Plašākā nozīmē sporta pedagoģiju raksturo kā zinātni, kas pēta izglītošanu sportā, sporta izglītības un sporta nozīmi personas attīstībā un saikni starp cilvēku un viņa fizisko, sociālo vidi sportā.

Sporta pedagoģijas izpētes priekšmets ir pedagoģiskā darbība (prakse), jo īpaši sporta pedagoģiskā prakse. Sporta pedagoģija ir mācīšanas un trenēšanas mērķtiecīga izpēte dažādos kontekstos, lai speciālistus informētu par praksi un to uzlabotu.

Sporta pedagoģijas izpratni ietekmē valstu tradīcijas. Piemēram, Ziemeļamerikā sporta pedagoģija ir kinezioloģijas apakšnozare un pēta mācību un treniņu procesu, šī procesa rezultātu un saturu fiziskajā sagatavošanā, sporta izglītībā un sporta izglītības programmās. Savukārt vairumā Eiropas valstu lieto terminu “sporta pedogoģija”.

Sporta pedagoģija pēta veidus, kā cilvēki tiek atbalstīti sportam specifisku prasmju apguvē. Tā pēta, kā mācīšanās jāstrukturē un jāvada, lai nodrošinātu, ka cilvēks no dalības fiziskajās aktivitātēs gūst pēc iespējas vairāk.

Sporta pedagoģija ir kā patstāvīgs pētīšanas priekšmets vispārīgajā pedagoģijā, kur tā sniedz atbildes uz svarīgiem jautājumiem izglītošanas, socializācijas, mācīšanās un personības veidošanās jomā sportā un sporta izglītībā. Piemēram, sporta pedagoģija pēta iesaistes sportā īpašo pienesumu dažāda vecuma cilvēku attīstības un personības veidošanas aspektā. Tās uzmanības centrā ir pedagoģiskā paštēla, indivīda integritātes un autonomijas jautājumi.

Sporta pedagoģija sekmē kultūras, īpaši kustību kultūras, attīstību, kas ietver dažādu kustību darbību un cilvēku mijiedarbības attīstību (sporta veidu, rotaļu, deju vai fitnesa aktivitāšu) grupā brīvajā laikā.

Atklājumi sporta pedagoģijā veicina citu zinātnes jomu un nozaru attīstību, piemēram, izglītības psiholoģijas un neirozinātnes attīstību izglītībā. Piemēram, kā sporta pedagoģijas pētniecībā gūtās atziņas tiek skaidrotas jaunākos atklājumos par smadzeņu darbību. Šādos pētījumos tiek secināts, ka kustību prasmju apguve sekmē, piemēram, lasītprasmes apguvi.  

Sporta pedagoģijai ir galvenā loma sporta zinātnē, visos mācību un mācīšanās procesos fiziskajās aktivitātēs. Vācu zinātnieku Herberta Hāga (Herbert Haag) un Klausa Kahaja (Klaus Cachay) skatījumā sporta pedagoģija tiek uzskatīta par tiltu starp sporta zinātni un izglītības zinātni.

Ja sporta pedagoģija tiek skatīta kā vispārīgās pedagoģijas apakšnozare, tad sporta pedagoģija ir relatīvi patstāvīga pedagoģiska zinātne. Sākotnēji tika mēģināts sporta pedagoģijā integrēt gan dabaszinātņu teorijas, gan arī sociālās un humanitārās zinātnes. Sporta pedagoģija ir dažādas atsevišķas zinātnes apvienojoša zinātne.

Ja sporta pedagoģija tiek skatīta kā sporta zinātnes apakšnozare, tad var aplūkot trīs kompleksas teoriju dimensijas.

1. Teorijas par zināšanu izvēli, lai mācītu, trenētu un mācītos. Šīs teorijas vienmēr ir saistītas ar kontekstu, kas atspoguļo, pastiprina un vairo ietekmīgu indivīdu vai grupas uzskatus par vērtību konkrētajā laikā. Piemēram, teorijas par plaisu starp priekšmeta standarta izmaiņām sporta izglītībā un programmas īstenošanu skolā: jo lielākas izmaiņas ir priekšmeta standartā, jo mazākas ir izmaiņas satura praktiskā īstenošanā skolā.

2. Teorijas par izglītojamiem un mācīšanos. Šīs teoriju dimensijas priekšplānā ir bērni un jaunieši kā dažādi izglītojamie (tiek akcentētas viņu spējas, īpašās vajadzības, dzimums u. c. aspekti, kas var ietekmēt mācīšanos) un tas, kādos veidos viņi jāatbalsta, lai efektīvi mācītos (mācīšanās teorijas) sportā un caur sportu. Teorijas par sporta lomu mācīšanās procesā: jauniešu neapmierinātība sportā un atkārtota iesaistīšanās mācīšanās procesā caur sportu; veselības izglītība sportā un caur sportu; iekļaušanās un jauniešu sports; bērnu tiesības sportā; efektīva skolotāju un treneru profesionālā attīstība.

