Logopēdija cieši saistīta ar medicīnu, valodniecību, pedagoģiju un psiholoģiju.
logopēdija
zinātne par runas, valodas, komunikācijas un orofaringeālās (mutes un rīkles) funkcijas traucējumu atklāšanu, diagnostiku, novēršanu un profilaksi
Saistītie šķirkļi
Logopēde strādā ar pacientu.
Satura rādītājs
Praktiskā un teorētiskā nozīme
Logopēdija pēta runas, valodas, komunikācijas, orofaringeālās funkcijas traucējumu epidemioloģiju un norisi, izstrādā un pilnveido diagnostikas, iedarbības un profilakses metodes. Praktiskās logopēdijas uzdevums ir veikt šo traucējumu novērtējumu (t. i., skrīningu, padziļinātu pārbaudi, diagnostiku, diferenciāldiagnostiku) un nodrošināt logopēdisko iedarbību (t. i., korekciju, rehabilitāciju, habilitāciju, konsultēšanu), kā arī nodrošināt runas, valodas, komunikācijas un rīšanas traucējumu primāro, sekundāro un terciāro profilaksi.
Galvenie sastāvelementi
Logopēdija ir saistīta arī ar komunikācijas un orofaringeālās funkcijas traucējumiem. Cilvēku komunikācija ietver procesus, kas saistīti ar mutvārdu un rakstu valodas izpratni un veidošanu, kā arī neverbālo komunikāciju. Komunikācijas traucējumu gadījumā tiek ietekmēta spēja izmantot runu un valodu sazināšanās nolūkā, t. i., ir apgrūtināta konceptu vai verbālu, neverbālu un grafisku simbolu sistēmu izprašana, veidošana un saņemšana. Komunikācijas traucējumi var būt sastopami gan bērniem, gan pusaudžiem; tie var būt iegūti dzīves laikā. Komunikācijas traucējumi var būt primāri vai sekundāri attiecībā pret kādu citu traucējumu. Komunikācijas traucējumi var izpausties dažāda smaguma pakāpēs.
Runa ir dinamiska, neiromuskulāras darbības nosacīta valodas skaņu veidošana vokālā traktā, viena no valodas un komunikācijas izpausmes formām. Runas traucējumi ietver skaņu izrunas (artikulācijas), runas tempa un ritma (plūduma) un/vai balss traucējumus. Artikulācijas traucējumi rada skaņu izrunas traucējumus, kas izpaužas skaņu aizvietošanā, izlaišanā, jaukšanā un izkropļošanā, padarot runu neskaidru. Runas plūduma traucējumus raksturo ritma un tempa traucējumi, skaņu, zilbju, vārdu un frāžu atkārtojumi. Balss traucējumus raksturo balss kvalitātes, augstuma, skaļuma, rezonanses izmaiņas, kas ir neatbilstošas indivīda vecumam un dzimumam.
Valoda ir noteiktā socioetniskā vidē vispārpieņemtu zīmju sistēma ideju un konceptu reprezentēšanai un informācijas pārraidei. Valodas traucējumi ir runātu, rakstītu un/vai citu simbolu sistēmu sapratnes un/vai lietošanas traucējumi. Valodas traucējumi var ietekmēt valodas formu (fonoloģiju, morfoloģiju, sintaksi), valodas saturu (semantiku) un/vai valodas izmantošanu komunikācijā (pragmatiku). Valodas traucējumu gadījumos ir pilnīga vai daļēja nespēja saprast un/vai lietot vispārpieņemtus simbolus (verbālus un neverbālus) dzimtajā valodā. Valodas nepilnīga apguve vai nezināšana, dialekts, sociālās vides vai kultūras nosacītas atšķirības valodas simbolos un to lietojumā nav uzskatāmas par traucējumu. Mutvārdu un rakstu valodas traucējumi raksturīgi bērniem (valodas attīstības traucējumi, alālija, lasīšanas traucējumi, disleksija, disgrāfija). Tie var būt iegūti dzīves laikā (afāzija, agrafija, aleksija).
Orofaringeālās funkcijas traucējumi (disfāgija, rīšanas traucējumi) raksturīgi gan bērniem, gan pieaugušajiem. Tos nepieciešams diferencēt no barošanas un ēšanas traucējumiem. Disfāgija ir emocionālu, kognitīvu, sensoru un/vai motoru problēmu radīti barības transportēšanas traucējumi orālā, faringeālā un/vai ezofageālā fāzē, kas ietekmē organisma nodrošinājumu ar uzturvielām un veicina atūdeņošanos, kā arī rada aizrīšanās un aspirācijas risku. Logopēdi strādā ar rīšanas traucējumiem orālā un faringeālā fāzē.
