Defektoloģijas jēdziens pedagoģijā vairs netiek lietots, bet arī termins “speciālā pedagoģija” neaptver visu, kas attiecas uz šo apakšnozari. Speciālā pedagoģija attiecināma uz tādiem bērniem, kam attīstības gaitā radušās kādas grūtības, novirzes no vispārpieņemtās vecuma normas. Speciālās izglītības vajadzību raksturo nepieciešamība bērniem mācīties pēc tādas izglītības programmas, kas būtu piemērota viņu vajadzībām, spējām un attīstībai.

Pasaules Veselības organizācija (World Health Organization, WHO) definē, ka attīstības traucējums ir organisma fizisko, garīgo vai intelektuālo funkciju ierobežojums, kas personām liedz vai ierobežo iespēju patstāvīgi organizēt savu dzīvi un apgrūtina līdzdalību sabiedrības dzīvē. Tādēļ bērniem ir nepieciešams saņemt tāda veida atbalstu un rehabilitāciju, kas viņiem rada iespēju apgūt izglītības programmu, ņemot vērā veselības stāvokli, spējas un attīstības līmeni.

Speciālās pedagoģijas apakšnozares saistītas ar dažādām speciālām vajadzībām un attiecināmas uz bērniem ar redzes traucējumiem (tiflopedagoģija), dzirdes traucējumiem (surdopedagoģija), garīgās attīstības traucējumiem (agrāk oligofrenopedagoģija), multifunkcionāliem traucējumiem, smagām somatiskām slimībām, kustību un balsta aparāta traucējumiem, garīgās veselības slimībām un jauktiem attīstības un/ vai mācīšanās traucējumiem. Ja bērniem ir runas un valodas traucējumi, par viņiem rūpējas logopēdi, bet logopēdijair atsevišķa, patstāvīga starpdisciplināra zinātne, lai gan kādu laiku to uzskatīja par speciālās pedagoģijas apakšnozari. Pasaulē ir dažādas attīstības traucējumu kategorijas. Piemēram, Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) speciālajā pedagoģijā ir 13 attīstības traucējumu kategorijas, kas tiek uzskatītas par speciālajām vajadzībām: autisms; intelektuālā nespēja; emocionālie traucējumi; runas un valodas traucējumi; traumatiskie smadzeņu bojājumi; specifiskie mācīšanās traucējumi; redzes traucējumi, ieskaitot neredzību; nedzirdība; multipli traucējumi; ortopēdiskie bojājumi; neredzība un nedzirdība; dzirdes traucējumi; citi veselības traucējumi. Reizēm tiek izmantota arī aizkavētas attīstības kategorija. Eiropā, nosakot katra bērna individuālās atšķirības un nepieciešamību pēc speciālas izglītības programmas un atbalsta, dažādu valstu pieeja ir līdzīga. Piemēram, Vācijā augstskolas sagatavo profesionālus speciālos pedagogus šādās speciālās pedagoģijas jomās: pedagoģija bērniem ar garīgās attīstības traucējumiem, pedagoģija bērniem ar nedzirdību, pedagoģija bērniem ar dzirdes traucējumiem, pedagoģija bērniem ar runas traucējumiem, izglītības atbalsta pedagoģija, pedagoģija bērniem ar mācīšanās traucējumiem, pedagoģija bērniem ar kustību un balsta aparāta traucējumiem, pedagoģija neredzīgiem bērniem un pedagoģija bērniem ar redzes traucējumiem.

Speciālajai pedagoģijai ir liela praktiskā nozīme – lai kādā izglītības iestādē atrastos bērns, viņa vajadzības un spējas var tikt novērtētas un ņemtas vērā, tikai sadarbojoties speciālistiem, kuri pārzina mācīšanas un mācīšanās iespējas dažādos specifiskos gadījumos. Lai mācību process katram bērnam ar speciālām vajadzībām noritētu sekmīgi, tiek izmantotas dažādas speciālās izglītības programmas, kas paredz pielāgotu mācību saturu. Gan vispārējās izglītības iestādēs (pirmsskolā un skolā), gan speciālajās izglītības iestādēs (pirmsskolā un skolā) bērni ar un bez speciālām vajadzībām var atrasties kopā un mācīties, tomēr, lai sasniegtu labākus rezultātus un nodrošinātu adekvātu mācību procesu, nepieciešama gan speciālās izglītības skolotāja, gan atbalsta personāla palīdzība. Speciālajās skolās skolēniem ar garīgās attīstības traucējumiem tiek īstenotas arodapmācības programmas, kas sagatavo jauniešus patstāvīgākai dzīvei sabiedrībā. Ja vispārējos mācību priekšmetos (skolēniem ar garīgās attīstības traucējumiem) programma ir sakārtota, tad arodu dažreiz var apgūt arī kopā ar citiem jauniešiem. Ja ir citi traucējumi, aroda apguve nav tik sarežģīta un ir iespējama dažādos veidos.

