Speciālās pedagoģijas apakšnozares saistītas ar dažādām speciālām vajadzībām un attiecināmas uz bērniem ar redzes traucējumiem (tiflopedagoģija), dzirdes traucējumiem (surdopedagoģija), garīgās attīstības traucējumiem (agrāk oligofrenopedagoģija), multifunkcionāliem traucējumiem, smagām somatiskām slimībām, kustību un balsta aparāta traucējumiem, garīgās veselības slimībām un jauktiem attīstības un/ vai mācīšanās traucējumiem. Ja bērniem ir runas un valodas traucējumi, par viņiem rūpējas logopēdi, bet logopēdijair atsevišķa, patstāvīga starpdisciplināra zinātne, lai gan kādu laiku to uzskatīja par speciālās pedagoģijas apakšnozari. Pasaulē ir dažādas attīstības traucējumu kategorijas. Piemēram, Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) speciālajā pedagoģijā ir 13 attīstības traucējumu kategorijas, kas tiek uzskatītas par speciālajām vajadzībām: autisms; intelektuālā nespēja; emocionālie traucējumi; runas un valodas traucējumi; traumatiskie smadzeņu bojājumi; specifiskie mācīšanās traucējumi; redzes traucējumi, ieskaitot neredzību; nedzirdība; multipli traucējumi; ortopēdiskie bojājumi; neredzība un nedzirdība; dzirdes traucējumi; citi veselības traucējumi. Reizēm tiek izmantota arī aizkavētas attīstības kategorija. Eiropā, nosakot katra bērna individuālās atšķirības un nepieciešamību pēc speciālas izglītības programmas un atbalsta, dažādu valstu pieeja ir līdzīga. Piemēram, Vācijā augstskolas sagatavo profesionālus speciālos pedagogus šādās speciālās pedagoģijas jomās: pedagoģija bērniem ar garīgās attīstības traucējumiem, pedagoģija bērniem ar nedzirdību, pedagoģija bērniem ar dzirdes traucējumiem, pedagoģija bērniem ar runas traucējumiem, izglītības atbalsta pedagoģija, pedagoģija bērniem ar mācīšanās traucējumiem, pedagoģija bērniem ar kustību un balsta aparāta traucējumiem, pedagoģija neredzīgiem bērniem un pedagoģija bērniem ar redzes traucējumiem.