Mūsdienās terminu “tiflopedagoģija” pilnībā aizstājis formulējums “izglītojamo ar smagiem redzes traucējumiem un neredzību izglītība” un tie uzskatāmi par sinonīmiem.
Redzes asumu Latvijā pieņemts novērtēt, izmantojot decimālo sistēmu, kur par normālu redzi tiek uzskatīts redzes asums 1.0. Izglītojamais ar smagiem redzes traucējumiem (vājredzību) ir cilvēks, kura redzes asums ar korekciju ir 0,04–0,2 robežās. Neredzīgs izglītojamais ir cilvēks, kam nav funkcionāli izmantojama redzes atlikuma. Dažās pasaules valstīs (ASV, Lielbritānijā) par neredzīgiem izglītojamiem tiek uzskatīti arī cilvēki, kam ir funkcionāls, atsevišķos gadījumos orientēšanās un mobilitātes nodrošinājumam pietiekams, redzes atlikums, tomēr to nav iespējams izmantot mērķtiecīgai vizuālās informācijas uztverei un apstrādei. Šādi cilvēki ikdienas rakstveida komunikācijā un mācību procesā izmanto Braila rakstu, vizuālo uzskates materiālu tiešus vai stilizētus atveidojumus un datortehnoloģijas, kas piemērotas cilvēku ar neredzību vajadzībām (darba vietas pie datora aprīkotas ar balss sintēzes programmatūru, ekrāna lasītājiem, Braila displeju un citas).
Termins “tiflopedagoģija” zinātniskajā literatūrā un akadēmiskajā apritē ienācis 20. gs. vidū Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā (PSRS). 20. gs. otrajā pusē tas kļuva izplatīts arī vairākās Centrālās un Austrumeiropas valstīs (piemēram, Polijā, Ungārijā, Čehoslovākijā, Bulgārijā un citur). Tiflopedagoģijas attīstībā nozīme bijusi krievu zinātnieku Ivana Sečenova (Иван Михaйлович Сeченов) un Ivana Pavlova (Иван Петрoвич Павлов) mācībai par augstākās nervu sistēmas darbību, kā arī padomju psihologa un defektologa Ļeva Vigotska (Лев Симхович Выготский) teorijai par traucējumu primāro un sekundāro raksturu un to korekcijas un kompensēšanas iespējām. Viņš ne tikai teorētiski analizējis bērnu fiziskos, funkcionālos vai psihiskos traucējumus (tostarp neredzību) un attīstības likumsakarības, bet arī eksperimentāli noskaidrojis komunikācijas un daudzveidīgas mijiedarbības ar pieaugušajiem nozīmi, kā arī formulējis aktuālās (pašreizējās) un tuvējās (nākotnē) attīstības zonas principu speciālajā pedagoģijā.