Nozares attīstībā nozīmīgas ir gan pedagoģijas un audzināšanas teorijas, gan jaunākie pētījumi medicīnā, neirozinātnēs (neiropsiholoģijā, neirolingvistikā, neirologopēdijā u. c.), psiholoģijā, īpaši speciālajā psiholoģijā.

Pētniecības metodes speciālajā pedagoģijā gandrīz neatšķiras no pētniecības metodēm pedagoģijā, bet speciālajā pedagoģijā vidējiem rādītājiem un vispārīgiem mērījumiem nav praktiskas nozīmes. Katrs bērns ir individualitāte, tādēļ pētījumi – gan kvalitatīvi, gan kvantitatīvi, gan izmantojot jauktas pētīšanas metodes – tiek veikti, ņemot vērā to, ka katram bērnam ir savs attīstības temps un īpatnības. Nozīmīgas teorētiskās pētniecības metodes ir zinātniskās literatūras un dokumentu analīze. No empīriskām metodēm nozīmīgākās ir pedagoģiskā novērošana, aptaujas, ko veic, izmantojot anketēšanu un intervēšanu, un gadījumu analīze.

Kaut arī zinātnē Senajos laikos (līdz pat mūsu ēras 4.–5. gs.) nav ticamu datu par attieksmi pret “anomāliem” cilvēkiem, vairākas liecības liek domāt, ka kropli bērni un plānprātīgie tika atstāti likteņa varā vai pat nogalināti. Speciālās pedagoģijas pētnieks vēsturnieks Nikolajs Malofejevs (Николай Николаевич Малофеев) uzskata, ka agresija vērojama sabiedrības attieksmē pret atšķirīgo. Par pagrieziena punktu tiek uzskatīts 1198. gads, kad Bavārijā tika atklāta pirmā patversme neredzīgiem pieaugušajiem. Viduslaikos klosteri uzņēmās pieskatīšanas funkcijas – iespēju robežās cilvēki ar redzes traucējumiem tika apmācīti arodam, bet eksistēja arī inkvizīcija. Viena no pirmajām speciālajām skolām pasaulē ‒ Neredzīgo jauniešu nacionālais institūts (Institut National des Jeunes Aveugles) ‒ tika atvērta 1784. gadā Parīzē. To dibināja Valentīns Eijs (Valentin Haüy), un tajā mācījās neredzīgi skolēni. Dažādu speciālo skolu tīkls attīstījās arī citur Eiropā – skolas bērniem ar dzirdes un redzes traucējumiem un garīgās attīstības traucējumiem.

20. gs. Eiropā arvien vairāk sāka izglītot bērnus ar speciālām vajadzībām. Aplūkojot speciālās pedagoģijas attīstību Norvēģijā, ko apraksta speciālā pedagoģe Berita Junsena (Berit Johnsen), vai Vācijā, ko analizē speciālās pedagoģijas vēstures pētniece Zīglinda Luīze Elgere-Ritgarde (Sieglind Luise Ellger-Rüttgardt), var atrast daudzas paralēles, kas apliecina, ka tendences attiecībā uz bērniem ar dažādām speciālām vajadzībām ir kopīgas, tomēr nozares attīstība norit atšķirīgi. Piemēram, Norvēģijā nav speciālo skolu, taču ir izveidota vienota, elastīga izglītības sistēma, kas iekļauj visus bērnus, jauniešus un pieaugušos. Lai nodrošinātu atbalstu tiem, kam tas ir nepieciešams, speciālās izglītības skolotāji tiek sagatavoti visaugstākajā līmenī. Vācijā palīdzības sniegšana bērniem ar attīstības traucējumiem attīstījusies līdzīgi kā citur pasaulē: no patversmēm nedzirdīgajiem un neredzīgajiem, kur viņus tikai pieskatīja, palīgklasēm un palīgskolām līdz šodienas dažādajām izglītības iestādēm bērniem ar attīstības traucējumiem. Tradīcijām bagāta speciālajā izglītībā ir Krievija, kurā tiek veikti plaši pētījumi un tiek domāts par izglītības kvalitātes paaugstināšanu un zinātnes sasniegumu ieviešanu praksē bērniem ar speciālām vajadzībām.

Jau 20. gs. beigās izpratne par speciālo izglītību padziļinājās. 1994. gadā tika pieņemta Salamankas deklarācija (Statement on Principles, Policy and Practice in Special Needs Education and a Framework for Action, 1994) par iekļaujošo izglītību. Tajā valstu valdībām tika rosināts pievērst lielāku uzmanību iekļaujošajai izglītībai. 21. gs. speciālās pedagoģijas jautājumi saistīti ar integrācijas un iekļaujošās pieejas risinājumiem, neaizmirstot īpaši smagu traucējumu īpatnējo attīstības gaitu un nepieciešamību pēc kvalificētas palīdzības, atbalsta un sakārtotas vides gan izglītības procesā, gan dzīves labizjūtas nodrošināšanā.

