Mīklu minēšanas tradīcijām ir sena izcelsme, tomēr lielākoties klasiskās latviešu tautas mīklas attēlo dzīvi zemnieku sētā, ar zemkopību, lopkopību, biškopību, zvejniecību un citiem tradicionālajiem amatiem saistītus priekšmetus, kas ļauj šo mīklu rašanos un aktīvu lietošanas laiku saistīt ar laika periodu pirms industrializācijas un urbanizācijas.

Mīklu izpildījumam ir performatīvs raksturs. To minēšanai nepieciešami vismaz divi dalībnieki – mīklas uzdevējs un minētājs, tomēr lielākoties mīklas minētas plašākas grupas (ģimenes, kaimiņu) lokā.

Lai pievērstu minētāju uzmanību, tiek lietotas mīklu ievadformulas: “Atmini manu mīklu!”, “Uzmini manu minamo”, “Atminiet sveši ļaudis” vai vienkārši uzdots jautājums: “Kas tas ir?”. Mīklu minēšanas laiks dažādos Latvijas reģionos varēja atšķirties, taču tradicionāli ar mīklu minēšanu nodarbojās vēlā rudenī un ziemas pirmajā pusē – laikā no Mārtiņiem līdz Lieldienām.

Mīklu minēšana saistīta ar vakarēšanu. Vakarēšana ir ģimenes, saimes, arī kaimiņu pulcēšanās vienkopus rudens un ziemas vakaros. Tiek darīti saimnieciski darbi, sievietes nodarbojās ar rokdarbiem, vīrieši gatavoja un laboja darbarīkus, iedzīves priekšmetus. Līdztekus šīm nodarbēm, notika klasisko folkloras žanru izpildījums – tika stāstītas pasakas, dziedātas dziesmas un minētas mīklas.

Ierasti mīklu uzdevēji bijuši gados vecāki cilvēki, minētāji – jaunāki. Par mīklu neatminēšanu pienācies sods, piemēram, dažādu uzdevumu pildīšana, sodīšana rotaļas veidā, kas lielākoties saistīta ar dažādiem ķīlu izpirkšanas veidiem.

Teicēja Anna Rode no Cirkales mīklu minēšanu atceras šādi: “Agrāk astoņi kalpi dzīvoja vienā mājā. Ziemas vakaros ratiņus sanesa kopā saimes istabā. Tēvs un lielie puiši vij, māte ar meitām vērpj, bērni visapkārt. Dedzināja skalus. Skalus iesprauda skalu lākturī pie krāsns. Lielākie bērni lasīja grāmatas, mazie klausījās vecāsmātes un vectēvu pasakas un stāstus; arī dziedāja un minēja mīklas. Mīklu minamais laiks bija priekš Ziemassvētkiem. Vairums mīklas minēt deva vecāmāte, vectēvs un tēvs. Bērniem bija mīklas jāmin. Mīklas deva, ievadot: Uzmini manu mīklu; pēc tam teica pašu mīklu. Ja bērni nevarēja mīklas atminēt, tad lika sodus.”

Kā daudzi darbi zemnieku sētā, arī mīklu minēšana saistījās ar dažādiem ticējumiem, piemēram, Mārtiņa vakarā jāmin mīklas, jo tad cūkas labi barojas. 

Mīklu formulējumā bagātīgi tiek izmantoti mākslinieciskās izteiksmes līdzekļi: metafora (Mazs, mazs vīriņš, ass, ass cirvītis. Bite), salīdzinājums (Melns kā velns, nav velns, rūc kā lauva, nav lauva, rok kā cūka, nav cūka. Vabole), personifikācija (Zila govs zemi laiza. Izkapts), paradokss (Nokauts un apēsts, tomēr staigā pa lauku. Pastalas).

Tāpat sastopama aliterācija (Zaļš ziemu, zaļš vasaru, ne zari zaļo, ne lapas lapo. Ašķis), onomatopoētika, arhaismi un apvidvārdi. Mīklas pierakstītas arī dialektos un izloksnēs.

Mīklu formulējumi ir ļoti īsi, izteikti vienkāršos, nepaplašinātos teikumos. Mīklās bieži tiek izlaisti saikļi, apstākļa vārdi, prievārdi vai darbības vārda formas. Tas tiek darīts labskanības nolūkos, jo daudzas no mīklām ir ritmizētas, līdzīgi klasiskajām tautasdziesmām. Pārsvarā tās ir trohaja (Krustām šķērsām kauli likti, pati miesa cauri spīd. Logs) vai daktila (Līdaka noskrēja,/ Līdaka pārskrēja,/ Daugava sasala/ Tinkšķēdama. Aušana) pantmērā. Ritmizācija norāda uz mīklu ilgstošu lietojumu, minēšanas gaitā to formai noslīpējoties.

Žanra ietvaros, mīklas iedalāmas vairākos veidos: objektu jeb īstās mīklas, pasaku jeb neuzminamās mīklas, joku jautājumu mīklas, šarādes, burtu un zilbju mīklas, attēlu mīklas.