3. Teorijas par skolotājiem un mācīšanu un treneriem un trenēšanu: teorijas par pedagoģisko saskarsmi starp skolotāju/treneri un izglītojamo, kurās ir visas trīs sporta pedagoģijas teoriju dimensijas, ir mijiedarbībā. Skolotāju un treneru mūžmācīšanās modelēšanas teorijas virzītas bērniem un jauniešiem.

Sporta pedagoģijā izmanto gan kvalitatīvās, gan kvantitatīvās metodes. Kvantitatīvās pētniecības metodes pielieto, ja pēta cilvēku kustību aktivitātes (telpiskos, materiālos un cilvēciskos faktorus un to efektivitāti) ar sporta zinātnei raksturīgām specifiskām metodēm. Uzvedības, saskarsmes, mācīšanās laika, spēju attīstības, eksperimentālās mācīšanas pieredzes pētniecībā pielieto arī kvantitatīvās pētniecības metodes.

Kvalitatīvās pētniecības metodes pielieto, ja sporta pedagoģijas pētniecība ietver gadījuma, uzdevumu struktūras, situatīvās mācīšanās, fenomenoloģisko, biogrāfisko, socializācijas un darbības pētījumu, kā arī kritiskā, feminisma, poststrukturālisma teorijā balstītu pētniecību.

Jauktās pētniecības metodes izmanto, kad komplicēta sporta pedagoģiska pētījuma problēma (sociāla, vides, ekonomiska, politiska) nav atrisināma, izmantojot tikai kvantitatīvu vai kvalitatīvu pētījumu, piemēram, kad nepieciešams optimizēt lēmumu pieņemšanas procesa dinamiku un stratēģijas, lai risinātu kompleksas taktikas problēmas sporta spēlēs.

Termins “sporta pedagoģija” pirmo reizi tika lietots Vācijā 20. gs. 70. gadu sākumā.

Sporta pedagoģijas izpēti Eiropā sāka vācu zinātnieks Ekhards Mainbergs (Eckhard Meinberg, 1995), kurš uzskatīja, ka tā ir izglītība un izglītošanās, audzināšana, socializācija, mācīšana (didaktika), īstenojot sporta līdzekļus dažāda veida un satura sporta nodarbībās.

Raksturojot attiecības starp vispārīgo pedagoģiju un sporta pedagoģiju, pēdējā sākotnēji gandrīz pilnībā iekļāvās vispārīgās pedagoģijas jautājumu lokā, jo sporta pedagoģijas jautājumu loku centās risināt jau antīkajā pasaulē Aristotelis (Ἀριστοτέλης) un Platons (Πλάτων), cenšoties pierādīt sporta audzināšanas lomu, kaut gan nelietoja terminus “sports” un “audzināšana sportā”.

Žans Žaks Ruso (Jean Jacques Rousseau) uztvēra bērnus un jauniešus kā patstāvīgas personības, kurām piemīt ne tikai dvēsele un saprāts, bet arī ķermenis, kuru nepieciešams fiziski attīstīt. Uz Ž. Ž. Ruso idejām un to īstenošanu balstītas arī jauno laiku sporta pedagoģiskās darbības. 20. gs. Anglijas, Vācijas, Zviedrijas sporta pedagogi īpaši akcentēja fizisko vingrinājumu pedagoģisko jēgu, iekļaujot to kopīgajā audzināšanas teorijā ‒ palīdzēt jaunajiem cilvēkiem attīstīt savu personību, uzsverot garīgās un ķermeniskās pilnveides vienotību un cilvēka tiesības būt laimīgam.

Dažādās Eiropas valstīs dažādos laika periodos skolu audzināšanas sistēmā tika iekļauta vingrošana. Veidojās nepieciešamība pēc speciālistiem, kuri varētu mācīt šo priekšmetu, izmantojot zinātniskus pamatojumus par tā nepieciešamību.

Jaunajos laikos Vācijas pētnieks Ādolfs Špīss (Karl Adolf Spiess) viens no pirmajiem skolotāju sagatavošanas programmā iekļāva sporta pedagoģiju kā speciālu zinātni, tādējādi pirmo reizi sporta pedagoģijas praksē sāka apvienot pedagoģiju un sporta pedagoģiju.