Nozares teorijas
Logopēdijas teorijas cieši saistītas ar neiroloģijas, neirolingvistikas, psiholingvistikas, lingvistikas, pedagoģijas, psiholoģijas un citu nozaru teorijām par runas, valodas un komunikācijas procesu attīstību, apguvi, norisi un traucējumiem. Pētījumi par valodas funkciju lokalizāciju galvas smadzenēs aizsākušies 19. gs. ‒ lokālisma teorijas aizsācējs Francis Jozefs Galls (Franz Joseph Gall) mēģināja saistīt noteiktus galvas smadzeņu reģionus ar noteiktu funkciju izpildi. Franču ārsts Pols Brokā (Paul Broca) 1861. gadā, pētot pacientu ar specifiskiem runas traucējumiem, atklāja valodas producēšanas centru kreisās smadzeņu puslodes pieres daivas garozas priekšējos nodalījumos. Pētījumiem turpinoties, teorijas tika pārskatītas un tika izvirzīti jauni apgalvojumi, ka augstākās smadzeņu funkcijas, t. sk. arī valodas funkciju, nosaka savstarpēji dažādu galvas smadzeņu centru funkcionāli savienojumi, funkcionālas sistēmas. Asociatīvo (holistisko) teoriju ievērojamākie pārstāvji bija vācu ārsti Karls Vernike (Carl Wernicke), Ludvigs Lihtheims (Ludwig Lichtheim), angļu neirologs Džons Džeksons (John Hughlings Jackson) un vēlākos gados amerikāņu ārsts Normens Gešvinds (Norman Geschwind). Franču ārsts Pjērs Marī (Pierre Marie), angļu ārsts Henrijs Heds (Henry Head) un vācu ārsts Kurts Goldšteins (Kurt Goldstein) uzskatīja, ka galvas smadzenēs nav specifisku ar valodu saistītu reģionu un valoda nav arī autonoma funkcija, bet gan dzīves laikā apgūtas prāta spējas specializēta forma.
20. gs. krievu neiropsihologs Aleksandrs Lurija (Александр Романович Лурия) izveidoja teoriju par mentālo funkciju dinamisko lokalizāciju galvas smadzenēs. Teorija balstījās atziņā, ka dažādas specifiskas, hierarhiskas un progresīvai lateralizācijai pakļautas smadzeņu garozas un zemgarozas struktūras piedalās noteiktas valodas funkcijas modalitātes veidošanā un bojājuma gadījumā ir iespējama galvas smadzeņu struktūru funkcionālā reorganizācija. Šī atziņa ir viena no svarīgākajām rehabilitācijā, strādājot ar iegūtiem valodas traucējumiem.
Logopēdijas kā zinātnes attīstībā liela nozīme bijusi lingvistikas un psiholingvistikas teorijām, kas apskata runas izteikuma rašanās un uztveres likumsakarības, vienlaicīgi noritošu paralēlu valodas procesu mehānismus, lingvistiskās informācijas uzglabāšanu, komunikācijas pamatprincipus un dzimtās un otrās valodas attīstību ontoģenēzē. Lingvistiskās teorijas apraksta valodas sistēmu, kas tiek apgūta un vēlāk lietota visas dzīves laikā. Valodnieki, kuru darbi veidojuši logopēdijas teorētisko bāzi, ir Noams Čomskis (Noam Chomsky), Romans Jakobsons (Roman Jakobson) un citi. Šo autoru izstrādāto psiholingvistisko teoriju mērķis bija izskaidrot runu un valodu kognitīvā un psiholoģiskā līmenī, t. i., izskaidrot cilvēka lingvistisko uzvedību. Šveiciešu psihologa Žana Piažē (Jean Piaget), amerikāņu psihologa Čārlza Osguda (Charles Osgood), vācu valodnieka Heimaņa Šteintāla (Heymann Steinthal), krievu valodnieka un psihologa Nikolaja Žinkina (Николай Иванович Жинкин), krievu psihologa Aleksandra Ļeontjeva (Алексей Николаевич Леонтьев) un citu autoru darbi papildina izpratni par runas un valodas traucējumiem.
