Termins “aliterācija” veidojies no latīņu valodas prievārda ad ‘klāt’ un latīņu lietvārda littera ‘burts’ un burtiski nozīmē ‘klāt [pieliktais/pievienotais] burts’. Tas ir salīdzinoši jauns termins, jo nenāk no antīkās retorikas. Taču antīkajā retorikā ir citas līdzīgas stilistiskās figūras, kuras daļēji sakrīt ar aliterāciju un daļēji pārklājas arī savā starpā, piemēram, πολύπτωτον, polyptoton – burtiski ‘daudzveidīgs’, παρονομασία, paronomasia – burtiski ‘pārsaukšana’ u. c. Senās Romas valstsvīram un oratoram Ciceronam (Marcus Tullius Cicero) piedēvētajā traktātā “Retorika Herennijam” (Rhetorica ad Herennium, 1. gs. p. m. ē.) vērojama παρονομασία, paronomasia – hic sibi posset temperare, si amore mallet obtemperare ‘kurš varētu sevi savaldīt, ja labāk grib mīlai izdabāt’. Bieži vien tulkojumos ir grūti pilnvērtīgi saglabāt gan nozīmi, gan stilistisko figūru, vislabāk tā vērojama tieši oriģināltekstā.