu minēšana tās klasiskajā izpausmē vairs tikpat kā nepastāv. Attīstoties sabiedrībai, industrializācijas, urbanizācijas un tehnoloģiju ietekmē, ir manījies sabiedrības tradicionālais dzīvesveids un līdz ar to izzudusi arī mīklās attēlotā materiālā pasaule, kas galvenokārt attiecās uz zemnieku dzīves modeli. Tāpat mainījusies arī mīklu valoda, piemēram, Somijā klasiskās mīklas lielākoties ir somu eposa “Kalevala” (Kalevala, 1835) pantmērā un bagātas metaforām, tādēļ mūsdienās ir grūti uztveramas.

Mīklas ir starptautisks folkloras žanrs, kas pazīstams visā pasaulē. Arī latviešu tautas mīklu krājumā ir daudz tādu, kam līdzīgas rodamas kaimiņu tautām un arī plašākā Eiropas reģionā.

Mīklas pastāv kā mutvārdu, tā rakstītā formā. Tāpat kā mutvārdu, tā arī literāro mīklu tradīcija ir ļoti sena un nereti tās abas mijiedarbojas – mīklas no mutvārdu tradīcijas nokļūst rakstītajos avotos, lai pēcāk atgrieztos apritē sabiedrības lietojumā. Mīklām ir ļoti daudz kopīgu motīvu, jo īpaši Eiropā, tāpat arī mīklās izmantotās metaforas nereti ir starptautiski pazīstamas. Mīklām mēdz būt ļoti sena izcelsme, kas meklējama jau tādos senajos rakstu avotos kā indiešu svēto dziedājumu krājumā Rigvēda (sanskritā ऋग्वेद, ŗgveda; ap 1700.–1100. p. m. ē.), Vecā Derība, Vēdas (वेद, veda), Talmūds (תַּלְמוּד, talmūd), Korāns (القرآن, al qurʼān), skandināvu sāgas.

No seno skandināvu avotiem īpaši izceļama 13. gs. Hervarāra sāgā (Hervarar saga ok Heiðreks) aprakstītā mīklu minēšanas sacensība starp karali Heidreku (Heiðrekr) un likumpārkāpēju Gestumblindi, kas patiesībā bijis dievs Odins. Ja tiktu uzdota mīkla, ko Heidreks nevar uzminēt, pārkāpējam tiktu piedots. Taču Odins uzdod neatminamu mīklu, jautājot, ko Odins pateica savam dēlam Balram ausī viņa bēru dienā. Tai brīdi, karalis saprot, ka mīklas uzdevējs ir Odins un mēģina nogalināt viņu, tas savukārt sadusmo Odinu un mīklu minēšana beidzas ar Heidreka nāvi.

Šī mīkla ir uzskatāms piemērs tām mīklām, ko sauc par neuzminamām jeb kakla glābšanas mīklām (neck riddle, Halslösungsrätsel), kas nozīmē to, ka no mīklas atminēšanas vai neatminēšanas atkarīga minētāja vai uzdevēja dzīvība. Šīs mīklas nav iespējams atminēt, jo uzdotais jautājums ir balstīts unikālā, bieži neparastā personiskās pieredzes notikumā. Pastāv uzskats, ka tādēļ šis apakšžanrs nebūtu pieskaitāms mīklām, bet drīzāk uztverams kā naratīvs, nevis mīkla, jo trūkst iespējas mīklu atminēt.

Līdzīgs piemērs ir Samsona mīkla no Vecās Derības, Soģu grāmatas 14. nodaļas. Kāzu mielasta laikā Samsons filistiešiem uzdod šķietami neuzminamu mīklu: “Barība izgāja no rijēja un saldums izgāja no stiprā”. Mīklas atminējums slēpjas Samsona pieredzē. Samsons nogalinājis lauvu, pēcāk redzējis, ka lauvas maitā apmetušās bites. Medu Samsons aiznesis saviem vecākiem. Mīkla nav atminama, taču filistieši atbildi uzzinājuši no Samsona sievas.

Plaši pazīstamās mīklas “No rīta iet uz četrām, pusdienā uz divām, bet vakarā uz trim kājām. (Cilvēks)”, izcelsme saistīta antīko pasauli. Tā saukta arī par Sfinksas mīklu. Saskaņā ar mītu, šo mīklu atminējis Tēbu valdnieks Oidips (Oἰδίπoυς).

Mīkla kā folkloras žanrs bijusi folkloras pētnieku uzmanības lokā kopš folkloristikas nozares pirmsākumiem. 20. gs. sākums folkloras pētniecībā iezīmīgs ar vēsturiski ģeogrāfiskās metodes jeb somu skolas izveidošanu. Tā balstījās idejā par folkloras tekstu salīdzināšanu iespējami plašā teritorijā, tādējādi nosakot to ģeogrāfisko un hronoloģisko izcelsmi. Šāda pieeja ietekmēja arī mīklu pētniecību.

Viens no ievērojamākiem vēsturiski ģeogrāfiskās metodes pārstāvjiem bija somu folklorists Anti Ārne (Antti Aarne). Viņš analizēja 11 pasaulē pazīstamas mīklas, meklējot un salīdzinot to izplatību visā pasaulē, centās noskaidrot plašā kultūras areālā pazīstamu mīklu izcelsmes vietu un laiku. Piemēram, mīkla “Balts tīrums, melna sēkla. (Ābece)”, pazīstama ne vien Eiropā, bet Āzijā, Āfrikā un Amerikā. Senākais tās pierakstītais variants nāk no Francijas, 15. gs.