Runas veidošanas teorijas apskata balss saišu un vokālā trakta konfigurāciju izmaiņas (skaņas–filtra modelis), valodas skaņu kodēšanu specifiskās neiromuskulārās darbībās (motorās kontroles modelis), artikulatoro orgānu kustību vienotību (artikulatorais modelis).
Galvenās pētniecības metodes
Logopēdijā izmanto kvantitatīvās un kvalitatīvās pētniecības metodes. Kvantitatīvās pētniecības metodes ietver eksperimentu, kvazieksperimentu jeb šķietamo eksperimentu, viena vai vairāku gadījumu analīzi, aprakstošos, korelācijas, salīdzinošos pētījumus, kohortas pētījumu dizainu un citus. Kvantitatīvās metodes izmanto, lai veiktu korekcijas (iedarbības) metodes efektivitātes mērījumus, kāda konkrēta faktora ietekmes mērījumus, salīdzinātu runas un valodas traucējumu izplatību dažādās populācijās, pārbaudītu cēloņu un seku sakarības un citas parādības. Kvalitatīvās metodes saistītas ar aptauju, interviju un novērojumu izmantošanu. Kvalitatīvo metožu priekšrocība ‒ tās ļauj veikt plašu respondentu grupu aptaujas, ļauj novērot pētāmo objektu ikdienas situācijās. Logopēdijā var izmantot arī jauktu metožu (multimetožu) pētījumus.
Logopēdijas pētījumos, sadarbojoties dažādu jomu speciālistiem, var izmantot funkcionālās diagnostikas metodes. Valodas traucējumu pētījumos plaši tiek izmantotas funkcionālas magnētiskās rezonanses (fMR), pozitronu emisijas tomogrāfijas (PET), elektroencefalogrāfijas (EEG) metodes. Runas, balss un rīšanas funkcijas izmeklējumos izmanto videofloroskopijas (VFS), ultrasonogrāfijas (USG), manometrijas, endoskopijas, elektromiogrāfijas (EMG), elektroglotogrāfijas (EGG) un citas metodes. Balss funkcijas izpētē izmanto akustiskās un aerodinamiskās (nazometrija) metodes.
Īsa vēsture
Vissenākās ziņas par runas traucējumiem, kas saglabājušās līdz mūsu dienām, datētas ar 1600. gadu p. m. ē. (Edvīna Smita (Edwin Smith) papiruss). Norādes par runas un valodas traucējumu simptomiem un ārstēšanu atrodamas sengrieķu ārsta Hipokrāta (Ιπποκράτης) darbos, bet citu sengrieķu filozofu – Platona (Πλάτων) un Aristoteļa (Ἀριστοτέλης) ‒ traktātos apskatīta runas orgānu anatomija un diskutēts par runas orgānu funkcijām.
19. gs. Eiropā runas un valodas traucējumi interesēja dažādu jomu profesionāļus, piemēram, stostīšanās novēršanas paņēmienus piedāvāja gan ķirurgi (Johans Frīdrihs Dīfenbahs, Johann Friedrich Dieffenbach), gan oratori. Logopēda profesija kā atsevišķa specialitāte izveidojās 20. gs. 1924. gadā Vīnē tika dibināta Starptautiskā Logopēdijas un foniatrijas asociācija (International Association of Logopedics and Phoniatrics, IALP). Tās dibinātājs bija austriešu ārsts otorinolaringologs Emīls Frešelss (Emil Fröschels). Sadarbojoties E. Frešelsam un pedagogam Karlam Rotem (Karl Cornelius Rothe), 1921. gadā Vīnē darbu sāka pirmie runas terapijas kursi. 20. gs. sākumā logopēdi galvenokārt strādāja ar runas un balss traucējumu novēršanu, valodas attīstību vājdzirdīgiem bērniem, stostīšanos.
Logopēdijas attīstība Eiropā balstījusies uz medicīnas un pedagoģijas konceptiem un modeļiem. Vēsturiski Austrumeiropas un Centrāleiropas valstīs logopēdu izglītībā un praktiskajā darbībā dominēja speciālās pedagoģijas teorijas. Rietumeiropā logopēdu izglītība vairāk bija saistīta ar medicīnu un veselības aprūpi.
