Pētījuma objekti militārajā pedagoģijā ir karavīri un militārās vienības, apakšvienības (brigāde, bataljons, rota, vads). Pētījuma priekšmets ir militāri pedagoģiskais process, karavīru un militāro vienību sagatavošanas, audzināšanas un apmācīšanas likumsakarības, kas virzītas uz veiksmīgu kaujas un dienesta uzdevumu risināšanu. Militārās pedagoģijas specifika nosaka to, ka karavīri ar pirmo dienesta dienu ir iesaistīti reālā profesionālā darbībā un sāk risināt reālus mācību, dienesta un kaujas uzdevumus.

Galvenais militārās pedagoģijas uzdevums ir precīzi noteikt izglītības un audzināšanas procesa mērķus, kas parāda šī procesa teorētisko un praktisko nozīmi.

Militārās pedagoģijas teorētiskā nozīme ir cieši saistīta ar pedagoģijas teorijas izstrādi un tās piemērošanu mūsdienu prasībām. Skaidrs redzējums par to, kādu karavīru valsts, bruņotie spēki grib redzēt, dod iespēju noteikt un izprast audzināšanas un mācību procesa būtību.

Militārās pedagoģijas praktiskā nozīme ir cieši saistīta ar militārā pedagoga praktisko darbību (mācību un audzināšanas procesu). Militārajā pedagoģijā pedagogs izmanto vispiemērotākās metodes, formas, lai veidotu mācību un audzināšanas procesu, labāk izprastu karavīra personību, un kā šo personību izveidot.

Militārā pedagoģija ir arī cieši saistīta ar vairākām zinātnēm – medicīnu, fizioloģiju, socioloģiju, politoloģiju, ekonomiku u. c. sociāli ekonomiskajām zinātnēm. Militārajā pedagoģijā iekļaujas šādas apakšnozares: militārās pedagoģijas metodoloģija; militārās pedagoģijas vēsture; mācīšanas teorija (militārā didaktika); karavīru audzināšanas teorija; militāro augstskolu pedagoģija; kaujas sagatavotības speciālā metodoloģija.

Daudzu militāro pedagoģisko problēmu izpētei un risināšanai nepieciešama nestandarta starpdisciplināra pieeja (jāņem vērā ne tikai esošās situācijas attīstība un individuālās sagatavošanas procesa pamatprincipi, bet jāsaprot, kā sagatavot militāro vienību kara lauka mainīgos apstākļos), dati no citām zinātnēm par cilvēka eksistenci (psihisko – fiziskajiem procesiem, saskarsmi ar citiem cilvēkiem un sabiedrību kopumā), tāpēc tā veido ciešu saikni ar citām zinātnes nozarēm un apakšnozarēm, piemēram, filozofiju, militāro vadību un militāro psiholoģiju, socioloģiju, politoloģiju, ekonomiku, fizioloģiju, ētiku, estētiku u.c.

Militārajā pedagoģijā izmantotas filozofijas pamatidejas, kas veidojušas uzskatus par militārās pedagoģijas būtību un saturu, kā arī ietekmējušas metodoloģijas attīstību. 19.–20. gs. filozofiskās idejas palīdzēja izveidot pedagoģiskus konceptus un teorijas, ko mūsdienās izmanto par militārās pedagoģijas metodisko pamatu un kas ļauj precīzi noteikt mācību un audzināšanas procesa mērķus. Militārajā pedagoģijā ļoti nozīmīgas ir dialektiski materiālistiskās filozofijas nostādnes, kuras parāda nedalāmo saiti starp subjektu un objektu, subjekta aktivitāti, viņa spējam uz pašattīstību, tieksmi uz jaunradi un praktisko darbību, subjektīvo un objektīvo realitāti.

Militārajai psiholoģijai ir būtiska nozīme karavīra mācīšanas un audzināšanas jautājumu risināšanā. Svarīgākās apakšnozares ir vecumposmu un pedagoģijas psiholoģija. Militārā psiholoģija pēta karavīra psihes attīstības likumsakarības, pedagoģija – audzināšanas un personības attīstības metodes, līdzekļus un paņēmienus. Militārā pedagoģija izmanto militārās psiholoģijas nostādnes, lai noteiktu, aprakstītu un izskaidrotu pedagoģiskā procesa sistematizējošos faktus.

