No 19. gs. vidus līdz 20. gs. sākumam bija izveidojusies tautas pedagoģijā pamatota nacionālā pedagoģiskā doma, uz kuras pamata attīstījās pedagoģijas zinātne Latvijā.
Latviešu skolotāju otrajā kongresā 1917. gadā Tērbatā, apspriežot ideju par Latvijas Augstskolas dibināšanu, tika izteikta prasība atvērt arī Pedagoģijas fakultāti, jo bija nepieciešami akadēmiski izglītoti skolotāji. Līdzīgi kā citur Eiropā, arī Latvijā skolotāju vajadzība pēc teorētiskām zināšanām noteica pedagoģijas zinātnes attīstības nepieciešamību. Līdz ar Latvijas Universitātes dibināšanu 1919. gadā tā kļuva par pedagoģijas zinātnes centru un tās mācībspēki (Aleksandrs Dauge, Eduards Pētersons, Pauls Jurevičs, Jānis Kauliņš) – par šīs zinātnes pamatlicējiem.
Sākotnēji pedagoģijas zinātne attīstījās vācu pedagoģisko tradīciju iespaidā. Tā veidojās kā garazinātne jeb humanitārā zinātne. Par pedagoģijas zinātnes priekšmetu tika atzīta audzināšana. Par audzināšanas mērķi izvirzīts vispusīgi izglītots cilvēks. Pedagoģiju izprata kā zinātni ar mainīgiem, attiecīgā kultūrvēsturiskā kontekstā noteiktiem audzināšanas ideāliem, mērķiem un uzdevumiem. Pedagoģijas pētniecības metodes balstījās ideālismā, pamatā izmantoja garazinātņu metodi jeb sapratnes metodi, refleksijas metodi.
Padomju okupācijas laikā pedagoģijas zinātne balstījās sociālajās teorijās, materiālistiskajā filozofijā (dialektiskajā materiālismā) un tika uztverta kā sociāla zinātne. Tā tika definēta kā zinātne par jaunās paaudzes audzināšanu, izglītību un mācīšanu. Pedagoģijā par audzināšanas mērķi tika izvirzīta jaunās paaudzes sagatavošana sabiedriskajai dzīvei un ražošanas darbam. Pedagoģijas pētniecībā izmantoja empīriskās metodes – novērojumu, pārrunas, bērnu darbu analīzi, pedagoģisko eksperimentu, skolas dokumentācijas izpēti.