Sociālā pedagoģija vienlaikus veidojas kā patstāvīga sociālā zinātne, pētot mijiedarbības struktūras starp bērnu audzināšanu un sabiedrības rūpēm par bērniem, kā arī attiecības starp indivīdiem un sabiedrību, izvirzot kritiskus jautājumus, īpaši saistībā ar nevienlīdzību un sociālo atstumtību.
Sociālā pedagoģija ir robežzinātne, kas pēta izglītības makrosociālos aspektus (sabiedrības būtību, kultūru un politiku, t. sk. vērtību sistēmu) un mikrosociālos aspektus (indivīda tuvāko vidi – ģimeni, skolu, sociālus grupējumus), lai noteiktu sociokultūras nosacījumus, kā respektēt indivīdu unikālās īpašības un palīdzēt novērst negatīvās sociālās parādības, kas ietekmē indivīdu.
Pastāv dažādas sociālās pedagoģijas definīcijas. Vācijā sociālā pedagoģija 21. gs. tiek definēta kā pedagoģijas zinātnes apakšnozare, kas, izmantojot sociālo zinātņu pētniecības metodes, pēta sociālā atbalsta veidus un to attīstību visā cilvēka dzīves gājumā, īpaši krīzes situācijās, lai izstrādātu teorētiskus pamatus nacionāla un starptautiska mēroga pētniecībai, izglītībai un audzināšanai. Skotijā kopš 1970. gada sociālā pedagoģija vērsta galvenokārt uz personības un grupu holistisku attīstību, nevis uz sociālā darba dominējošām formām un izglītību. Pastāv izteiktas atšķirības sociālās pedagoģijas izpratnē Vācijā, Francijā, Nīderlandē un Dānijā, jo Dānijā augstu tiek vērtēta solidaritāte un sociālā integrācija. Dānijas sociālajā pedagoģijā pastāv spēcīga tradīcija atbalstīt personu integrāciju. Somijā sociālā pedagoģija attīstās kā jauna patstāvīga sociāla zinātne, kas balstās Vācijas, Spānijas, Itālijas, Francijas, Brazīlijas un Argentīnas tradīcijās, kā arī Skandināvijas un Baltijas valstu sociālās pedagoģijas attīstības idejās. Zviedrijā sociālo pedagoģiju raksturo trīs modeļi: adaptīvais (vērsts uz indivīda integrāciju sabiedrībā), mobilizējošais (izgaismo sociālās problēmas, kas rada šķēršļus indivīdam) un demokrātiskais (vērsts uz demokrātisku domāšanu par indivīdu un uzskatu, ka izpratne par cilvēku var tikt mainīta kultūru dialogā). Polijā, Slovākijā un Francijā aktuālas vēsturiskās tradīcijas. Polijā sociālajā pedagoģijā tiek akcentēti negatīvie sociālie aspekti, piemēram, bezdarbs, bezpajumtniecība, ģimenes problēmas, agresivitāte, bezjēdzīgā izklaidēšanās, dīkstāve. Slovākijā sociālā pedagoģija vērsta galvenokārt uz izglītības sociālajiem aspektiem. Čehijā sociālā pedagoģija tiek definēta kā lietišķa pedagoģijas nozare, kas pēta vides ietekmi uz indivīdu un sabiedrību, vides un izglītības mijattiecības. Sociālā pedagoģija šajā valstī vērsta uz visām vecuma grupām, kam nepieciešama palīdzība un atbalsts sabiedrībā. Krievijā kopš 20. gs. 90. gadu vidus strauji attīstās divas sociālās pedagoģijas skolas: 1) sociālā pedagoģija, kas pēta un izstrādā izglītības teorijas socializācijas un pilsoniskās audzināšanas praksei; 2) sociālā pedagoģija, kas pēta un izstrādā teorijas, lai izstrādātu atbalstošu praksi cilvēkiem ar īpašām vajadzībām un psihosociālām problēmām. Abas skolas ir cieši saistītas. Sociālā aprūpe īpaši nepieciešama cilvēkiem, kuri netiek pietiekami aprūpēti savos dabiskajos sociālajos tīklos, jo īpaši ģimenēs. Tādējādi sociālā aprūpe ir īpaša sociālās pedagoģijas pētniecības joma un vienlaikus veicina sociālo integrāciju un aktīvu pilsoniskumu.
Atšķirības apakšnozares izpratnē skaidrojamas un skatāmas sociālās pedagoģijas vēsturiskajā attīstībā. 20. gs. svarīga bijusi sociālo pārmaiņu sekmēšana sociālā netaisnīguma seku mazināšanai. Tās pamatā ir preskriptīvā jeb normatīvā sociālpedagoģiskās domāšanas zinātniskā skola, kas uzskata, ka jebkura atkāpe no normas ir devianta parādība un cilvēka neveiksmes – deviance, spēju defekts. Kritiskā sociālpedagoģiskā skola uzsver, ka: 1) strauju sociālu pārmaiņu dēļ sociāla rakstura problēmas ir ne tikai pusaudžiem un jauniešiem, bet jebkuram cilvēkiem; 2) sociālās pārmaiņas attiecināmas uz sabiedrības attīstības procesiem, kas bieži skar visas sabiedrības apakšsistēmas un izpaužas cēloņu–seku savstarpējā iedarbībā uz indivīdu; 3) sociālo pārmaiņu laikmetu nomainījis sociālkulturālo pārmaiņu laikmets (sociālkulturalās pārmaiņas attiecināmas uz cilvēku tīklojumiem grupās, tātad uz sociālās mācīšanās kultūrām). Tādēļ 21. gs. sociālās pedagoģijas attīstība skatāma dažādu valsts un vietējo sabiedrību sociokultūras un sociālās domāšanas zinātnisko skolu kontekstos. Tomēr sociālpedagoģiskās domas attīstībā pastāv galveno principu kopība tās filozofijā un sociālpedagoģiskajā attieksmē. Šī filozofija teorētiski pamato sociālpedagoģisko līdzekļu izmantošanu, jo atšķirības sociālās pedagoģijas definīcijās saistītas ar to, kā būtu jādara, nevis kas būtu jādara. Tas liecina, ka sociālā pedagoģija vienlaikus ir gan zinātne, gan māksla, jo tās kodolu veido ne tikai profesionālās prasmes, bet arī attieksme un attiecības, kas palīdz cilvēkam augt.
Sociālās pedagoģijas vēsturē nozīmīgs ir Šveices zinātnieks Johans Heinrihs Pestaloci (Johann Heinrich Pestalozzi), kurš īstenojis un attīstījis franču filozofa Žana Žaka Ruso (Jean Jacques Rousseau) sociālās pedagoģijas ideju par audzināšanas balstiem: 1) bērna uzticēšanās audzinātājam kā nosacījums, kam seko viss pārējais, 2) audzinātāja humānā attieksme un pieaugušā dialoga veida attiecības ar bērnu kā mini pieaugušo.