Pašreizējais attīstības stāvoklis
Pašreizējais stāvoklis logopēdijā, pirmkārt, saistīts ar demogrāfiskajām izmaiņām. Medicīnas tehnoloģiju un priekšlaicīgi dzimušo bērnu aprūpes attīstība rada komunikācijas un psihomotoro traucējumu skaita palielināšanos populācijā (izdzīvo bērni, kuri agrāk būtu piedzimuši nedzīvi vai arī nebūtu izdzīvojuši). Logopēdijā tiek izstrādātas agrīnas traucējumu atklāšanas un iedarbības programmas. Uzlabojoties slimību profilaksei un terapijas iespējām, pieaug pasaules iedzīvotāju dzīves ilgums un komunikācijas traucējumi bieži jāapskata geriatrisku problēmu kontekstā.
Otrkārt, pašreizējais stāvoklis logopēdijā saistīts ar diagnostiku. Zinātnes un tehnoloģiju attīstība pilnveido diagnostikas iespējas. Ģenētikas pētījumi un praktiskās izmeklēšanas metodes maina vēsturiskos priekšstatus par atsevišķu runas un valodas traucējumu (stostīšanās, disleksija, runas dispraksija u. c.) izcelsmi un ietekmē iedarbības programmas izvēli un runas traucējuma novēršanas prognozi. Mūsdienīgas funkcionālās diagnostikas metodes ļauj agrīni atklāt potenciālu bojājumu cēloņus, veikt objektīvus izmeklējumus, izdarīt pamatotus secinājumus par iedarbības prognozi, ļauj objektīvi izvērtēt valodas atjaunošanas gaitu un rezultātus. Agrīna dzirdes traucējumu atklāšana un kohleāro implantu izmantošana samazina valodas attīstības traucējumu risku bērnu ar dzirdes traucējumiem populācijā.
Treškārt, pašreizējo situāciju ietekmējušas tehnoloģiju iespējas. Alternatīvās un augmentatīvās komunikācijas tehnoloģiju attīstība dod iespēju sazināties cilvēkiem ar smagiem komunikācijas traucējumiem. Aizvien biežāk logopēdi savus klientus sasniedz attālināti, izmantojot Skype un citas telerehabilitācijas tehnoloģijas. Viedtālruņu piedāvātās iespējas, izmantojot mobilās lietotnes, ir inovatīvs, viegli pieejams risinājums sazināšanās spēju nodrošināšanai un uzlabošanai cilvēkiem ar afāziju, anartriju, balss traucējumiem un citām problēmām.
Sociāli kulturālās izmaiņas, kas saistītas ar pasaules iedzīvotāju mobilitāti, liek piemērot logopēdiskās novērtēšanas un iedarbības metodes un paņēmienus bilingvālai un multilingvālai iedarbībai (t. i., logopēdisko iedarbību veikt vairākās valodās).
Svarīgākās organizācijas
Pasaulē pirmā logopēdu asociācija dibināta 1912. gadā Dānijā – Dānijas Runas un dzirdes asociācija (Audiologopaedisk Forening). Pasaulē biedru skaita ziņā vislielākā asociācija ir Amerikas runas-valodas-dzirdes asociācija (American Speech-Language-Hearing Association, ASHA), kuru 1925. gadā nodibināja Amerikas Runas skolotāju nacionālā apvienība (National Association of Teachers of Speech). 06.03.1988. Parīzē tika dibināta Eiropas logopēdu asociācija (Comité Permanent de Liaison des Orthophonistes-Logopèdes de l’UE, CPLOL). Asociācija apvieno 35 logopēdu profesionālās asociācijas no 32 valstīm. Kopš 06.03.2004. katru gadu šajā dienā atzīmē Eiropas Logopēdijas dienu.
Galvenās pētniecības iestādes
Eiropā ir daudz pētniecības iestāžu, kurās tiek veikta runas, valodas un komunikācijas traucējumu izpēte. Viena no nozīmīgākajām institūcijām bērnu komunikācijas traucējumu izpētē ir Oksfordas Bērnu komunikācijas traucējumu izpētes centrs (Oxford Study of Children's Communication Impairments), kurā profesores Dorotejas Bišopas (Dorothy Bishop) vadībā tiek pētīti specifiski valodas attīstības traucējumi. Maksa Planka biedrība (Max-Planck-Gesellschaft) Vācijā apvieno dažādu nozaru vadošos pētniekus. Biedrības institūtos tiek veikti pētījumi par valodas saistību ar ģenētiskiem faktoriem, neirobioloģiju, kognitīvām funkcijām, neirozinātni. Zviedrijā Karolinskas institūta (Karolinska Institutet) pētnieki veic nozīmīgu darbu balss traucējumu un runas traucējumu izpētē.