Eiropā ir vairāki izdevumi un organizācijas, kas piedāvā jaunāko tendenču atspoguļojumu un zinātniskos pētījumus. Viena no organizācijām, kas aptver vairākas Eiropas valstis, organizē dažādus projektus un veido publikācijas, ir Eiropas Speciālo vajadzību un iekļaujošās izglītības aģentūra (European Agency for Special Needs and Inclusive Education). Aģentūra tika dibināta 1996. gadā pēc Dānijas Izglītības ministrijas ierosinājuma. 2015. gadā tā apvienoja 29 dalībvalstis. Aģentūras tīmekļa vietnē atrodami aktuāli un informatīvi izdevumi. Izdevumos analizēta pašreizējā situācija Eiropā speciālās izglītības jomā un iekļauti arī vairākos projektos izstrādāti noderīgi materiāli speciālajā izglītībā. Viens no ietekmīgākajiem periodiskajiem izdevumiem Eiropā ir European Journal of Special Needs Education (kopš 1991. gada), kurā tiek publicēti zinātniski pētījumi speciālajā izglītībā un dažādi ar to saistīti raksti. Vācijā regulāri (kopš 1950. gada) iznāk Zeitschrift Für Heilpädagogik (izdod Verband Deutscher Sonderschulen, Vācijas speciālo skolu apvienība), kas aktualizē speciālās pedagoģijas jautājumus un pētījumus. Lielbritānijā tiek izdots žurnāls Journal of Research in Special Needs Education (JORSEN). Tas iznāk kopš 2001. gada, un tajā pastiprināta uzmanība tiek pievērsta pētījumu popularizēšanai speciālajā pedagoģijā. Žurnālu izdod Speciālo izglītības vajadzību nacionālā asociācija (National Association for Special Educational Needs). Līdzīgi izdevumi ir arī citās Eiropas valstīs, piemēram, Lietuvā, Šauļos, Šauļu Universitāte (Šiaulių universitetas) kopš 1998. gada izdod žurnālu Specialusis Ugdymas (Special Education). Krievijā, Maskavā, kopš 1969. gada iznāk žurnāls Дефектология. Plašu izglītojošo darbu veic un arī praktisko palīdzību skolotājiem, speciālistiem un ģimenēm sniedz Īpašo bērnu padomes (Council of Excepcional Children) Starptautiskās speciālās izglītības un pakalpojumu nodaļa (Division of Special Education and Services, DISES). Nodaļa izdod žurnālu Journal of International Special Needs Education (kopš 1998. gada). Īpašo bērnu padomes oficiālais izdevums ir žurnāls Exceptional Children (kopš 1936. gada). Žurnālā tiek publicēti oriģināli pētījumi par īpašo zīdaiņu, bērnu, jauniešu un pieaugušo attīstību un izglītību.

Nozīmīga pētniece speciālajā pedagoģijā Lielbritānijā ir Nora Frederiksone (Norah Frederickson), kura nodarbojas ar speciālo vajadzību izvērtēšanu, pētījusi sociālo kompetenci, disleksiju un profesionālo tālākizglītību. Nozīmīgs ir arī Tonijs Klains (Tony Cline), kas pētījis speciālās izglītības vajadzības, izglītības apguves grūtības un bilingvālu bērnu mācīšanu. Spānijā viens no zināmākajiem pētniekiem ir Samuels Hento Paljacioss (Samuel Gento Pallacios). Viņš pētījis dažādas speciālās vajadzības un izpratni par dažādību pedagoģiskajā procesā. Gotfrīds Bīvers (Gottfried Biewer) Vācijā pievērsies speciālo izglītības vajadzību klasifikācijai, speciālajai izglītībai, integrācijai un iekļaujošajai pieejai. B. Junsena pētījusi speciālās pedagoģijas vēsturi. Dmitrijs Isajevs (Дмитрий Николaевич Исаев) Krievijā veicis pētījumus par psiholoģiju bērniem ar garīgās attīstības traucējumiem. Marija Pevznere (Мария Семёновна Певзнер) ir viena no klīniskās defektoloģijas pamatlicējām Krievijā, pētījusi bērnu psihopatoloģiju. Sofija Zabramnaja (София Давыдовна Забрамная) pētījusi speciālā skolotāja darbību pedagoģiski medicīniskajās komisijās un izveidojusi atlases metodes bērnu diagnosticēšanai, garīgās attīstības traucējumu noteikšanai.