Objektu mīklas ir viens no vecākajiem un plašāk pārstāvētajiem mīklu veidiem. Objektu mīklas ir metaforā ietverts jautājums, kurā tēlaini raksturots kāds priekšmets, dzīva radība, parādība vai darbība, piemēram, Simtacis jūrā. (Tīkls).

Par neuzminām šīs mīklas sauc tādēļ, ka nezinot pasakā aprakstīto situāciju, mīkla nav uzminama. Mīklu veido apstākļi, kas zināmi vien pasakas varonim un mīklas uzdevējam.

Par jaunākiem mīklu veidiem uzskatāmas joku jautājumu mīklas, burtu un zilbju mīklas, šarādes, attēlu mīklas. Tās kļuva pazīstamas līdz ar drukātās latviešu literatūras rašanos; jo īpaši to sekmēja dažādi kalendāri un periodiski izdevumi, kas sāka iznākt 19. gs. beigās.

Joku jautājumu mīklas ir savdabīga asprātība, jo šajās mīklās nopietni domātu jautājumu atbilde pārvērš jokā, piemēram, Cik zirņi saiet glāzē? (Neviens, tos ieber).

Mīklas uzdevums slēpjas spēlē ar burtiem vai zilbēm, piemēram, Ar L es esmu ciets ūdentiņš, ar M es smeķīgais saldumiņš. (Ledus, medus). Vesels esmu dīvains, visiem bērniem tīkams. Nocērt galvu – zivīs iekļūstu, noņem kaklu – topu arājam par rīku, noņem krūtis – ļaudis spirdzinu; ir bez viduča es palieku kaut kas. Ko par sevi stāstu, nav vis pasakas. (Pasakas, asakas, sakas, akas, kas).

Šo mīklu uzdevums formulēts zīmējuma veidā.

Agrīnie latviešu mīklu krājumi tika publicēti 18. gs. beigās un 19. gs. sākumā. Pirmais mīklu vākums iekļauts Gotharda Frīdriha Stendera (Gotthard Friedrich Stender) darbā “Latviešu gramatika” (Lettische Grammatik, 1783). Tajā publicētas 25 mīklas ar atminējumiem. Tās tulkotas arī vācu valodā. 1868. gadā tika publicēts latviešu folkloras pētnieka un arhivāra Jāņa Sproģa krājums “Latviešu tautas mākslas pieminekļi” (Памятники латышского народного творчества) ar 52 mīklām. 1881. gadā folkloras pētnieks Fricis Brīvzemnieks publicēja latviešu folkloras materiālu vākumu “Latviešu etnogrāfiskie materiāli” (Материалы по этнографии латышского племени), kur iekļautas arī 1680 mīklas. 1881. gadā iznāca arī Augusta Bīlenšteina (August Johann Gottfried Bielenstein) mīklu izlase “1000 latviešu mīklas“ (1000 Lettische Räthsel) ar mīklu tulkojumiem vācu valodā.

Starpkaru periodā nozīmīgākais pētījums tapa 1927. gadā. Tas ir folkloras pētnieka Pētera Birkerta apkopotais mīklu krājums “Latvju tautas mīklas” ar 3089 mīklām un plašu ievadu par mīklu izcelšanos, tipiem un stilu. Padomju okupācijas laikā nozīmīgākais pētījums un mīklu izlase ir folkloras pētnieces Almas Ancelānes darbs “Latviešu tautas mīklas” (1954) ar 3927 mīklām. Mīklas izlasēs ierasts kārtot tematiskās grupās pēc to atminējuma. Lielākais latviešu tautas mīklu krājums atrodas Latviešu folkloras krātuves fondos, kur glabājas ap 600 000 mīklu variantu.

Mīklas ir nozīmīgs avots latviešu zemnieku tradicionālā dzīvesveida un citu etnogrāfisku jautājumu izpētei. Mīklas atspoguļo sabiedrības materiālo kultūru, abstrakti jēdzieni mīklās ir reti sastopami. Mīklās ietvertās metaforas ir nesaraujami saistītas ar kultūras kontekstu un cilvēku sadzīves apstākļiem. Mainoties cilvēku dzīvesveidam, mīklās attēlotā latviešu zemnieku sētas realitāte vairs nav aktuāla, etnogrāfiskie priekšmeti un darbarīki vairs nav atpazīstami, tādēļ klasiskā izpratnē mīklu minēšanas tradīcija ir mainījusies un mīklas mūsdienās lielākoties izzudušas no lietojuma mutvārdu tradīcijā. Tomēr šis folkloras žanrs funkcionē citos veidos.

Klasiskās tautas mīklas turpina dzīvot kā literārs teksts. P. Birkerta un A. Ancelānes mīklu izlases tikušas izdotas vairākkārt. Tāpat žanrs piemērojas mūsdienu pasaules tehnoloģiskajām iespējām un jaunām nodošanas formām, tā piemēram, savu aktualitāti jau ilgstoši nezaudē radio raidījums “Greizie rati”, kurā tiek minētas gan klasiskās tautas mīklas, gan klausītāju pašsacerētas.