Personifikācija pirmo reizi aplūkota antīkās retorikas teorijā, kad precīzi tika izdalītas un aprakstītas vārdu un domu figūras, kā arī tropi. Tā ietilpst retorikas ornatus jeb izgreznojuma jomā. Šāda satura teksti vispirms tapa sengrieķu valodā. Tāpēc šis termins sākotnēji ir sengrieķu valodā – προσωποποιία, prosopopoia. Šis lietvārds tāpat kā latīņu personificatio ir saliktenis, kas veidojies no sengrieķu lietvārda πρόσωπον ‘maska, seja, raksturs’ un darbības vārda ποιέω ‘darīt’. Latīņu valodā termins ir tiešs tulkojums sengrieķu valodā esošajam terminam.
Līdz mūsdienām nonākušajos sengrieķu tekstos vārds προσωποποιία daļēji sakrīt ar mūsdienu personifikācijas izpratni. Piemēram, Atēnu oratoram Falēras Dēmetrijam jeb Dēmetrijam Falērietim (Δημήτριος Φαληρεύς) piedēvētajā traktātā "Par stilu” (Περὶ Ἑρμηνείας, 2. gs.) προσωποποιία raksturota kā trops, ar kura palīdzību var padarīt klātesošus tos cilvēkus, kuru vairs nav, un sniegt balsi nedzīvām lietām un abstraktiem jēdzieniem. Lai gan sengrieķu filozofs Aristotelis (Ἀριστοτέλης) traktātā "Retorika” (Ῥητορική, 4. gs. p. m. ē.) nelieto terminu προσωποποιία, tomēr ir noprotams, ka tiek aprakstīta personifikācija. Kad Aristotelis raksturo izteicienus, kas veidojas ‘acu priekšā’, burtiski ‘priekš acīm’ (πρὸ ὀμμάτων, pro ommaton), tiek sniegti tādi piemēri, ko var uztvert kā personifikāciju. Aristotelis arī raksta, ka sengrieķu dzejnieks Homērs (Ὅμηρος) mēdzis nedzīvo padarīt par dzīvu, piemēram, eposā "Īliada” (Ἰλιάς, 9., 8. gs. p. m. ē.) ‘dedzīgais šķēps pāršķēla krūtis’. Minētajā piemērā personifikācija ir ‘šķēps pāršķēla’. Aristoteļa izpratnē personifikācija ir metaforas daļa.
Senās Romas valstsvīram un oratoram Ciceronam (Marcus Tullius Cicero) piedēvētajā traktātā "Retorika Herennijam” (Rhetorica ad Herennium, 1. gs. p. m. ē.) norādīts, ka personifikācija rāda klāt neesošu personu kā klātesošu, mēmām lietām tā liek runāt, kā arī var piešķirt kādu noteiktu raksturiezīmi. Senās Romas retorikas teorētiķis Marks Fābijs Kvintiliāns (Marcus Fabius Quintilianus) traktātā “Oratora mācīšana” (Institutio Oratoria, 1. gs.) raksta, ka personifikācijai piemīt spēja ietekmēt klausītājus, padarīt runu emocionālāku un tuvāku, it īpaši tiesu runās, kad noziegumiem un noziedzniekiem it kā tiek piešķirta seja, piemēram, Cicerona runā "Pret Katilinu” (In Catilinam, 1. gs. p. m. ē.) šāda personifikācija ir ‘tēvija tevi, Katilina, dzen un šādā veidā klusa runā’.