Šāda salīdzinošā pētniecība balstījās plašā materiālu izpētē un līdz ar to veicināja apjomīgu mīklu izlašu publicēšanu. Tikpat ievērojams ir Ā. Teilora devums salīdzinošajā mīklu pētniecībā.

Tekstā orientēta mīklu pētniecība bija aktuāla līdz pat 20. gs. vidum. Pārmaiņas mīklu pētniecības metodēs notiek līdz ar paradigmas maiņu folkloras pētniecībā 20. gs. 60. gados, kad folkloras pētnieku uzmanības lokā nonāca pats kultūras process, tā konteksts un folklora dzīvajā izpildījumā, kas mudināja pētniekus pievērsties mīklu minēšanas izpildījumam, kontekstam, funkcijām un nozīmei sabiedrībā, to lomai kultūrā plašākā nozīmē. Šis pavērsiens ievērojami paplašināja arī mīklu žanra izpētes ģeogrāfiskās robežas, jo aizvien vairāk pētnieku savas atziņas balstīja ilgstošos lauka pētījumos ārpus Rietumu pasaules.

20. gs. otrajā pusē bagātīgs, vēl eksistējošas mīklu minēšanas tradīcijas izpētes avots bija Āfrikas valstis un tur dzīvojošās etniskās kopienas, tādēļ daudzi no pētniekiem veica savus lauka pētījumus tur. Daļēji tas bija saistīts ar uzskatiem, ka mīklu minēšanas tradīcija tur uzglabājusies modernizācijas un globalizācijas neskarta. Šai virzienā nozīmīgi ir somu folkloras pētnieces Ellijas Kengesas Marandas (Elli Köngäs Maranda) pētījumi par mīklu minēšanas tradīcijām Zālamanu salās. Pētījumus attālākās kultūrās veikuši arī amerikāņu folkloristi: Viljams Baskoms (William Bascom) jorubu, R. Džordžess vendu, Dans Benamoss (Dan Ben-Amos) Nigērijas tautu folklorā un vēl daudzi citi.

Mīklas ir ne tikai folkloras pētnieku, bet arī valodnieku un antropologu intereses lokā. Mīklas izmantotas arī kā mitoloģijas izpētes materiāls. Mūsdienu mīklu žanra pētniecību ietekmē digitālās folkloristikas metodes. Akadēmiskas mīklu izlases tikpat kā vairs netiek izdotas, toties mīklas aizvien vairāk pieejamas folklorai veltītajās digitālajās datubāzēs. Daudzviet mīklas ir vien daļa no plašāka digitālā folkloras arhīva (piemēram, Latvijā mīklas publicētas Latviešu folkloras krātuves digitālajā arhīvā Garamantas.lv līdztekus citiem folkloras žanriem), savukārt citviet mīklām veltītas atsevišķas digitālās datubāzes (piemēram, Igaunijā).

Viens no mīklu žanra apakšžanriem ir attēlu mīklas. Struktūras ziņā attēlu mīklas ir līdzīgas klasiskajām mīklām, jo sastāv no jautājuma un atbildes. Taču jautājums tiek ietērpts zīmētā formā. Mīkla tiek uzzīmēta jautājuma laikā un tiek uzdots jautājums – ko var redzēt attēlā? Vai – kas tas ir?

Angļu valodā attēlu mīklām ir speciāls apzīmējums – droodle. Šajā vārdu savienojumā apvienoti vārdi drawing and doodle (zīmējums un kricelējums). Šī mīklu apakšžanra aizsākumu ierasts saistīt ar Amerikas Savienotajām Valstīm (ASV), 1953. gadu, kad tika publicēta amerikāņu komiķa Rodžera Praisa (Roger Price) grāmata (Droodles, 1953). Attēlu mīklu pamatā ir ideja par kaut kā attēlošanu no neierasta leņķa, vai tikai kādas detaļas attēlošanu. Populārākie attēlu mīklu tēli ir žirafe, zilonis, meksikānis, kovbojs un citi.

Ļoti aktīvi ar attēlu mīklu arhivēšanu ir nodarbojušies igauņu folkloras pētnieki, jo īpaši Pireta Volaida (Piret Voolaid). Tiešsaistē pieejama igauņu attēlu mīklu datubāze Estonian Droodles. Senākās attēlu mīklas šai kolekcijā ir no 1963. gada. Datubāze veidota kā digitāla kopija no kartīšu kataloga, kas glabājas Igaunijas folkloras arhīvā. 2020. gadā datubāzē iekļautas aptuveni 7500 attēlu mīklas.

Starptautiskajā pētniecībā mīklu žanrā ierasts iekļaut arī joku mīklas jeb joku jautājumus. Joku mīklās, mīklas uzdevējs uzdod jautājumu un pats uz to arī atbild. Mīklas jautājumā nav tādas informācijas, kurā balstoties būtu iespējams to atminēt, drīzāk tās funkcionē līdzīgi anekdotēm. Piemēram, Kādēļ zilonis ir nolakojis sarkanus nagus? Lai varētu paslēpties ķiršu kokā. Šādiem joku jautājumiem bijuši vairāki popularitātes viļņi, piemēram, ziloņu joki bija izplatīti ASV 20. gs. 60. gados studentu vidū. Tāpat labi pazīstami ir joku jautājumi par blondīnēm vai dažādām etniskajām grupām un minoritātēm, kas nereti ir ar rasistisku saturu.