Nozīmīga loma militārās pedagoģijas attīstībā ir militārajai vadībai. Militārā vadība skaidro, kā izmantot dažādu cilvēku uzvedības modeļus un rakstura īpatnības, lai izpildītu vienībai uzticētos kaujas uzdevumus. Vadīt militāru vienību nozīmē rādīt virzienu, izvirzīt mērķus un motivēt kopēja uzdevuma sasniegšanai. Militārajā pedagoģijā ar dažādām mācību un audzināšanas metodēm tiek sagatavoti līderi un pedagogi. Militārpersonai vienlaikus jābūt pedagogam, psihologam, vadītājam un līderim, jo no viņa ir atkarīga ne tikai uzdevuma izpilde, bet arī cilvēku dzīvības.

Svarīgākās nozares teorijas ir karavīra audzināšanas un mācīšanas teorijas. Audzināšanas teorija apskata karavīra personības attīstības procesus, balstoties uz mūsdienu valsts militārās struktūras uzbūvi, karavīra gatavību pildīt uzdevumus, kas nodrošina personības, sabiedrības un valsts drošību un aizsardzību. Mācīšanas teorijas apskata mācību procesa pamatprincipus, zināšanu, prasmju un iemaņu veidošanas likumsakarības. Liela uzmanība tika pievērsta mācību procesa struktūrai, metodēm, formām un līdzekļiem.

Militārais teorētiķis un praktiķis, Krievijas armijas ģenerālis Mihails Dragomirovs (Михаил Иванович Драгомиров) darbā “Vadības pieredze vienību sagatavošanā kaujai” (Опыт руководства для подготовки частей к бою, 1885) aprakstījis un sistematizējis kaujas vienību audzināšanas un sagatavošanas pamatprincipus.

Prūšu ģenerālis, Krievijas armijas pulkvedis, militārais teorētiķis Karls fon Klauzevics (Carl von Clausewitz) darbā “Par karu” (Vom Kriege, 1832) aprakstījis militārās taktikas un stratēģijas pamatprincipus, izveidoja pamatvirzienus kaujas vienību kolektīvajā sagatavošanā.

Lielbritānijas armijas ģenerālis, teorētiķis Džons Frederiks Čārlzs Fulers (John Frederick Charles Fuller) savos darbos “Kara zinātnes pamati” (The Foundations of the Science of War, 1926) un “Par nākotnes karu” (On Future Warfare, 1928) sistematizēja kaujas darbības pieredzi un izvirzīja moderna kara teoriju, kas mūsdienās pārveidota un pazīstama ar nosaukumu “Deviņi kara principi” (The Nine Principles of War) un tiek izmantota virsnieku sagatavošanai.

Militārajā pedagoģijā plaši tiek izmantotas militārās psiholoģijas pētniecības metodes (testēšana, aptaujas u. c.). Liela loma ir tādām empīriskām metodēm kā novērošana un pedagoģiskais eksperiments. Novērošana dot iespēju mērķtiecīgi un organizēti sekot pedagoģiskā procesa posmiem, fiksēt šī procesa izmaiņas un likumsakarības. Pedagoģiskais eksperiments dot iespēju pārbaudīt militārās pedagoģijas teorijas un hipotēzes, kurām ir liela nozīme militārās zinātnes attīstības procesā.

Militārās pedagoģijas pirmsākumi meklējami senajos Austrumos 3000. g.p.m.ē. Babilonijā. Pedagoģijas attīstības pamatā bijušas kultūras, ideoloģiskās un morāles vērtības. Vispopulārākās bija trīs tipu skolas: reliģiskās, ierēdņu un militārās skolas. Militārajās skolās papildu taktikai un ieroču apmācībai tika pasniegti vispārēji priekšmeti – rakstīšana, skaitļošana, likumdošana.

Ievērojamu ieguldījumu militārās pedagoģijas attīstībā devis Senās Ķīnas filozofs Konfūcijs (孔子, Confucius) un karavadonis Sun Dzi (孫子, Sun Tzu), kuri apkopojoši Senās Ķīnas pedagoģiskās idejas un izteikuši jaunas un progresīvas idejas par mācību un audzināšanas procesu. Joprojām ir aktuāls Sun Dzi traktāts “Kara māksla” (孙子兵法, angļu The Art of War), kas radīts apmēram 453.–403. g.p.m.ē.

Militārās pedagoģijas attīstībā ieguldījumu devuši arī sengrieķu filozofi, piemēram, Platons (Πλάτων), Aristotelis (Ἀριστοτέλης) un Senās Romas filozofi, piemēram, Plūtarhs (Πλούταρχος), Seneka (Lucius Annaeus Seneca). Šajā laikposmā karavīra sagatavošanā pastāvēja trīs galvenie virzieni: fiziskais, mentālais un morālais.