Sporta pedagoģijas teorijā un praksē nostiprinājās šādās pamatnostādnes:

• atteikšanās no cilvēka ķermeniskā un gara pretnostatījuma;
• sporta audzināšana un izglītojošo uzdevumu realizēšanās iespēja, praksē pielietojot fiziskos vingrinājumus šaurākā un plašākā nozīmē;
• sporta jomā veikto pētījumu iekļaušana kopīgajā jaunās paaudzes audzināšanas sistēmā;
• sporta mērķu, uzdevumu, līdzekļu un metožu zinātniskā izpēte, zinātniski pamatoti skaidrojumi par cilvēka uzbūvi un funkcionālo sistēmu darbību;
• nepieciešamība sagatavot profesionālus sporta pedagogus.

Karls Dīms (Carl Diem) 1920. gadā Berlīnē nodibināja pirmo Vācu Augstāko fizisko vingrinājumu skolu (Deutsche Hochschule für Leibesübungen). Viņš sporta sabiedrībai nolasīja referātu (Sport am Scheidewege, 1947) par sporta zinātni kā pedagoģiju, tādējādi sekmējot sporta zinātnes un sporta pedagoģijas tuvināšanos. Tādas pašas domas izteica vācu sporta zinātnieki Ommo Grupe (Ommo Grupe) un Elks Franke (Elk Franke).

Mūsdienu sporta pedagoģijā galvenie izaicinājumi ietver jautājumus par skolas sporta izglītības un bērnu sporta īstenošanas praksi, tās kvalitāti un efektivitāti, savstarpējo mācīšanos, jauniešu un pieaugušo aktīvās atpūtas kultūru, skolā balstītās mācīšanās pārnesi uz kopienas sportu. Galvenās problēmas: kā tiek sniegtas zināšanas, veidotas prasmes, attieksmes un vērtības sporta izglītībā, kādos apstākļos tas notiek un kāda ir to ietekme cilvēka dzīvē, piemēram, sporta, fiziskās aktivitātes un brīvā laika nozīme cilvēka dzīvē, identitātes un dzīvesveida veidošanā.

Sporta pedagoģijā pašlaik aktuālās pētniecības intereses ietver galvenokārt četras savstarpēji saistītas un savstarpēji atkarīgas dimensijas: 1) izglītojamie un mācīšanās sporta izglītībā; 2) sporta skolotāji un mācīšana, treneri un trenēšana, un sporta pedagogu izglītība, tālākizglītība; 3) sporta izglītības saturs; 4) atšķirības un dažādība sporta izglītībā. Sporta izglītība ietver jautājumus par seksualitātes, etnisko, sociālo grupu mijiedarbību ar sporta izglītību, jautājumus par cilvēkiem ar speciālām vajadzībām un izglītošanos sportā.

Pētījumu virzienu attīstību sporta pedagoģijā nosaka dažādu valstu kultūras ietekme uz sporta izglītību. Sporta pedagoģijas attīstību mūsdienās ietekmē aktuālie jautājumi informācijas sabiedrības attīstībā, attiecību kultūras veidošanās tendencēs un sociālās pasaules izpratnē. Jaunās tendences sporta pedagoģijā ietver starpdisciplināru izpēti par sporta izglītību kā sabiedrības vērtību komunikatoru. Piemēram, godīgas spēles principu īstenošana sportā. Sporta pedagoģijas attīstība ietekmē arī pedagoģisko saskarsmi sporta izglītībā, jauniešu un pieaugušo aktīvās atpūtas kultūru un veselības izglītību, izglītojamo vajadzību atbalstīšanu sportā un citās fiziskās aktivitātes formās neatkarīgi no tā, kur un kad cilvēki mācās. Sporta pedagoģija mūsdienās pēta arī to, kāda veidojas mijiedarbība starp digitālajām tehnoloģijām un mācīšanos sporta izglītībā.