Meijo klīnika (Mayo Clinic) Amerikas Savienotajās Valstīs ir pazīstama ar saviem progresīvajiem pētījumiem neiromotoro runas un rīšanas traucējumu izpētē. Fundamentāli pētījumi afāzijas izpētē veikti Bostonas Universitātes (Boston University) Harolda Gūdglāsa afāzijas izpētes centrā (Harold Goodglass Aphasia Research Center). Balss pētnieka Ingo Tices (Ingo Titze) dibinātais Jūtas Universitātes (University of Utah) Nacionālais balss un runas centrs (National Center for Voice and Speech) ir viens no nozīmīgākajiem viedokļu līderiem balss traucējumu jomā Ziemeļamerikā.
Svarīgākie periodiskie izdevumi
Folia Phoniatrica et Logopaedica (kopš 1947. gada) ir starptautiski atzīts žurnāls, ko izdod Starptautiskā Logopēdijas un foniatrijas asociācija. Žurnāls publicē pētījumus par runas, valodas un balss traucējumiem. Pirmais žurnāls, kas sāka publicēt zinātniskos pētījumus logopēdijā un iznāk joprojām, ir Journal of Speech, Language and Hearing Research (kopš 1936. gada, izdevējs Amerikas runas-valodas-dzirdes asociācija). International Journal of Speech-Language Pathology (kopš 1951. gada, izdod Austrālijas logopēdu asociācija, Speech Pathology Australia, SPA) ir augstu novērtēts, starptautisks žurnāls, kas atspoguļo dažādu jomu klīniskus un teorētisku pētījumus logopēdijā. Lielbritānijas Karaliskās koledžas logopēdu asociācijas (Royal College of Speech and Language Therapists, RCSLT) izdotais zinātniskais žurnāls International Journal of Language & Communication Disorders (kopš 1966. gadā) publicē teorētiskos un klīniskos pētījumus logopēdijā.
Pētījumus kādā šaurā logopēdijas nozarē iespējams publicēt specializētos izdevumos. Journal of Voice (kopš 1987. gada, izdod Balss fonds, The Voice Foundation, Starptautiskā fonoķirurgu asociācija, International Association of Phonosurgery) publicē starptautiski nozīmīgus pētījumus fonopēdijā un foniatrijā. Žurnāls Annals of Dyslexia (kopš 1955. gada, izdod Starptautiskā Disleksijas asociācija, International Dyslexia Association, IDA) publicē pētījumus par rakstu valodas traucējumiem. Starptautiskās stostīšanās asociācijas (International Fluency Association, IFA) izdotais žurnāls Journal of Fluency Disorders (kopš 1974. gada) publicē klīniskus, eksperimentālus un teorētisku pētījumus par stostīšanos un runas ritma traucējumiem. Iegūtu valodas traucējumu izpētes problemātikai izveidots starptautisks žurnāls Aphasiology (kopš 1987. gada, izdod Taylor & Francis).
Nozīmīgākie pētnieki
Logopēdijas teoriju un klīniskās prakses attīstībā būtisku ieguldījumu devuši daudzi zinātnieki, taču nozīmīgākie ir bērnu valodas pētnieki Dorotija Bišopa (Dorothy V. M. Bishop), Izabella Rapina (Isabelle Rapin), balss pētnieki Arnols Erinsons (Arnold E. Aronson), Oskars Šindlers (Oscar Schindler), I. Tice, neiromotoro traucējumu pētnieki Džozefs Dafijs (Joseph R. Duffy), Pamela Enderbija (Pamela M. Enderby), Edīte Stranda (Edith Strand), iegūto valodas traucējumu pētnieki Frederiks Dārlejs (Frederic L. Darley), Harolds Gūdglāss (Harold Goodglass), Edīte Keplena (Edith Kaplan), lasīšanas traucējumu pētniece Megija Snovlinga (Maggie Snowling), krievu logopēdijas pētnieki Larisa Volkova (Лариса Степановна Волкова), Raisa Lalajeva (Раиса Ивановна Лалаева).
Multivide
Logopēde strādā ar pacientu.