11.–14. gs. feodālā sabiedrība un baznīca ievērojami ietekmēja izglītības procesu. Šajā laikā karavīri (kuri nāca tikai no augstākās sabiedrības) tika sagatavoti bruņinieku skolās, kuru mācību programmās bija iekļauta jāšana, peldēšana, paukošana, prasme lietot šķēpu, šahs un dzejoļu sacerēšana.

15.–17. gs. bija aktuālas čehu pedagoga Jana Amosa Komenska (Jan Amos Komenský) un angļu filozofa Džona Loka (John Locke) idejas. Šo ideju pamatā bija izglītības procesa pamatprincipi: mācīšana ar izpratni, sistemātiskums, pēctecība, analīze un sintēze. Tomēr dažādu iemeslu dēļ šie principi netika izmantoti militārajā pedagoģijā līdz pat 18. gs.

18.–19. gs. militārajā pedagoģija manāms liels progress. 1699. gadā Krievijas cars Pēteris I (Пётр I) izveidoja jauna tipa armiju un izsludināja likumu par obligāto militāro dienestu, kas ļāva viņam izveidot vienu no spēcīgākajām armijām Eiropā. Lai sistematizētu militāro vienību sagatavotību, tika izdots “Militārais reglaments” (Устав воинский, 1716) un “Jūras reglaments” (Устав морской, 1720). Mācību procesu sadalīja individuālajā un kolektīvajā apmācībā, tika ieviesta arī jauna mācību procesa forma – lauka taktiskās mācības.

Aleksandrs Suvorovs (Александр Васильевич Суворов) bijis cariskās Krievijas feldmaršals, kurš kļuva slavens ne tikai ar to, ka uzvarēja visas kaujas, bet arī izveidoja vienotu militāri pedagoģisko sistēmu. Savos darbos “Zinātne uzvarēt” (Наука побеждать, 1795), “Instrukcija rotu komandieriem” (Инструкция ротным комадирам, 1774), “Pulka organizācija” (Полковое учреждение, 1764–1765) A. Suvorovs norādīja, ka nedrīkst atdalīt audzināšanas procesu no mācību procesa. Militārās pedagoģijas pamatā jābūt individuālai pieejai katram indivīdam, un kaujas rezultāts ir cieši saistīts ar mācību procesa kvalitāti.

Amerikāņu skolai piemita tehnoloģiska pieeja audzināšanas un mācību procesam. Viens no ievērojamākiem šīs skolas pārstāvjiem bija Silvanuss Teijers (Sylvanus Thayer), pazīstams kā ASV Militārās akadēmijas (United States Military Academy, 1802) Vestpointā dibinātājs.

Vācu skolai bija tradicionāla pieeja audzināšanas un mācību procesam, kuras pamatā bija reglaments, stingra disciplīna un dresūra (vairākkārtēja, automātiska atsevišķo elementu vai vingrinājumu atkārtošana pēc noteiktas shēmas, piemēram, ierindas mācība). Šīs skolas visatpazīstamākie pārstāvji bija K. fon Klauzevics un Rīdigers fon der Golcs (Rüdiger Graf von der Goltz). 

Krievu militārajā skolā 18.–19. gs. tika pilnveidotas un mācību un audzināšanas procesā ieviestas A. Suvorova idejas. Lielu ieguldījumu militārās pedagoģijas attīstībā devis ģenerālis M. Dragomirovs, kurš ir pasaulē atzīts militārās pedagoģijas zinātnes veidotājs. Mūsdienās visvairāk izmantotās M. Dragomirova grāmatas mācību un audzināšanas procesā ir “Taktikas kurss” (Kурсы тактики, 1872), un “Karavīra rokasgrāmata” (Солдатская памятка, 1890).

20. gs. strauji mainījās militārās doktrīnas un taktikas. Tas bija saistīts gan ar diviem pasaules kariem, gan ar militārās tehnikas un tehnoloģiju attīstību. 