Galvenās pētniecības iestādes ir universitātes. Gentes Universitātē (Universiteit Gent) Beļģijā pēta, kā sporta skolotāji var motivēt jauniešus dzīvot aktīvu dzīvesveidu mūža garumā. Pēdējos gados Gentes Universitātes pētnieku grupa ir izpētījusi motivācijas procesus sporta izglītības un sporta jomā dažādās mērķa grupās. Obernas Universitātē (Auburn University) ASV veido un pēta sporta izglītības vidi, kas atbalsta bērnus aktīva dzīvesveida īstenošanā arī vēlāk pieaugušo vecumā, kā arī veic pētījumus par personām ar invaliditāti un fiziskām aktivitātēm. Oklendas Universitātē (University of Auckland) Jaunzēlandē pētījumiem raksturīga kritiskā pieeja veselības un sporta izglītībai – universitātē tiek pētīts, kā sportā iesaistītajiem pilsētās dzīvojošiem jauniešiem veidojas dzimumu, klases, etniskā piederība un seksualitāte. Ohaio Pavalsts universitātē (Ohio State University) ASV pēta mācīšanu un mācīšanos sporta izglītībā un pielāgotās fiziskās aktivitātes. Vācijas Sporta universitāte Ķelnē (Deutsche Sporthochschule Köln) pēta pamatjautājumus par sporta, spēļu un kustību izpratni mūsdienu sabiedrībā, veic starpdisciplinārus pētījumus dažādās sporta zinātnes apakšnozarēs, izskaidrojot snieguma sportā kontroli un ietekmējošos faktorus. Britu Kolumbijas universitātē (University of British Columbia) Kanādā pēta sporta pedagoģijas efektivitāti un pedagogu profesionālās kompetences pilnveidošanu fiziskajās aktivitātēs, veselības izglītībā un sportā, kā arī pēta faktorus, kas ietekmē cilvēka attīstību, mācīšanos un sniegumu dzīves laikā un dažādās populācijās sportā. Limerikas universitātē (Ollscoil Luimnigh) Īrijā veic efektīvas mācīšanas un mācību pamatu izpēti sporta izglītībā, lai veicinātu iesaistīto dalībnieku mācīšanos.

Žurnālu Physical Education and Sport Pedagogy (kopš 2004. gada) izdod Apvienotās karalistes Sporta izglītības asociācija (Association for Physical Education, afPE). Tā sākotnējais nosaukums bija European Journal of Physical Education (1996‒2003).

European Physical Education Review (kopš 1995. gada) sniedz zinātniskus pētījumus par plašu sporta izglītības jomu, tostarp sporta un brīvā laika, jautājumiem.

Žurnāls Kinesiology Review (kopš 2012. gada) ir Nacionālās kinezioloģijas akadēmijas (National Academy of Kinesiology) un Amerikas Kinezioloģijas asociācijas (American Kinesiology Association) oficiāls, zinātniski recenzēts izdevums. Žurnālā tiek publicēti pētnieciski un integratīvi zinātniski pārskati par fundamentāliem un lietišķiem pētījumiem kinezioloģijā.

The Asia-Pacific Journal of Health, Sport and Physical Education (2010–2017), bet kopš 2018. gada Curriculum Studies in Health and Physical Education ir Austrālijas Veselības, sporta izglītības un rekreācijas padomes (Australian Council for Health, Physical Education and Recreation, ACHPER) izdevums. Žurnālā tiek publicēti pētījumi par veselības un sporta izglītības un audzināšanas formām, saturu un kontekstiem skolās, universitātēs vai citās izglītības iestādēs.

Sport, Education and Society (kopš 1996. gada) ir starptautisks žurnāls sociālo pētījumu publicēšanai par pedagoģiju, politiku un ķermeni sabiedrībā un plašu sociālo, kultūras, politisko un ētisko jautājumu loku fiziskajās aktivitātēs, sportā un veselībā.

Vācu zinātnieks Roberts Prols (Robert Prohl) pētījis sporta izglītības teorētiskos pamatus, empīrisko izglītību sporta jomā, kā arī sporta izglītību pirmsskolā. Izglītības pētnieks Deivids Kērks (David Kirk) pētījis mācību programmu vēsturi, izglītības inovācijas sporta izglītībā un sporta pedagoģijā. Margarita Vaitheda (Margaret Whitehead) izstrādāja ķermeniskās izpratības koncepciju, izpētīja, kā ķermeniskā izpratība ietekmē sporta izglītību un ķermeniskās izpratības veidošanos mūža garumā.

Austrāliešu pētnieka Ričarda Tininga (Richard Tinning) veiktie pētījumi ietver atziņas par sporta skolotāju izglītību, sporta pedagoģiju, pedagoģisko darbu ķermeniskumam, sporta izglītību un veselīgu pilsoni. Žaklīnas Gudvejas (Jacqueline D. Goodway) pētījumi saistīti ar kustību prasmju attīstību un fiziskās aktivitātes novērtēšanu un veicināšanu dažādiem pirmsskolas vecuma bērniem. Beļģu zinātniece Lēna Hārensa (Leen Haerens) izpētījusi skolēnu motivācijas dinamiku, fizisko aktivitāšu veicināšanu mūža garumā un izstrādājusi pedagoģisko modeli uz veselību balstītā sporta izglītībā. Bens Daisons (Ben Dyson) izpētījis skolas sporta izglītību un kooperatīvo mācīšanos, izvirzījis teoriju par efektīvu bērnu veselību un labklājību veicinošu pedagoģiju.