20. gs. beigās un 21. gs. sākumā notiek lielas pārmaiņas militārajā pedagoģijā, kuras pamatā ir uz cilvēku orientēts mācību process, individuāla pieeja karavīru apmācībai, jaunas mācību metodes un formas. Mūsdienu pasaulē militārajā pedagoģijā pastāv trīs pieejas: amerikāņu skola jeb tehnoloģiskā pieeja, kurā mācību procesu analizē kā jebkuru tehnoloģisku vai ekonomisku procesu. Pieejas pamatā ir biheiviorisma, pragmatisma un eksistenciālisma filozofija; skandināvu (dāņu) skolā pastāv dažādu pieeju kombinācija. Tās pamatā ir tehnoloģiska pieeja izglītības procesam un vienlaikus liela uzmanība tiek pievērsta individuālajai pieejai apmācībā. Aizvien vairāk uzmanības tiek pievērsts indivīda attīstībai un mācīšanās prasmju veicināšanai. Kopš 21. gs. sākuma aizvien vairāk militārās pedagoģijas novitātes tiek iekļautas vispārējā un profesionālā pedagoģijā Skandināvijas un citās Rietumeiropas valstīs. Vācu un krievu militārās pedagoģijas skolās galvenokārt ir pragmatiska pieeja izglītības procesam. Mācību procesa pamatā ir tradicionālisma un pragmatisma filozofija, ņemot vērā gan iepriekšējo militārās pedagoģijas vēsturisko attīstību, gan mūsdienu humānās pedagoģijas novitātes.

Teksasa Universitātes Pētniecības un izglītības politikas centrs (The Center for Research and Policy in Education, The University of Texas, 1969) ASV. Starptautiskā Militārās pedagoģijas asociācija (The International Association for Military Pedagogy, IAMP, 2005) Štrausbergā Vācijā ir neatkarīga militāro un civilo profesionāļu organizācija, kuras galvenais mērķis ir inovācijas militārajā mācību procesā un militāro mācību iestāžu pedagoģiskais un metodiskais atbalsts. Eiropas militāro un sabiedrisko attiecību pētniecības grupa (The European Research Group on Military and Society, ERGOMAS, 1986) Francijā ir neatkarīga zinātnieku un pētnieku asociācija, kuras mērķis ir veikt pētījumus militārajā un civilmilitārajā jomā. N. Žukovska un J. Gagarina Gaisa spēku militārās akadēmijas Zinātniski pētnieciskā centra laboratorija Nr. 1. (ИЛ № 1 НИЦ ВУНЦ ВВС “Военно-воздушная академия им. проф. Н.Е. Жуковского и Ю.А. Гагарина) atrodas Krievijas Federācijas Gaisa spēku aviācijas akadēmijas sastāvā, un tās mērķis ir veikt pētījumus militārajā un valsts drošības jomā.

Pētījumi pedagoģijā ar starpdisciplināru pieeju politikas zinātnei grāmatu sērijā Studies for Military Pedagogy, Military Science & Security Policy (1989–2013), kopš 2014 Studies for Military Psychology and Military Pedagogy (izdevējs Peter Lang); Educational Futures: Rethinking Theory and Practice (kopš 2011, izdevējs Springer); Международный журнал прикладных и фундаментальных исследований (kopš 2007, izdevējs ООО ИД “Академия Естествознания”)

Dānijas Bruņoto spēku Izglītības attīstības departamenta (Danmark Forsvarets Uddannelsesudviklingsafdelingen, 1985) Kopenhāgenā pētnieki Larss Nilsens (Lars Nielsen) un Leifs Šunks (Leif Shunk) kopā ar Apvienoto dienestu vadības un štāba koledžas (Joint Services Command and Staff College, 1997) Šrivenemā Lielbritānijā pētnieku Haroldu Simpsonu (Harold Simpson) devuši lielu ieguldījumu militārajā izglītības procesa tehnoloģiskā modeļa (The military’s educational-technological model) izveidē un NATO sistematizācijas pieejā mācību procesam (NATO’s Systems Approach to Training). Ilinoisas Universitātes (University of Illinois) Čikāgā ASV pētnieks Maikls Pīters (Michael A. Peter) – izglītības filozofijas un pozītivisma teorijas attīstītājs izglītības nozarē – veicis vairākus pētījumus par pedagoģijas un tālmācības nākotnes attīstības koncepcijām. Grieķijas Militārās akadēmijas (Στρατιωτική Σχολή Ευελπίδων, Hellenic Army Academy) pētnieks Georgs Kafess (Γιώργος Καφές, George Kaffes) pēta kritisko pieeju militārās izglītības procesā. Oļegs Jefremovs (Олег Юрьевич Ефремов) – viens no vadošajiem A. Hercena Krievijas Valsts pedagoģijas universitātes (Российский Государственный Педагогический Университет им. А. И. Герцена) pētniekiem Krievijā militārās izglītības jomā ir vairāku fundamentālu pētījumu un grāmatu autors par militārās izglītības teoriju un praksi, piemēram, darbs “Militārā pedagoģija” (Boeнная педагогия, 2014).